Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!
Akmeņainajās smiltīs ātri iebakstu trīs trubas, mazais jau nolobījis garnelēm astes, ir aizmirsts viss gadiem iekrātais, ko sauc par pieredzi un jūras krasta īpatnību atpazīšanu.
Galvenais – ātrāk dabūt sistēmas ar ēsmu ūdenī. Tā vien šķiet, ka butes spiežas rindā un nepacietīgi gaida savu kārtu tikt uz āķa. Kad visi trīs kātu turētāji ir piepildīti, var arī atslābināties un sākt domāt reālāk.
Pakāpjos krasta joslā un pirmais, ko ieraugu, ir duļķainais ūdens. Kaut arī straumes nav, peld daudz zāles. Sēkli tomēr izdodas saskatīt un sāku pētīt – vai nebūs tajā kāda tumšāka ielociņa, un vienu atrodu. Ko tas nozīmē? Atgādināšu, ka šādās vietās daba ir izveidojusi jūras sēklī nelielu padziļinājumu un butēm šādi laukumi ļoti patīk. Liels nav, bet vienai gruntsmakšķerei būs, kā radīts. Varbūt pat iznāk vieta arī otrai, tomēr vispirms jāpārbauda teorijas pareizība.
Aptuveni pēc 15 minūtēm izvelku pirmo grunteni, kurai divi āķi ir pilnībā atbrīvoti no garnelēm, bet uz trešā karājas kaut kādi pārpalikumi. Tas jau ir interesanti. Tomēr copeni pārlieku uz jaunizredzēto vietu un atbilstoši ūdens duļķim, nomainu arī sistēmu. Saspraužu jaunas garneļu astes un ielieku sistēmu tumšajā pleķī. Aizdomas par stratēģijas pareizību ir milzīgas, tāpēc kādu minūti stāvu pie sava smagā fīdera un vēroju spici, bet šajā laikā nekas ievērības cienīgs nenotiek.
Gribat uzzināt Eiņa krasta velces recepti?
Lūdzu - septembra Copes Lietās 44 lpp.
Ūdens ir duļķains,bet izdodas saskatīt tumšu ielociņu! :DDD