Sniegotie saulgrieži

Izdaru pirmos metienus un iedomājos – ja paņems laba forele, kā es to dabūšu augšā pār šo pārkari. Ilgi domāt nesanāk, jo vienā metienā redzu, ka manam māneklim seko laba zivs.

Tepat kādus 3 metrus no krasta ir divi lieli plakani akmeņi, un manu, ka forele pēc vizuļa izvilkšanas paslīd zem tiem. Domāju – mainīt vai nemainīt mānekli, jo interese tai bija, bet tomēr nepaņēma. Nolemju tomēr nemainīt un raidu savu šūpiņu metrus piecus aiz akmeņiem. Ūdens ir dzidrs, un no augšas viss ir labi saskatāms. Redzu savu mānekli, kas ar nelieliem tviča rāvieniem tuvojas akmeņiem, šķērssvītrotais muskulis sāk pulsēt nedaudz ātrāk – būs vai nebūs!? Jā! No akmeņiem izslīd plastiski vingrais foreles rumpis un apmet slaidu loku ap vizuli. Tad it kā dodas uzbrukumā, bet pēdējā mirklī atkal pašaujas sānis.

Man vairs nav atlicis vietas, kur tīt, jo tūlīt būs jāceļ vizulis atkal laukā. Tikai neizbaidīt, – vienīgā doma galvā. Pat nezinu, kādu apsvērumu dēļ, bet pārstāju tīt spoli un ļauju šūpiņam pāris metrus no krasta nogrimt uz smilšainās grunts. Tiklīdz vizulis ir sasniedzis apakšu, forele, apmetusi līkumu, uzbrūk gulošajam māneklim. Mans izbrīns, instinkts liek veikt asu kustību ar kātu, un es burtiski izlidinu spēcīgo zivi uz sniegotās pārkares.

Tas viss ir noticis tik ātri, ka pats neko neesmu sapratis, un šķiet, ka arī forele nav paguvusi saprast briesmas un izlidojusi kā šampanieša korķis. Tikai jau atrodoties uz baltā sniega, tā sāk plosīties, un ir ātri jārīkojas, lai zeltainais rumpis neieveltos pār pārkari atpakaļ. Šāda krāsojuma foreli vēl nekad neesmu noķēris! Tā tiešām bija zeltīta, gluži kā līnis no dzidra ezera. Reti melni punkti, vēders burtiski kā saulespuķe un sāni zaigo zeltā uz baltā sniega fona. Polārais līnis – pie sevis iesmeju.

Savās izjūtās un piedzīvojumos Māris Klauze CL1/2016