Pārkopēšu, droši vien visi nav draugos.
Un tā - sazvērnieki u.c. Droši vien visi redzat, ka modē selfiji, homoseksuālisms, sevis izrādīšana, demogrāfijas krīze un tieši t.s. attīstītajās valstīs. Vai nav tā kā šajā eksperimentā.
Visums - 25 jeb peļu paradīzes eksperiments.
Amerikāņu zinātnieks Džons Kelhuns pagājušā gadsimta 60-70tajos gados veica virkni pārsteidzošu eksperimentu. Tajos apsekojamie īpatņi bija grauzēji, lai gan patiesais šo eksperimentu nolūks bija paredzēt cilvēku sabiedrības nākotni.
Daudzskaitlīgu izmēģinājumu rezultātā ar grauzēju kolonijām Kelhuns noformulēja jaunu terminu 'uzvedības izlietne' (behavioral sink), kas apzīmē pāreju uz destruktīvu uzvedību pārapdzīvotības un bezdarbības apstākļos. Ar šiem eksperimentiem Kelhuns ieguva zināmu popularitāti 60tajos gados, jo daudzi Rietumu iedzīvotāji, piedzīvojot tā saukto baby-boom periodu, sāka aizdomāties par to, kā tad iedzīvotāju skaita strauja palielināšanās ietekmēs sabiedrību un katru cilvēku personiski.
Savu ievērojamāko eksperimentu, kas lika aizdomāties par nākotnes perspektīvām veselu paaudzi, viņš veica 1972 gadā kopā ar Nacionālo psihiskās veselības institūtu (NIMH). Eksperimenta zem nosaukuma Visums -25 mērķis bija populācijas blīvuma ietekme uz grauzēju uzvedības modeļiem.
Kelhuns uzbūvēja īstu peļu paradīzi laboratorijas apstākļos. Tā bija bāka 2 reiz 2 metri un 1.5 metra augstumā, no kuras grauzēji izkļūt nevarēja. Iekšpusē tika uzturēta pastāvīga komfortabla temperatūra +20 grādi, ēdiena un ūdens pārpilnība, izveidotas daudzas alas mātītēm. Katru nedēļu bāku iztīrīja, tika veikti visi drošības pasākumi - protams, ka nekādu dabisko ienaidnieku vai infekcijas slimību - katru peli regulāri pārbaudīja vetārsti. Barības un ūdens apgādes sistēma bija tik ļoti pārdomāta, ka baroties varētu vienlaicīgi 9500 peles, neizjūtot diskomfortu un 6144 peles varētu vienlaicīgi dzert. Telpas bija vairāk, kā vajadzīgs, problēmas atrast vietu varētu sākties pie 3840 peļu daudzuma sasniegšanas, bet tāds nekad netika sasniegts, maksimālā populācija tika atzīmēta 2200 īpatņi.
Eksperiments startēja ar brīdi, kad bākā ievietoja 4 pārus veselu peļu. Tām vajadzēja pavisam nedaudz laika, lai pierastu un saprastu, kādā peļu pasakā tās nokļuvušas un straujos tempos sāktu vairoties. Šo periodu Kelhuns nosauca par A fāzi. Taču pēc pirmo mazuļu piedzimšanas sākās fāze B. Šai laikā ekspansīvā populācijas tempa pieaugums bija tāds, ka peļu skaits dubultojās katras 55 dienas. Sākot ar 315 eksperimenta dienu šis temps jūtami samazinājās, kad peļu skaits dubultojās tikai katras 145 dienas. Tas ievadīja fāzi C - tās sākumā bākā dzīvoja ap 600 pelēm, bija noformējusies kaut kāda sociālā hierarhija un arī vietas kļuva mazāk.
Parādījās tā sauktā atstumto kasta, kuras izdzina no bākas centra - šīs peles bieži kļuva par pārējo agresijas upuriem. Tās atšķirt varēja pēc sakostām astēm, rētām, izplucināta kažoka. Pārsvarā šie atstumtie sastāvēja no jaunās paaudzes, kam nebija vietas sociālajā struktūrā. Šī piemērotu sociālo lomu trūkuma problēma radās no tā, ka ideālos apstākļos peles dzīvoja ilgi un novecojušās peles neatbrīvoja vietu jaunai paaudzei. Tā vietā uz tiem aizvien biežāk tika vērsta agresija. Pēc šīs atstumšanas jaunie peļu īpatņi psiholoģiski salūza, tie nevēlējās vairs aizsargāt savas stāvoklī esošās mātītes, izpildīt jebkādu lomu peļu sociālajā vidē. Lai arī reizēm tie mēdza uzbrukt gan citiem atstumtiem, gan pārējām pelēm.
Mātītes, kas gatavojās dzemdībām, kļuva aizvien nervozākas, jo tēviņu pasivitātes rezultātā tās kļuva mazāk aizsargātas pret nejaušiem uzbrukumiem. Rezultātā tās pašas sāka izrādīt agresiju un kauties, aizstāvot savus pēcnācējus. Taču paradoksālā kārtā šī agresija neizpaudās tikai pret apdraudējumu, bet arī uz pašu bērniem Aizvien biežāk peles sāka nogalināt pašas savus pēcnācējus un pārvācās uz attālākām alām, kļūstot par vientuļniecēm un atsakoties vairoties vispār. Rezultātā dzimstības līmenis strauji samazinājās, savukārt mazuļu mirstība sasniedza milzīgus apmērus.
