Tundras apmātie- žurnāls Copes Lietas 2012. novembris

Ziemeļu saules nobrūnināta un nedaudz vējā aprauta seja, apmēram divas nedēļas neskūtas bārdas rugāji, apģērbs, kas nedaudz ož, - ož pēc dūmiem un pirmatnības. Acis, kurās lasāmas alkas un piepildījums... viņš kaut ko murmulē par uzpildītām baterijām un visdrīzāk nožēlo, ka ir ieslēdzis mobilo tālruni.

Alatas? Tās bija visur. Bija arī diena, kad ne mārrutka nedabūjām, bet pa lielam ķērās visu laiku (ja neskaita 48 stundas teltī). Tas, ka kādam kolēģim kāts ripā, tas ir tikai normāli, un vienīgais jautājums, kas tādā brīdī tiek uzdots - vai lielā? Par lielajām mēs saucām alatas virs 50 cm. Standarta zivis - ap 43 -47 cm. Protams, bija arī mazuļu koncentrācijas vietas, bet vienalga neviens nebija mazāks par 30 cm.

Lai gan alata skaitās galvenokārt mušojama suga, te tās uzvedas savādāk, it kā aizpilda plēsēju nišu, tāpēc visai azartiski ķer pat 3. un 4. izmēra rotiņus (pēc Mepps klasifikācijas). Visefektīvākā izrādījās tieši zeltīta 3. numura Mepps mārīte jeb vienkārši Aglia ar krāsojumu un Mepps Comet ar sarkaniem punktiem.

Ne tikai par alatām, arī par tundras dabas pievilcīgo skarbumu lasi Copes Lietu novembra numurā.