Te jau drīzāk ir jautājums par pašu copmaņu ētiku un tās ievērošanu. godīgi sakot es diez vai ņemtu uz mājām kādas piecas desmitnieces vai pat piecinieces. Nav ko vnk ar tām iesākt....
Tiesa, pirmo reizi savu lielo gan paņēmu uz mājām un domāju, ja noķeršu pāri par 10, būs iekšējā diskusija pašam ar sevi. Veči, būsim godīgi. Mums visiem gribas ar kaut ko palielīties - nofočēties ar lielu zivi, parādīt to citiem, lai redz, ižāvēt, vai aiznest pie taksodermista galvu u.t.t. Citiem vārdiem gribas mērīties ar krāniem. Un kamēr mēs tīri dabiski centīsimies pierādīt savu krāna garumu, mēs lielās vismaz sākotnēji stiepsim krastā.
Protams, no gastronomiskās puses ar tik lielu gaļas apjomu arī īsti nav ko darīt. Cik tad tu tās kotletes aprīsi? Tai pat laikā, ja mēs padomājam, mums visiem ir plaša radu saime, kas neatteiktos no svaigasfišiņas filejas. Bet jautājums - vai vajag? Tai pat laikā mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā un likuma atļautajās robežās katrs rīkojas, kā uzskata par pareizu.
Katrā ziņā vismaz es neskumstu, ja pa dienu ir izdevies izmānīt tikai pāris mēru, jo vakariņas ir šā vai tā.
Vēl viena lieta - pēdējā laikā vispār cenšos nebūt pretrunā ar dabu un apēst visu, ko daba man ir devusi, neņemot no tās no jauna. Morāle tāda - kamēr iepriekšējā zivs nav apēsta, uz copi īpaši neraujos, vai arī apēdu, vai parūpējos lai citi apēd iepriekš nocopētās zivis.
Manuprāt ar aizliegumiem te neko nepanāksi. Tāpat ar moralizēšanu ne. Jāaug ir pašam makšķerniekam. Ja tu vari to visu apēst - ēd, bet tad tiešām ēd vai baro radus un nepūdē zivis. ja negribi ēst - laid vaļā. Tomēr pie šādas morāles mēs nonākam ar gadiem. Beigu beigās gribu atgādināt visiem - MĒS JAU TE VARAM CEPTIES UN LASĪT MORĀLI CITIEM. TAI PAT LAIKĀ UZDOSIM JAUTĀJUMU PAŠI SEV - KĀ TA MUMS IR AR TIEM KRĀNIEM? VAI PĒC SEKMĪGAS COPES TOS NEGRIBAS IZVIKT, IZVICINĀT UN PATEIKT, KA MUMS TIE IR GARĀKIE?
7.septembris 2011, 13:51 |
links