Sveicināts manā kanālā!
Šeit atradīsi dažāda veida copes saturu.
Paldies, ka ienāci! Ja arī Tev patīk šāda veida saturs, tad droši abonē kanālu un dodamies #uzcopi!
P.S. Rīt 19:30 sagaidāma pirmā epizode par līdaku sezonas atklāšanu Baltezerā, 1. maijā :)
Katru gadu vismaz vienu reizi un nereti vairākas reizes, Saņa, Kostens, Jānis, Igors, Klims un Vasja, kas viņiem nesen pievienojās, aprīko gumijas laivas, krauj aprīkojumu un uz dažām dienām aizmirst par civilizācija ar savu troksni, internetu un iedomību.
Ārā aiz loga vējš, kaut kur puteņo, kaut kur snieg. Pilna galva ar nemieru, kā tad nu būs. Neviens vēl nav braucis, viss sasnidzis un kluss. No gaisa krīt slapš sniegs un es jau eju pa to. Pirmie āliņģi izurbti 2 m dziļumā. Pirmais asarītis ir sprīža izmēra liels. Un pēc necopes nomainu vietu. Tur mazliet virs metra. Tad pieķērās lielais. Un tad, tad arī norāvās. Suns izvazājies pa mežiem, un es laimīgs.
Trīs dienas pēc kārtas devos uz ezeru. Pāri pauguriņiem un plāvām. Ezers sevi glabā viltīgas līdakas un tumšus asarus. Vasarā no laivas, te īsts kaifs. Zin, to tikai vietējie. Vai tie, kas dodas savvaļā. Kopā ar Artemusu devāmies copēt. Ir janvāra beigas, ziemas vidus.
Papētīju ezera dziļuma karti. Uz savu noskatīto vietiņu jāiet pusotrs kilometrs. Tur var copēt gan trijos metros, gan 60 metrus tālāk pat 14 metros. Ārā pūš DR vējš līdz kādiem 8m sekundē, ir nulle grādu un apmācies.
Viss ir. Un vēl viens makšķernieka stāsts var sākties.
Burtnieka ezers gandrīz janvāra vidū, gandrīz kur vidusburtnieks, kaut kur austrumos. Šogad triju dienu laikā, te no mīnus 19 grādiem uz ezera, nokrīt līdz plusiem, un pūš vējš. No baltas sarmas kokos un sejā salu, līdz suņa spalvām un bļitkas acs. Esot šeit otro reizi, un zini, ne pēdējo.