Latviete, Zilās Austeres, uzrunātā…

Šī gada pavasaris, no copes viedokļa, tika norakstīts. Ne tāpēc, ka neķērās, vienkārši kaut kā savādāk sakārtojās prioritātes, un kāti neizpakoti gulēja līdz Jāņiem. Tikai krāmējot mašīnā jāņošanai paredzētās mantas, iedomājos, ka ezeriņš ar noslēpumaino trīsdesmitnieci ir pa ceļam uz svinēšanas vietu, un kāpēc gan nepiebraukt un neiemērkt tajā kādu zilu austeri?

Tā nu no saldētavas tika izvilkta pieckilo paka, samazinot rudens mačiem sagatavotos krājumus, un Jāņu vakarā sakobrota jau zināmajā līcī uz kants un seklumā. Lai garšo!

Pēc pāris nedēļām zvans Varim – varbūt braucam? Braucam! Saimnieks saka, ka peldētava šajā laikā pēcpusdienās ir pārpildīta un diez vai mums vajadzētu tur bāzties ar savām karpu haubicēm – kāds vietējais traktorists var uztvert personīgi. Un arī karpas diez vai peldētavas tuvumā labprāt dzīvojas. Es gan atceros Zaņas dīķa peldētavu, no kuras pārdesmit metru attālumā viņas ķērās itin pieklājīgi, jo sevišķi daždesmit minūtes pēc tam, kad atpūtnieku bariņš, skaļi spiegdams, beidzot bija iznācis krastā. Tāpēc ieteikums pārcelties uz otru krastu tiek pieņemts daļēji – nometni mēs uzbūvēsim tur, bet vismaz vienu makšķeri ar laivu es pārvedīšu ezeram pāri lielā lokā apkārt nelielai pussalai, pamatīgai laipai un peldētavai un ielikšu 10 m no krasta, kur ir cieta grunts un tuvumā sakritušos kokos atrodas karpas māja. Vējš atkal pūš iekšā tai pašā līcī kā tajā saulainajā oktobra dienā, un arī saules ir tikpat. Patiesībā krietni vairāk – termometra stabiņš rāda 29 grādus ēnā, bet eholote ziņo tikai par pieciem grādiem mazāk ūdenī. Teorētiski karpām būtu jābūt dziļumā.

Viss veiksmes stāsts no Aivara Rudzinska žurnālā Copes Lietas 58. lpp.