Gumijotā skuju taka plēsoņām

Pirmos gadus darbojoties ar gumijzivīm, nekādi nespēju izprast, kāpēc ir tik daudz līdaku un asaru iznācienu, bet vismaz 70% gadījumu ceļā uz manu roku vai uztveramo tīkliņu tām izdodas aizšmaukt.

Ar tievu auklu un cietu kātu

Pirmos gadus darbojoties ar gumijzivīm, nekādi nespēju izprast, kāpēc ir tik daudz līdaku un asaru iznācienu, bet vismaz 70% gadījumu ceļā uz manu roku vai uztveramo tīkliņu tām izdodas aizšmaukt. Vainoju āķus, vainoju gumijzivis, vainoju visu pēc kārtas un, pie sevis pukodamies, nākamajā dienā soļoju uz bodi pēc jaunām gumijzivīm, jo pa dienu tika nozagtas (lasiet – nokostas) vismaz 20 astes. Taču pamazām nāca apgaismība.

...bet ir jau vēl kāda lieta

Pārsvarā gumijzivij liek vienžubura āķi mugurā un džiggalvu izvēlas atbilstoši dziļumam, kādā māneklis tiks vadīts. Bija laiks, kad es arī tā darīju, un tukšo copju bija atliku likām. Bija pat tāds posms, kad gumijzivis no manas mānekļu kastes arsenāla pilnībā pazuda. Kāpēc māžoties, ja tā vien sanāk, kā zivi dažas sekundes viņā galā paturēt un sniegties kastē pēc jaunas. Darbojos tikai ar vobleriem. Tagad, pateicoties kolēģim, vobleri stāv malā un gaida rudeni, bet mēs darbojamies tikai un vienīgi ar gumijām.

Es jūs abus pazīstu jau sen, bet šķiet, ka īpaši līdaku un zandartu copei ar gumijzivīm esat pievērsušies salīdzinoši nesen.

Andris Grebežnieks: Nu, kā to ņem, savi 4 gadi, kā esam apguvuši jaunas spiningošanas copes aprises, laikam būs.

Daudzi uzskata, ka Daugava ir samu un brekšu upe, bet līdaku te ir maz, savukārt zandarti līdz ņemamam mēram neizaug...

Vladimirs Logvins: Manuprāt, te daudzi kļūdās. Vajag tikai atrast pareizās metodes, un tad jau viss notiksies.

Einis Asaris žurnāla Copes Lietas augusta numura 38 lpp.