Cīņa ar dzelmes iemītnieci

MILZU LOMS. Neretietis Jūlijs Treiģis maija sākumā Dienvidsusējā noķēra vairāk kā 9 kilogramus smagu līdaku. / Staburags.lv

No 1. maija oficiāli atļauts makšķerēt arī no laivas, un kaislīgākie copmaņi šo dienu gaidīja ar nepacietību, arī neretietis Jūlijs Treiģis. Treiģa kungs ir makšķernieks no bērnu dienām, bet tik lielu un smagu lomu, kāds pieķērās todien, vilka pirmo reizi.

Sākums bezcerīgs

— Nākamajā dienā pēc hokeja mača ar draugiem pasvinējām kārtējo Latvijas komandas uzvaru, un pēcpusdienā es devos uz Dienvidsusēju, —stāstījumu sāk Treiģa kungs.

— Laiks nebija piemērotākais makšķerēšanai — starp vieniem un diviem dienā, bet domāju — pamēģināšu. Paņēmu spiningu ar lielu vizuli, iemetu. Neveiksmīgi. Vizulis atsitās pret laivu, izsita spoli no rokām un nogrima. Sāku meklēt — ūdens duļķains, redzēt neko nevar, dziļums — ap pusotra metra. Izmeklējos, neatradu. Laba makšķere bija — galvenais, ka ierasta. Līdzi biju paņēmis divas, arī dzīvās zivtiņas — vienu uzliku, iemetu, pastaipīju — nekā. Netālu makšķerēja paziņa. Arī viņam ne pārāk veicās — bija noķēris trīs mazas līdaciņas. Nolēmu, nav jēgas, griezīšu laivu uz mājas pusi.

Jāatrod īstā vieta

Pa ceļam līdz krastam satiku vairākus vīrus, kuri stāstīja, ka manījuši kaut ko aizdomīgu, sajutuši pamatīgu sitienu pa “bļitku”. Viņi mani ieintriģēja. Aizīros līdz tai vietai — iemetu. Pēc neilga laika pieķērās maziņa, gandrīz zemmēra līdaciņa. Iemetu vēlreiz — vēl viena, jau nedaudz lielāka. Metu trešo reizi — atkal sajutu ķērienu, un sāka vilkt dziļumā. Pēc mirkļa pludiņš parādījās virs ūdens, nodomāju: nekā, mazās zivis mani muļķo. Kā makšķernieki saka — tādās reizēs cigarete jāizsmēķē un tad jācērt. Piecirtu — jūtu, nav labi. Tajā vietā upes gultne pāriet krasta appludinājumā, kur parasti mīt lielās zivis.

Kurš kuru?

Tagad svarīgi bija neielaist zālēs, no kurām ārā izvilkt vairs nevarēs. Noturēju un pievilku pie laivas. Mugura kā bebram. Nebiju paņēmis līdzi izceļamo tīkliņu, prāvākas parasti, aiz žaunām turot, izvelku. Tādu aiz žaunām nevarētu izcelt — kā sajutīs manu klātbūtni, būs sitiens pa laivu, un makšķerēšana cauri. Domāju ”kausēt” tik ilgi, kamēr padosies, vai arī noņemt laivu no enkura un airēties uz upes otru krastu, kur piedzītu pie paša krasta un abām rokām izmestu zivi malā. Par laimi, netālu pamanīju laivu, kurā makšķerēja kaimiņš. Jautāju viņam pēc “tīkliņa. Viņš man atjautāja pretī — ko dancoju pa laivu? Teicu: joki nav, lai brauc palīgā. Viņa tīkliņš izrādījās par mazu manam lomam. Mēģināju celt, tīkliņš saliecās, līdaka pāri tā malai izvēlās atpakaļ ūdenī. Likās, nu viss — mans loms pagalam. Bet priecājos, ka vismaz redzēju to tik tuvu. Īsta dzelmes iemītniece — īsa un resna. Nenorāvās. Izcēlu enkuru, aizīros līdz krastam, divatā mēģinājām vēlreiz. Ar to pašu tīkliņu. Kaimiņš iebrida ūdenī, uzmanīgi uzmauca tīkliņu līdakai un iemeta viņu laivā. Aši ar airi iesita pa galvu, jo ir gadījies, ka vēl pēdējā brīdi zivs izlec no laivas. Pabrīdināju tik, lai nesit pārāk stipri un neapskādē galvaskausu. Es tos sālu un trofejas glabāju piemiņai.

Tuvāk apskatot, nomērot un nosverot, izrādījās, ka biju noķēris vienu metru un 9 centimetrus garu, 9,260 kilogramu smagu līdaku. Rīki — makšķere, bezinerces spole, 0,25 mm aukla, ēsma — rudulis.