Pēc līdakām uz seklajiem ezeriem

Seklo ezeru burvība ir tā, ka copi sajūt ne tikai rokā, bet ļoti bieži arī vizuāli to redz. Turklāt nereti var pamanīt arī skaistās muguras tuvošanos māneklim. Emocijas, ko sagādā klātienē piedzīvotie skaistie skati bieži atmiņā paliek labāk par lomiem.

Miglā ietērpts rīts Babītes ezerā – katru reizi citādā dabas mošanās ir viena no skaistajām makšķerēšanas blakus lietām, ko fotogrāfijā un stāstā nevar ielikt – tas ir jāpiedzīvo. Tiesa, šādā ainavā nevajadzētu aizsapņoties, jo kādā brīdī visi puduri sāk izskatīties vienādi un nesaproti, uz kuru pusi ved mājupceļš. Mūsu lielie, seklie un zivīm bagātie ezeri ir ļoti pateicīgi, lai turp aizvestu iesācējus un nemakšķerniekus, lai tie pirmo reizi sajustu zivi auklas galā. Cope ar virsmas mānekļiem ir slavena skaisto līdakas grābienu dēļ, kuru pavada iespaidīgas šļakatas, atvērta milzīgā mute, jau iztālēm redzamais muguras vilnis, kas draudīgi tuvojas māneklim.

Gunārs Klēģers (klegers1) Copes Lietas 6/2015