Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mānekļu krāsa domāta zivij. Viens piemērs. Kārtējo reizi spiningoju Babītē, burkānu neņem, tāda jušana, ka mētāju vannā, zivju nav, pat ne piesitienu.
Uzlieku sudrabainu, jūtu, ka sāk knābāt, velkot vobleris it kā pazūd – nemaz galā nav, tātad līdaka pabaksta, padzen uz priekšu. Uzlieku galīgi tumšu, un jau pirmajā vilcienā tāds kampiens, ka māneklis zivij pašā rīkles galā. Todien uz tumšā savilku bezjēgā daudz. Pa starpām izmēģināju citu krāsu – ne copes. Tāpat ir ar mormiškām. No rīta ņem vienu krāsu, pusdienlaikā citu, vakarā asarim labāk patīk vēl kāda cita. Vajag eksperimentēt vienmēr un visur, tad arī rezultāti neizpaliks.
Un vēl viens labas copes, domāju, vissvarīgākais nosacījums: ja neesi pārliecināts un tev nav ticības, ka uz konkrēto mānekli kaut ko noķersi, tad nemaz viņu neliec. Cilvēks ir dzīva būtne un zivs arī. Asinis mums ir vienā krāsā. Lai arī zivij aukstas, tomēr sarkanas, un kaut kādas smadzenes viņai arī ir. Tā ka ejiet uz copi ar gaišām domām un pārliecību – šodien būs mana lielā diena!
Alda Jermaka intervija ar Viktoru Korobkovu decembra Copes Lietās. 32. lpp.
pilnībā piekrītu :)