Drīzumā sākās pēdējā peļu paradīzes eksistences stadija - fāze D jeb nāves fāze, kā to nosauca Kelhuns. Par tās simbolu kļuva jaunas peļu klases parādīšanās, ko nosauca par 'skaistuļiem'. Tie bija tēviņi, kas demonstrēja neraksturīgu uzvedību, atsakoties cīnīties par mātītēm, aizsargāt teritoriju, izrādot pilnīgu apātiju vairoties, tā vietā izvēloties pilnīgi pasīvu dzīves stilu. Skaistuļi tikai ēda, dzēra, gulēja un tīrīja savus kažokus, izvairoties no jelkādiem konfliktiem vai sociālo lomu pildīšanas. Tāpēc arī tie ieguva šo apzīmējumu, tā kā uz to ķermeņiem nebija nekādu cīņas pazīmju, kodienu vai skrāpējumu. Tāpat zinātnieku pārsteidza šo īpatņu pilnīgā nevēlme vairoties - pēdējā peļu metiena ietvaros šie un mātītes - vientuļnieces kļuva ideālās peļu sabiedrības vairākums...
Vidējais peļu vecums pēdējā fāzē sasniedza 776 dienas, kas par 200 dienām pārsniedz to reproduktīvo griestu robežu. Mazuļu nāve sastādīja 100%, grūtniecību skaits samazinājās līdz 0. Izmirstošās peles sāka praktizēt savdabīgu homoseksuālismu, neizskaidrojami agresīvu uzvedību dzīvībai vajadzīgo resursu pārpilnības ietvaros. Attīstījās kanibālisms, peles atteicās audzināt savus mazuļus un tos nogalināja, neskatoties uz ēdiena pārpilnību. Populācija strauji izmira un 1780 eksperimenta dienā pēdējais peļu paradīzes iemītnieks atstiepa ķepiņas.
Redzot šīs katastrofas tuvošanos, Kelhuns veica vēl dažus eksperimentus - no lielās grupas izņēma dažas nelielas peļu grupas un ievietoja tās tādos pašos ideālos apstākļos, kā sāka savu eksistenci pirmie 4 pāri peļu, kad tās sāka strauji vairoties. Skaistuļi un mātītes vientuļnieces, par izbrīnu zinātniekam, it nemaz savu uzvedību nemainīja, joprojām atteicās pāroties, vairoties un pildīt jelkādas normālas sociālās funkcijas. Visas šīs peles nomira no vecuma, grūtniecība neiestājās - šādi rezultāti bija visās grupās, kas tika pārvietotas uz ideālajiem apstākļiem - visas peles izmira.
Džons Kelhuns šī eksperimenta ietvaros izveidoja divu nāvju teoriju - pirmā nāve, tā ir gara nāve. Kad jaunajai īpatņu paaudzei neatradās vieta peļu paradīzes sociālajā hierarhijā, sākās lomu trūkums neskatoties uz resursu pārpilnību, tas noveda pie atklāta paaudžu konflikta, palielinājās nemotivētas agresijas līmenis.
Populācijas pieaugums, fizisko kontaktu tuvums, pēc Kelhuna domām, noveda pie tādu īpatņu parādīšanās, kas bija spējīgi tikai uz pašu vienkāršāko funkciju pildīšanu - ideālās pasaules apstākļos, drošībā, resursu pārpilnībā tie tikai ēda, dzēra, gulēja un rūpējās par savu kažoku. Pele - tas ir vienkāršs dzīvnieks, kuram sarežģītākie uzvedības modeļi ir mātīšu aplidošanas process, teritorijas aizsardzība un rūpes par pēcnācējiem, kā arī piedalīšanās peļu sabiedrības sociālajā hierarhijā. No tā visa psiholoģiski salūzušās peles atteicās.
Kelhuns šo atteikšanos definē kā pirmo nāvi jeb gara nāvi. Pēc pirmās nāves iestāšanās otrā jeb fiziskā nāve ir vairs tikai neliela laika jautājums. Tiklīdz iestājas pirmā nāve, visa ideālā peļu paradīze ir nolemta nāvei fiziski.
Reiz zinātniekam jautāja par 'skaistuļu' parādīšanās iemesliem. Viņš novilka tiešas paralēles starp cilvēkiem, paskaidrojot, ka cilvēka pamata īpašība, viņa dabiskā esība ir dzīve spiediena apstākļos, spriedzes un zināma stresa vidē. Tās peles, kas atteicās no cīņas, izvēloties esības vieglumu, arī pārvērtās par autiskiem skaistuļiem, kas spējīgi tikai uz pašām primitīvākajām funkcijām, ēst un gulēt. No visa, kas tiem prasa piepūli, tie atteicās un kļuva nespējīgi to veikt. Šeit Kelhuns norāda līdzību ar daudziem mūsdienu vīriešiem, kas spējīgi tikai uz rutīnas darbībām, lai uzturētu fizioloģisko dzīvi, taču to gars ir miris. Tas izpaužas kā radošuma trūkums, grūtību pārvarēšanas nespēja. Atteikums pārvarēt izaicinājumus, bēgšana no spriedzes, tā ir pirmā nāve jeb gara nāve, kam neizbēgami seko arī otra jeb ķermeņa nāve.
Varbūt jums ir palicis jautājums, kāpēc šis eksperiments saucās Visums-25? Tas bija 25tais mēģinājums izveidot ideālo vidi pelēm un arī visi iepriekšējie beidzās ar pilnīgu populāciju bojā eju.
8.janvāris 2017, 18:38 |
links 
