8 vīri laivā jeb Zviedrijas piedzīvojumi

Sazvanos ar brāli, kas arī vēl nav paguvis sākt spiningot, un pleznoju krasta virzienā. Abi esam mazliet uzskrūvējušies, jo notikumi neizvēršas tik rožaini, kā plānots, un jau pāris stundas dīdāmies gar skaisto ezeru bez copes.

Tomēr pēc mirkļa vājuma sarunājam, ka jāierauj pa gramam no līdzpaņemtās blašķes, jānomierinās un jādodas izbaudīt dienu, jo vieta un apstākļi ir fantastiski labi.

Pēc stundas copes gar akmeņainajiem krastiem, kur pa kādai zivij un ņēmienam gadās, tuvojamies līcim, kur iepriekšējā dienā ir labi ķēries un krasta misijā ir izsēdināti jau trīs mūsējie. Lēnām dreifējam arvien dziļāk līcī, līdz pēkšņi BĀC! KĀRTĪGA COPE! Pēc neilgas, bet skaistas cīņas laivā spoguļojas smuka arktiskā pālija! Kamēr es esmu vilcis savu zivi, arī brālim cope! Forele! Ātri metu iekšā savu mazo Abu Garcia Toby šūpiņu. Rāviens, rāviens, rāviens, pauze… BAM! COPE! Arī brālis jau iemetis, un arī viņa pauzē palaisto mailei līdzīgo šūpiņu sagrābj skaista zivs! Un tā gandrīz katrā metienā – foreles, pālijas, asari, vienlaicīgas copes, divas zivis ar vienu uztveramo tīkliņu un citi brīnumi – mēs izbaudījām absolūtu Zviedrijas Klondaikas copi – tagad varu apliecināt, ka tādas vietas tiešām pastāv!

Žurnāla augusta numurā ar copes smeķi dalās Gunārs Klēģers.