Īss ieskats Alda Jermaka sagatavotajā materiālā

Ja var ticēt aculiecinieku atmiņām, tad ne jau kopš mūžseniem laikiem mūsu dižjūrā blakus fosilajām kaulzivīm dzīvojušas sidrabainās salakas. Bijis tā.

Senāk kungi kalpus barojuši tikai ar lašiem. Devuši tos batrakiem grilētā, vārītā un kūpinātā veidā, šķēlītēs uz baltmaizes mazsālītus. Bet cik tad baura vēders var izturēt tik smalku un treknu ēdmaņu! Kalpi lūguši dieviņu – nu dod mums kaut vai siļķi! Un viņu prasības tika uzklausītas. Radītājs ātri no visādām zivīm paņēma pa gabaliņam, smaržai pievienoja nedaudz svaiga gurķa esences, visu to sablenderēja, izrullēja, izveidoja formu ar saturu un sameta jūrā kā ķiļķenus ūdenī. Zivteles uzsita ar asti un lustīgas aizpeldēja vairoties.

Jūrā dzīvojošās salakas var sasniegt 10–11 gadu vecumu, lielākie eksemplāri sver pat 200 gramus. Pēc nārsta tās atgriežas jūrā, bet izšķīlušies mazuļi pirmo vasaru pavada upē un uz jūru aizpeld tikai rudenī.

Kad ir sācies aktīvais copes brīdis, svarīgi ir nezaudēt tempu, piekodusies zivtiņa pēc iespējas ātrāk jādabū uz ledus, jāatkabina, jāsakārto tā pati vai jāuzliek uz āķiem svaiga ēsma, un jālaiž parikte ūdenī pēc nākamās zivs vai pat divām.

Kā jau plēsoņām salakām jāpiedāvā gaļa. Vienalga kāda – nav nozīmes, vai tā ir vistas, cūkas vai liellopa miesas strēmele, derēs speķa gabaliņš, mušu kāpuri, sliekas, garneles, citu zivju filejas sloksnīte.

Sākumā uz āķiem spraudiet dažādas ēsmas – kuru pirmo zivs paņems, tā šajā dienā būs īstā.

Vairāk februāra Copes Lietu žurnālā 10.lpp.