Vispār rokoties cauri visiem normatīvajiem aktiem un tā tālāk, pievērsa uzmanību termins "pašpatēriņa zveja"
No Zvejniecības likuma, skaidrojums :
"Pašpatēriņa zveja - rūpnieciskā zveja, kurā zvejniekam ir tiesības izmantot ierobežotu zvejas limitu (rūpnieciskās zvejas rīku skaitu, veidu, nozvejas apjomu), kas norādīts attiecīgos rūpnieciskās zvejas noteikumos, bez tiesībām zvejā iegūtās zivis pārdot vai piedāvāt tirgū."
Var kāds paskaidrot- kāds ir pamatojums šai zvejai?
Varianti :
a) Gadsimtiem ilga prakse un Latvijas tautas kultūrvēsturiskais mantojums, ko nekādi nedrīkst iznīdēt, jo te darbojas kaut kāda mistiska EU direktīva par izmirstošās baltu tautas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu.
b) Sapratne par to, ka ekonomika būs pēc kāda laika dziļā "dibuā" un pie ūdeņiem dzīvojošiem tādejādi tiks nodrošināta iztika (reņģēdāju tauta).
c) Kompromiss lai viss būtu klusu un mierīgi.
Jautājums : vai nevajadzētu iestāties par "pašpatēriņa meža ciršanu" vai "pašpatēriņa medībām"? Te ir vieta fantāzijai, jo var izrādīties, ka ieviešot kādu "pašpatēriņa" veidu visiem kļūs labāk un ekonomika uzsildīta... :DDD
Tagad nopietni- kāds sakars pašpatēriņam ar rūpniecisko darbību. Vispār, kas tas par sviestu! Varētu domāt, ka tas ir kāds īpašs projekts maznodrošinātajiem, ko atkal uzspiedusi ES ar savām murgainajām regulām. Cik zivju var apēst cilvēks dienā un cik ilgi izdzīvot ar šādu pašpatēriņu? Reāli te ir vēl viens punkts, kur izgāzta cauri ministrijām pilnīgi absurda norma par labu dažiem labuma guvējiem.
Te nav kāds pašpatēriņa zvejnieks? Varbūt var apgaismot- kāda mārrutka pēc ir jāliek tīkls pašpatēriņam, ja normāls copmanis bieži noķer vairāk nekā pats spēj patērēt???
18.janvāris 2012, 14:52 |
links