Burtnieka kārtējā dāvana man

Tiem, kas nav makšķernieki, laikam gan nekad nebūs lemts saprast brīžus dabā pie ūdeņiem. Savukārt makšķernieki zina, ka diena, kad kaut vai kur dodaties ar makšķeri vai spiningu, var atnest nebijušu piedzīvojumu. Man arī, makšķerējot, spiningojot vai Burtniekā velcējot, starp lomā pietiekami daudzām paturamām zivīm gandrīz katru gadu ir izdevies noķert vismaz vienu līdaku vai zandartu, ar kuru vēl varu dižoties starp gados jaunākajiem un izveicīgākajiem, kuri Burtniekā nu lielās zivis velk biežāk nekā es.

Gandrīz jau uzdrošinājos apgalvot, ka Burtnieks ar saviem lomiem mani vairs pārsteigt nespēj. Taču šovasar sirmais pierādīja, ka viņa ūdeņu iemītniecēm vēl ir padomā ne viens vien negaidīts piedāvājums arī man.

Tādu izbaudīju, kad jūlija nogalē kopā ar copes biedru Māri velcējām netālu no Rūjas sēra. Mārim jau bija Rūjā ar spiningu noķerta (tur pirmajā metienā) skaista līdaka, bet es vēl biju bez loma. Cerēju revanšēties, noķerot zandartu, tādēļ velcēšanai biju uzlicis tieši zandartiem domātu (uz to šovasar jau pāris zandartēnus dabūju) slaidu, vien apmēram 5 cm garu voblerīti, kas spēlējoties ik pa brītiņam noskrien līdz ezera gultnei un, to nedaudz uzrušinot, zandartu uzmanību piesaista.

...Kampiens bija pamatīgs. Spiningā bija jūtama pretestība, kāda parasti ir lieliem zandartiem, kurus sākotnēji ir pat grūti izkustināt un no dziļuma līdz virsējiem ūdeņiem dabūt. Taču šoreiz jau pēc brīža vēl lielā attālumā no ūdens izmetās pamatīga spura. «Esi breksi aizķēris,» konstatēja Māris. Jutos vīlies, ka velcei galā nav zandarts. Bet arī šī zivs bija ārā jādabū, lai vismaz no voblera āķiem atsvabinātu. (Makšķerēšanas noteikumi turklāt nosaka, ka ar āķi vien aizķertās zivis, ja tās nav mānekli kampušas, ir vaļā laižamas.)

FOTO: MārisRibas

Taču izrādījās, ka šis nebija vaļā laišanas gadījums: pamatīgs breksis vobleru bija pakampis mutē. Iznāca pacīnīties. Breksis gan centās paskriet zem laivas, gan sānis tādā ātrumā, kādā šī viena no ātrākajām zivīm spēj skriet. Māris centās zivi uztveramā tīkliņā dabūt, bet man jau breksi vajadzēja līdz šim tīkliņam aizvadīt.

Kad divatā mums tomēr izdevās breksi laivā dabūt un dziļi ierīto voblerīti no mutes izņemt, sākās problēma, kā tik lielu zivi pie miera dabūt. Tie, kuri makšķerēšanas noteikumos ir pieprasījuši, ka lomā paturētā zivs tūdaļ ir jānogalina, laikam nekad pie tik liela brekša nav tikuši. Vairāk nekā 3 kilogramus smagajai, Burtniekā pietiekami daudzus gadus vadījušajai zivij galva, muguras sākumdaļa bija klāta ļoti cietām zvīņu bruņām, kuru dēļ pat mednieka duncis pie zivs dzīvības centriem klāt netika, tādēļ breksis vēl labu laiku pa laivu spārdījās.

Tiek uzskatīts, ka breksis barojas ar tārpiem, dažādām kūniņām, moluskiem, ūdenszālēm, kā arī nesmādē barību, kas dabīgos apstākļos nav pieejama — maizi, mīklu, putraimus. Taču izrādījās, ka tik lielam breksim ar šādu barību vien nepietiek, tas jau bija kļuvis par plēsīgu zivi, kas rij citas. To apliecināja arī vairākas nelielas zivtiņas, ko, breksi tīrot, pamanīju tā vēderā.

Te nu rodas gluži citas dabas jautājums — saistībā ar iecerētajiem pasākumiem par Burtnieka attīrīšanu no pārāk daudzajām tā sauktajām baltajām zivīm. Vai tiešām arī lielie brekši ir no ezera jādabū ārā, ja izrādās, ka tie ir plēsoņas, kas arī palīdz ezeram no sīkzivtiņām vaļā tikt?

Breksis vai plaudis? Jau jaunībā kāds sirms makšķernieks man skaidroja, ka plaudis ir vien neliels jaunulis, bet par breksi sauc zivis, kas pieaugušas vismaz līdz 2 kilogramiem. Tādu un lielāku bronzas krāsas skaistuli neviens, pat lielākais nejēga iesācējs, par plaudi vairs nesaukšot.

Atšķirīga ir arī plauža un brekša gastronomiskā vērtība. Plaudi izgaršot traucē tajā esošās daudzās sīkās asakas. Breksī sīko asaku vairs nav: visas jau ir pamatīgas, ātri izņemamas. Tādēļ krāsnī izcepts trekns breksis ir pat ar citām zivīm nesalīdzināma delikatese.

Aivars Ustups

O R I Ģ I N Ā L S