Jūras lapkritis ir klāt

Ja butes copē tikai otro gadu, tad, protams, vairāk ir tikai sausas informācijas, ko var izlasīt copes lietu žurnālos, paskatīties video, bet prakses praktiski nav.

Ņemu vīrus aiz rokas un vedu kāpās. Šie brīnās un uzjautrinās, bet nāk līdzi. Uzvedis augšā, stāstu: redz, kur jūsu makšķeres, un redz, kur manējās. Jūs esat izvēlējušies vietu, kur ir visgaišākais ūdens, cik vien tālu sniedzas skats. Redzot, ka jums visiem ir īsie zābaki, un zinot, cik tālu ir iespējams aizmest, jūs ēsmu metat tieši visseklākajā sektorā. Tur dziļums ir ne lielāks kā 40–50 cm. Tā kā ārā ir spilgta saule un jūra ir kā spogulis, tad vienīgās izredzes kaut ko noķert ir pa nakti un arī tad visai niecīgas. Savukārt manas sistēmas, lai gan itin kompakti, stāv padziļinājumā, kas arī nav nekāds dižais, bet aptuveni 1,5 metri varētu būt.

Es vēl nobrīnos – kā trīs dienu garumā kompānija nav aizdomājusies, ka vajadzētu pamainīt vietu? Turpat no kāpām parādu aiz sevis vēl vienu tumšu laukumu un iesaku aiziet kaut vai ar vienu makšķeri un pārbaudīt. Viens vīrs tā arī izdara, un, lai arī jāsoļo diezgan patālu, pēc 20 minūtēm šis aizelsies nesas jau atpakaļ. Tikko iemetis, sācis riktēt otru kātu, bet pirmais jau purinās!

Lūk, tā – viss gaužām vienkārši, ja tikai necer, ka nu tik brauks uz jūru un tik metīs, un tik vilks vienalga, uz ko. Tāda situācija var pienākt vien ļoti vēlā rudenī vai drīzāk jau ziemas pirmsākumos, bet par to arī mazliet vēlāk.

Diena vai nakts, vilnis vai spogulis, par inventāru, jūras sistēmām copei no krasta un ko likt uz āķa - Einis Asaris decembra Copes Lietās.