Čīles čaviču čuksti

Nekad mūžā neesmu redzējis šādas lēni plūstošas ledus upes (4–5 m diennaktī). Pirmajā mirklī dažādos zilajos toņos zaigojošā ledus mēle, kas iestiepjas ezerā, liekas gluži mierīga un nekustīga. Un kā gan šādi vairākus kilometrus plati un 50 m augsti ledus kalni var pārvietoties?

Tomēr jau pēc brīža ar lielgabalu kanonādei līdzvērtīgu troksni atšķeļas milzīgs ledus bluķis un iegāžas ezerā. Liekas, esam nokļuvuši pērkona negaisa centrā, jo grāvieni seko ik pēc mirkļa. Tie nāk kaut kur no ledāju dzīlēm. Tur vareni spēki bīda milzīgo ledus masu, kas pirms daudziem gadsimtiem kā sniegpārsliņas sakritusi kalnu nogāzēs. Un snieg šeit, kalnos, iespaidīgi. Ledāju veidošanās rajonos vidējais sniega segas biezums sezonā esot 6,2 metri. Vietām redzams, kā atsevišķi ledāji no vairākām nogāzēm saplūst vienā milzīgā. Nu gluži kā upes satek viena otrā. Tikai šeit, ledus valstībā, viss notiek lēni, un šī kustība cilvēka acij nav pamanāma. Vietām ledus ir tumšs, ar kalnu iežiem sajaucies, turpat blakus tas mirdz zilā rudzupuķu krāsā, bet, uzspīdot saulei, iezaigojas gaiši un priecīgi. Dīvaina krāsu spēļu un dārdu pasaule.

Kaspars Roznieks maija Copes Lietās par tālajās zemēs copē piedzīvoto.