Azartiskais copes analītiķis

Todien piekodās mana pirmā lielā. Cīnījos ilgi, zivs ielīda zālēs, aptinās ap lēpēm, un es, kājām trīcot, lūdzos: Nu nenoraujies taču, nenoraujies! Aukla sapiņķerējās, spoli pietīt vairāk nevarēju. Pats kāpos atpakaļ. Cik vien spēka bija, vilku uz malu ar visām lapām.

Beidzot zivs jau bija pavisam tuvu krastam, kulstīja ūdeni, šļakatas pa gaisu, baigs skats. Tik daudz jau zināju – lai neatkabinātos, zivs jātur nostieptā auklā. Līdz līdakai kādi 3–4 metri, es viņai klāt netiku. Kliedzu Klāvam, lai tas metas virsū un ceļ ārā. Bet puikam tuklās roķeles maziņas, viņš to līdaku gribēja saņemt, bet nevarēja ne aptvert, ne noturēt, ne pacelt. Beigās bļāvu brālim, lai guļas zivij virsū. Līdaka spirinājās, lēkāja, Klāvs pa brīdim līdakai mugurā, pa brīdim vārtījās pa ūdeni.

Tad es nometu makšķeri, domāju, lai ir, kas būdams. Kaut arī aukla nebūs nospriegota, bet jāmetas taču bračkam palīgā. Tā mēs pa abiem tomēr to zivi dabūjām krastā. Slapji, netīri, bet pārlaimīgi gājām uz mājām ar trofeju kā uzvarētāji. Kad vēlāk nosvērām, izrādījās, ka zivs sver piecus kilogramus. Biju varen lepns – redz, kāds es malacis. Un Klāvs arī malacis.

Aldis Jermaks Copes Lietas 2/2016