Tā nu sanāca, ka iepirktā licence iekrita februāra līdz šim aukstākajā dienā. Temperatūra vēl ap plkst. 10 bija -12°C, bet par laimi no rīta biju kaseti piesūcinājis ar Johnson's Baby Oil un strādāt varēja diezgan labi. Ap pusdienlaiku izdevās realizēt vienīgo kontaktu, kamēr kolēģis tika pie 2 līdakām.

Pirmo reizi devos paspēkoties ar Salacas B zonu. Pa lielam- zona man nepatika. Diena bija pilnīga necope. Liekas tā bija arī pārējiem, jo vienā brīdi no 10 pieļaujamajiem cilvēkiem uz zonu, 9 atradāmies vienā "točkā" :) 15:30 pirmā cope, un pirmā zivs uz 3 cilvēkiem. Ļoti patīkams dienas noslēgums par labu man. Likās, biju pelnījis "lašmaizīti" :) Ne asakas. P.S. Kādam vēl ir nepatīkamas domas par salacu B? :D

Pāris metieni un @raivisru velk smuku ziemas plankumaino. Domāju šogad vēl pāris šādus redzēsim.

Latvijas lašu makšķerēšanas dzīvā leģenda- Uģis Circenis. Viņa vārdā tiek saukti turnīri, kā arī dažādu disciplīnu Latvijas čempions. Šoreiz podkastā piedāvājam padziļinātu diskursu par lašveidīgo zivju ķeršanu Latvijā. Kur un kā meklēt šo augstvērtīgo zivi? Kā mums veicas ar populācijas atražošanu Latvijā un tuvajā ārzemēs? Cik ir organizēta lašu maluzvejniecība Latvijā? Kāpēc nevajadzētu organizēt lašu ķeršanas valsts čempionātu? Kur Latvijā var noķert 30kg lasi?

Noslēdzies zinātniskā institūta BIOR Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) projekta „Latvijas Nacionālā zivsaimniecības datu vākšanas programma 2022. gadā” ietvaros organizētā uz nārstu migrējošo lašu un taimiņu uzskaite Salacā. Zivju uzskaite tika veikta divus gadus pēc kārtas, izmantojot automātisko zivju reģistratoru VAKI Riverwatcher. Uzskaites iekārta Salacā tika ievietota jūnija sākumā sadarbībā ar biedrību “Makšķernieku klubs “Salackrasti””, kas uzskaites nodrošināšanai upē uzstādīja sezonālu tača veida norobežojošo konstrukciju un veica tās apkalpošanu. Automātiskais zivju reģistrators piefiksējis ne tikai dažādu citu zivju sugu migrācijas, bet arī Salacas upi apdzīvojošu zīdītājdzīvnieku aktīvu pārvietošanos.

Mūža pirmo metru pavisam necerēti noķēru 2020. gada februārī, savā 4. lašu copes reizē kādā pavisam nelielā lašupē. Līdz nākamajam metram bija jāgaida vairāk kā 2 gadi, līdz šī gada 27. aprīlī to beidzot izdevās sastapt Salacā. Cīņa nebija tik ilga kā ar 90cm eksemplāru, bet emocijas tikpat patīkamas.

Lai gan šī nav mana lielākā trofeja, tomēr tik ilgu cīņu ar zivi līdz šim nebiju aizvadījis. Vajadzēja vairāk kā 10 minūtes, lai šo skaistuli dabūtu krastā. Aiz sajūsmas paspruka tādi epiteti, par kuru esamību savā valodas krājumā pat nenojautu. Video pilnā garumā no iemetiena līdz atlaišanai.

Pa starpu vimbu copei nepieciešams arī kas cits un šoreiz tas bija mans šī gada pēdējais izbrauciens uz lašupi Salacu. Šajā reizē devos kopā ar čomu Arti, kurš lašos brauca pirmo reizi dzīvē. Patiesībā viņam nebija izvēles, jo dzimšanas dienā biju viņas uzdāvinājis Salacas licenci. Braucām uz A zonu, kurā jau biju ceturto reizi un šo to jau biju izkodis. Vienīgās bažas radīja ūdens līmenis, jo pēdējo divu nedēļu laikā tas bija nostaigājis pa 50 cm uz augšu un tad par 30 cm atkal nokrities. Arī pirms 5 dienām aizvadītajās sacensībās pie zivīm tika tikai 10 no 40 cilvēkiem. Plinti krūmos nemetām aizbraucām, iemetām un sākām velkāt. Ķērās gan man, gan Artim, gan laši, gan taimiņi. Sākumā cerības liku uz vobleriem, tie sevi neattaisnoja, bet izšāva mans supermāneklis Westin Great heron. Patīkamu skatīšanos un ne asakas!