Samānīt samu. ĶERŠANAS VEIDI

Ko liek ēsmā kvokojot? Protams, tie ir jau ierastie naktstārpi, bet samam ļoti garšo arī lielie gliemeži. Uz trīsžubura tiek sasprausts maksimālais skaits tārpu un gliemežu, jo sama mute ļauj saņemt brangu kumosu, un, jo tas lielāks, jo labāk. Kokneses pusē, kur ir lielāki dziļumi, kvokotāji kā ēsmu izmanto 0,5 kg smagus pličus. Rezultāti ir ļoti labi.

Patiesībā tas ir tāds interesants stāsts – kā iemācīties kvokot... Drošas atbildes man nav, ir tikai versijas. Personīgi man bija pavisam vienkārši. Nu, salīdzinoši vienkārši.

Vispirms izlasīju, bet neatceros, kurā grāmatā vai žurnālā, par kvoku un dabūšanu līdz pilnai kaujas gatavībai. Jau biju atklausījies kvokošanu pa Daugavu pie savas mājas un sapratu, ka nu laikam arī man jāņem tas štrums piecpirkstos un jāveizē pa upes slapjumu.

Kopsavilkumā pirmā vasara man pagāja kā jaunam bullēnam pieredzējušu govju barā. Vēlme ir, zināšanu nav. No kvoka skaldīšanas pa ūdeni puse laivas bija ūdenī, pašam bija sajūta, kā kādreiz teica cienījamais krievu humorists Arkādijs Raikins, atceries zelta bērnības dienas. Nebija nevienas sausas vīlītes un – nevienas copes. Taisnības labad gan jāsaka, ka netika jau tajā laikā arī izmantota tāda manta kā eholote, viss vairāk vai mazāk notika uz dullo. Pēc tā jau man sāka likties, ka te, Daugavā, samu vispār nav.

Taču nākamajā gadā mans labs čoms un Latvijā itin pazīstams kantrī spēlētājs un dziedātājs Uģis Miezītis paņēma mani līdzi uz samu copi pie Kaibalas. Viņam jau, protams, bija eholote, attiecīgi pareizi un pārbaudīti rīki, ēsmas, un tad arī parādīja man, kāda īsti ir mūsu lielākā upe.

Einis Asaris žurnāls Copes Lietas 8/2014