Jūlija romantika

Sākšu ar brekšiem. Puiki ēd. Ēd visur un daudz, tikai jāatrod, kur viņi pašreiz uzturas. Viens ir skaidrs – šomēnes brekšus noteikti nevajag meklēt lielā dziļumā: pirmkārt, tur ir auksts un maz skābekļa, otrkārt, tur nav īsti, ko ēst!

Tāpēc jālūkojas uz seklumu un tā apkārtni, jo breksis jūsu noskatītajā vietā var būt pārslēdzies uz nakts režīmu un pa dienu nemaz tā vienkārši nav pierunājams ēst vai vienkārši aiziet kaut kur nostāk, kur klusāks. Bieži vien tā ir vietās, kur pa dienu ir liela motorlaivu un cilvēku kustība, bet naktī viss nomierinās – un puiki var nākt iekost pat metra vai vēl mazākā dziļumā. Pārslēgšanos uz nakts ēšanas režīmu ietekmē arī karstums; kad uznāk lielā sutoņa, pa dienu zivis meklē veldzējumu nedaudz vēsākās vietās, bet naktī, kad saule necepina, barojas.

Jūlijā bieži vien ir vērojama tāda parādība kā termoklīns (būtiska temperatūras starpība dažādos ūdens slāņos, kas gan attiecas uz dziļajiem ūdeņiem), un zivis bieži vien dziļāk nemaz nenolaižas – tās vienkārši planē augšējos slāņos, kur arī paēd. Peldoties dziļajos ezeros vai ezeros, kur ir daudz avotu, arī mēs jūtam, ka silts ir tikai pats augšējais slānis, bet, tikko nolaiž kājas zemāk, tā apņem stindzinošs aukstums. Tādās vietās breksis reizēm pat it kā parādās augšpusē, copmanis sabaro, bet no grunts pat copi neredz. Ja strādā ar pludiņu, ēsma grimst lēnāk, un reizēm breksis paspēj to paķert pusūdenī. Pieredzējušāks copmanis tad saprot, kas par lietu un...

Normunds Grabovskis žurnāls Copes Lietas 7/2014. 20 lpp.