Šinīs diskusijās par tauvas joslu skaidri nodalās divas pozīcijas - tie kuriem ir īpašums pie ūdeņiem un tie kuriem gribās lai būtu tāds īpašums, bet PAGAIDĀM vēl tāda nav. Te arī lec laukā attiecīgs viedoklis. Skaidrs, ka rodas diskomforts, ja tavā aprūpētā zonā kāds neaicināts šiverējas. Tas ir ļoti DABISKI un tas kā šis diskomforts tiek pārvarēts ir atkarīgs no hormonu līmeņa organismā. Te uzmanības lokā ir tikai ūdeņu krasti, bet tik pat labi tie ir arī privāti meži, pļavas, da jebkāda SAVA territorija.
Man saulaik bija interesanta diskusija. Viens tāds aktīvists bruka virsū otram par to, ka ūdeņu krastu īpašnieki esot tādi un šitādi, ierobežojot viņa tiesības, ceļot žogus, liekot bomju ceļiem priekšā. Taču kad es zinādams, ka viņam pašam zeme robežojas ar mazu upīti, piemetināju, ka arī viņam jāļauj brīvi kādam piekļūt pāri viņa pļaviņai līdz tai upītei, tad pēkšņi viņš kļuva domīgs. Kungi, šis pretrunas starp tiem kuriem kaut kas pieder un tiem, kuri tikai gribētu, lai viņiem pieder,ir ar marksisma terminoloģiju apzīmējamas kā antagoniskas un nav pārvarāmas. Likumi un noteikumi var kādu laiku paust tikai vienas vai otras puses intereses, bet pēc būtības tās nav atrisināmas.
15.marts 2019, 09:17 |
links