Veiksmīgākie saņem balvas

Laikraksta “Staburags” rīkotā konkursa par pamatīgāko zivi 2012. gadā uzvarētāji nule saņēma balvas. Pagājušās sezonas iespaidos dalās konkursa uzvarētājs Dāvids Kurnigins no Jaunjelgavas.

Konkursa uzvarētāji tradicionā­li saņēma makšķerēšanai un tūrismam noderīgas lietas. Jaunjelga-vie­tis Dāvids Kurnigins par 5,51 kilogramu smagu salati ieguva piepūšamo matraci, otrās vietas ieguvējs Luka Burkevics par 12,2 kilogramus smagu līdaku — telti, trešās vietas ieguvējs skrīverietis Armands Rikmanis (3,04 kg smags breksis) guļammaisu, bet ceturtās vietas ieguvēja neretiete Inese Degro (8 kg smaga līdaka) — mugursomu.

Jāmaina pret ‘‘nopietnāku’’

— Gada nogale bija lomiem bagāta, — saka Kurnigina kungs. — Kamēr Daugava nebija aizsalusi, velcējot varēja vilkt labus līdaku lomus. Tad sākās pamatīgs sals, aukla pārklājās ar ledu, uz copi vairs nebraucu, taču interneta forumos lasīju, ka tieši tad ķērušās pašas lielākās zivis.

Arī rudenī, neraugoties uz spēcīgo straumi, copēja labi. Ķērās divarpus kilogramus smagi zandarti. Daugavā lejpus Pļaviņu HES ir interesanti — brīžiem šķiet, ka zivju nav vispār, tad kādu brīdi ķeras vienā laidā. Vēlāk atkal klusums. Pat janvārī ķērās labi. Ar vizuli izvilku 2,3 un 2,9 kilogramus smagus zandartus. Arī prāvu breksi. Plauža kampiens bija tik spēcīgs, ka pārrāva auklu. Nekas cits neatlika, kā vien doties mājup. Paņēmu “nopietnāku” makšķerīti ar resnāku auklu, un tad tā lieta “aizgāja”. Izdevās izvilkt vairākas prāvas zivis.

Atrod arī tīklus

Lielākoties makšķerēju ar vobleriem, kuri peld dziļumā, tāpēc laiku pa laikam nākas aizķert maluzvejnieku tīklus. Visbiežāk pavasarī iepretim Dīvajas ietekai Daugavā. Vasarā tīklu tomēr ir mazāk — upē ir salīdzinoši liela straume, un tīkli mēdz piesērēt ar ūdenszālēm, tos biežāk izskalo krastā. Arī velcētāju ir samērā daudz. Tīklus aizķer, sagriež un izved krastā. Īpaši aktīvi tīklus lika pirms pieciem gadiem. Tagad — krietni mazāk.

Arī inspektori uz upes ir visai bieži. Tomēr biežāk varētu kontrolēt arī mazākās ūdenstilpes. Kaut vai Lobes ezeru. Daudzreiz esmu redzējis, kā negodīgi copmaņi somās ieslidina zemmēra līdaciņas. Daži mēdz pat likt kabatās un aiz jakas oderes. Šķiet, ka negausībai nav robežu. Esmu ievērojis, ka bieži vien šādi “copmaņi” atbrauku­ši ar lepnām automašīnām, tas nozīmē, ka aizbildināties ar trūkumu nevar.

Ar nepacietību gaidu pavasari, kad atkal varēs velcēt. Zemledus cope, protams, ir interesanta, taču velcēšana man patīk labāk. Daugava, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ļoti agri aizsala. Protams, jāņem vērā liegums līdaku nārsta laikā, tad būs jāsaudzē zandarti, taču cope vienalga ir interesanta.

Ūdenstilpe jāizpēta

Interesanti ir copēt arī nepazīstamā ūdenstilpē, meklēt zivju vietas. Šādos gadījumos lieti noder eholote. Seklākās vietās grunts reljefu var noteikt, arī ievērojot pazīmes uz ūdens — straumi, niedru saliņas, bet dziļākās vietās, piemēram, Daugavā, izmantot auklā iesietu atsvaru, tomēr ar elektronisku ierīci to var paveikt daudz ātrāk un precīzāk. Zivis, īpaši zandarti, mēdz uzturēties vietās, kur strauji sākas dzelme. Vobleru vai vizuli vislabāk vadīt netālu no grunts tieši virs šādas vietas.

Arī es lietoju eholoti, lai izmērītu dziļumu un zinātu, kādu vobleru izmantot, jo katrs no tiem paredzēts peldēšanai savā dziļumā.

Ļauj fantāzijai vaļu

Noķertās zivis parasti cenšos dažādi pagatavot. Zandarts, manuprāt, ir universāla zivs, kuru var gatavot visdažādākajos veidos. Var cept, vārīt, pildīt. Ļoti garšīgs ir cepeškrāsnī cepts zandarts ar sīpoliem, tomātiem un sieru, vēlāk pārliets ar saldo krējumu. Līdaku gan labāk samalt, jo tajā ir daudz asaku, un cept kotletes. Savukārt breksis jākūpina. Interesanti, ka augšpus Pļaviņu HES ķertie plauži ir krietni treknāki par tiem, kuri dzīvo lejpusē. Iespējams, tur ir daudz bagātāka barības bāze.