Copes Lietas Nr.11.: ISO nav NLO

Sākšu ar vēsturiskām lietām. Ne jau no tā brīža, kad atdzisa zeme un parādījās dinozauri, bet no tā relatīvi netālā brīža, kad pirmo reizi saskāros ar ISO.

Gājām mēs ar ģimeni pa divkilometrīgo dambi netālu no mājām. Tā nu mēs staigājām, un, protams, es ievēroju sava aroda brāļus cilājam kātus akmens krāvumos pie dambja. Kāds vīrs piecirta un sastinga. Elastīgais kāts dziļi noliecās, teju skardams ūdens virsmu. Pēc pamatīga cīniņa uztveramajā ķeselē spārdījās sudrabaina ap pusotru kilogramu liela zivs. Paskatījos uz sievu ciešu skatienu un momentāni dabūju mēmu atļauju doties turp, kurp sirds alkst.

Nolēkšojis pa milzu bluķiem līdz savam mērķim, palūdzu atļauju ielūkoties uzglabājamā ķeselē. Jā, tas bija pārsteigums – vismaz pieci pamatīgi jūras brekši! Makšķernieks nerunāja angliski, un es nolēmu uzkrāt informāciju vizuāli. Ja vīram nebūtu nevienas zivs, es vienkārši nodomātu, ka viņš ir dumjš. Stulbs koka pludiņš, ko ūdenī lāga nevar redzēt. Pilnīgi nevajadzīgi gara pavada, un, galvenais, viņš bija aizmirsis uzlikt auklai pludiņa stoperi. Meta viņš pašķidru barību vismaz 20 m attālumā, kura sašķīda pret ūdeni.

Iekšēji pavīpsnājis un desmit minūšu laikā nepieredzējis nevienu ņēmienu, rāpos augšā uz dambja, kur mani gaidīja ģimene. Tomēr – kaut kas te nebija kārtībā. Es, lielais gudrinieks, kurš lietoja visā pasaule pazīstamu pludiņmakšķerēšanas tehniku, šeit noķert nevarēju itin neko, bet, lūk, šis auša, bija ticis pie branga loma. Tātad viens no mums bija muļķis.

Otrā diena.

...Noliku braucamo un uzreiz uzvilku biezo virsjaku. Ka neizpūš, tad būšu slims, kā likts. Piegāju klāt sasveicināties un pajautāt – kāds loms. Visi kā viens prata angliski un labprāt dalījās informācijā. Mans skatiens ieurbās teju izvilktajā makšķerē. Kaut kāds trakums! Vīrs bija apģērbies dārgā ūdensnecaurlaidīgā tērpā, un vaļējā inventāra kaste pavēra dažnedažādus sīkumus visās varavīksnes krāsās, par kuru lietojumu man nebija ne jausmas. Pie mugursomas atradās neskaitāmas barības kules un citi ēdamie. Visu ne uzskaitīt! Ko neteiksi – bagāts vīrs.

Un pie visa tā viņš turēja kātu ar tādu pašu sistēmu, kādu biju redzējis uz dambja iepriekšējā dienā. Koka pluds, svina nav, bezgalīgi gara pavada un spilgti dzeltens plastmasas konuss starp pludu un āķi. Kaut kāds sviests. Te nu es atcerējos savu iekšējo polemiku: kurš ir muļķis un kurš – gudrs... Man sametās kauns. Bet kaunu drīz vien uzvarēja zinātkāre un desmitiem jautājumu. Kaut gan vīrs zināja runāt angliski, ar paskaidrojumiem bija skops un, kā redzams, arī aizņemts procesā. Nolēmu gūt baudījumu vērojot un cerēju, ka drīz vien dabūšu arī atbildes uz tik aktuālajiem jautājumiem. Tomēr bija neērti prasīt, lai rāda lomu, kurš atradās četrus metrus zemāk – jūrā uzglabājamā ķeselē. Bet tur bija gan... Mazliet pavērojis, redzēju, ka sānus nozibina diezgan krietnas zivis. Sasodīts! Iekšā svila.

Kaunīgi paskatījos uz savu necilo kāteli un nobružāto pustukšo mugursomu un žēli nopūtos: kā lai šito rāda profesionālim... Galvu ierāvis plecos vai nu no aukstā vēja, vai dziļajām pārdomām, virzījos uz savu tālo nostūri, ko biju nolūkojis par bāzi. Labi, nepūties, bet sāc skatīties un mācīties! Mazliet pieklājības pēc pamakšķerēšu, tad lēnām virzīšos uz viņu pusi un sākšu spiegu darbus. Ai, kas man gar savu kaunu. Tāpat viņiem vienalga. Aizņemti ar procesu. Tā arī cope pārvērtās tikai par pasīvu vērošanu, un mana ķesele tā arī palika sausa mugursomā. Noķēru es tikai dažus jūras trušus, kurus arī atbrīvoju...

Spējš piecirtiens, un mans kaimiņš, atgāzies uz atpakaļu kā akrobāts, sāka cīnīties ar kārtējo breksi. Vēroju, ko dara pludiņš. Tas bija ūdens virspusē un virzienu mainīja tikai zivs kustības dēļ. Nekādi nevarēju noteikt dziļumu, kurā tā noķerta. Tā vien likās, ka pie grunts.

Tātad amats rokā. Stoperi nost, apmainīt lielo jūras pludu pret koka olu, lielu svinu klāt, un lingošu tajā pašā virzienā tālumā iekšā! Domāts – darīts. Pluds ar slaidu loku svina olīvas pavadībā ieplunkšķēja vajadzīgajā vietā. Tā, nu tā lieta ies! Svins grima un grima, un nogrima. Bet straume, paņēmusi pludu gūstā, ātri vien to nogremdēja dzīlēs. Sāku piepacelt kātu, lai iegūt lieko auklu, bet pēc brīža viss atkārtojās atkal.

Apbēdināts noplēsu savu gudro sistēmu un kādu laiku pasīvi vēroju kārtējā loma izvadīšanu. Šoreiz tas bija nevis breksis, bet kāda cita skaista jūras zivs. Eh, kā man neiet! Vai tad tiešām esmu makšķernieku zemākajā kastā? Nē, nekā nebija. Mana veiksme bija tieši proporcionāla manam makam. Toreiz man nebija regulāra darba, un par dārgām lietām nevarēja būt ne runas. Bet šī bija reize, kad bija vajadzīgs mersedess.

Šeit no skopām copmaņu runām arī sapratu, kas tas ir par sporta veidu, par kuru man nebija ne jausmas. Te es dabūju atbildi uz to, ka makšķernieks nemaz nezina, cik dziļi viņam zivs pieķērusies. Uzzināju, ka arī metiena tālumi ir lieli, jo tuvu krastam ir sīkās zivis. Visu šo informāciju krāju pa kumosam vien, un sāka izveidoties puzle ar daudziem trūkstošiem fragmentiem. Tos es atradīšu un dabūšu kopējo bildi.

Žurnāla 52. lpp.