Pavasara garantijas

Ja atceraties pagājušo gadu, tad spiningošanas sezonu sākām vien 10. maijā, un šāds lieguma pagarinājums bija saistīts ar bažām par aizkavējušos līdaku nārstu.

Vidzemes ezeros tās lielā mērā bija pamatotas, jo zaļās vēl maija beigās uzturējās savās nārsta vietās. Šogad situācija ir citāda. Ūdens temperatūra ir par 3–5 grādiem augstāka, un līmenis ir ievērojami zemāks. Abi šie faktori vistiešākajā mērā ietekmē zivju uzturēšanos noteiktās vietās un ēšanas paradumus.

Ko esmu mainījis savā pavasara spiningošanas stratēģijā, kā arī par tām nezūdošajām vērtībām, kas attaisnojušas sevi jebkuros apstākļos – par šīm lietām arī turpināšu. Citiem vārdiem sakot – zemam ūdenim gatavi!

Pagājušajā vasarā veicu eksperimentu Kaņierī – ezerā, kur rotiņš ir stabila vērtība neatkarīgi no cipara, kas rotā kalendāru pie sienas. Biju izvēlējies divas pavisam atšķirīgas dienas. Viena seklajam ezeram kā radīta ar apmākušos laiku un nelielu 5–6 m pūtienu. Savukārt otrs rīts iesākās bez mazākās vēja pūsmas un bez neviena paša mākoņa debess malā. Skaidrs, ka otrais variants zaļo spiningošanai diez ko cerīgs neizskatījās.

Pirmajā dienā līdakas atkarībā no to koncentrācijas sevi atrādīja gan uz vobleri, gan uz gumiju, gan arī uz rotiņu. Kas attiecas uz pēdējo, tad divpusējā krāsojuma lapiņa bija rezultatīvāka, taču to pavisam skaidri pierādīt nebija iespējams, jo mazie bija gatavi akceptēt jebkuru mānekli. Visu pa plauktiem salika otra diena. Vobleris tika ignorēts pilnībā, viens knapmērs pieteicās tikai pašā saullēktā. Savukārt, uzaustot dienai, vienīgais, ko līdaka iekāroja, bija 4. numura rotiņš. 9:2 – šāda bija attiecība starp parasto sudraba, kapara un zelta lapiņu pret divkrāsu variantiem. Ļoti ievērojams pārsvars! Arī abi tās dienas mēri tika pierunāti tieši uz jaunajiem rotiņiem. Un kā lai tiem tagad netic?

Makšķernieks būtībā ir viens māņticīgs tips, kas cenšas turēties uz iepriekš pārbaudītiem un laimi nesušiem mānekļiem. Skaties, kā gribi, nu nevar rotiņu norakstīt. Nevar un pat nedrīkst!