Kad deguns eholotes vietā

Lasīt dabu kā grāmatu. Burtu vietā – koki, pieturzīmju vietā – ūdenszāles, garumzīmes aizstāj putni, bet vēja virzieni kā trekni virsraksti. Kas atšifrēs, tas pie līdakas tiks. Ja vien varētu šādu dabas rēbusu nolasīšanas spēju uzinstalēt kā tālrunim aplikāciju. Diemžēl pagaidām vēl jāiztiek ar garāko un drošāko veidu, kā saprast likumsakarības dabā – pētīt, izzināt, lasīt, eksperimentēt, pierakstīt, atkārtot.

Gribēdams šo procesu paātrināt, aicināju uz īsu sarunu trīs krietni pieredzējušākus vīrus, lai izspiestu kādu jaunu knifu, kas palīdzētu bez eholotes un atzīmētiem GPS punktiem svešās vietās nolasīt redzamos, jūtamos un nojaušamos dabas apstākļus un objektus līdaku medībās. Jāni Briedi, kam aiz muguras ne tikai ikdienas copes gadi, bet arī ievērojama pieredze spiningošanas sacensībās, Jāni Kupru – zinošu un zinātkāru copes meistaru no Latgales puses, kā arī makšķernieku ar zinātnisku piesitienu Māri Olti. Piedāvāju jums sarunas esenci. Noderēs tiem, kas pie dabas meklē jaunas vietas un piedzīvojumus un bieži to dara bez eholotes un vietu ierādītājiem.

Iedomājieties – esat pie sveša ezera, zināt vien vidējo dziļumu un zivju sastāvu. Pēc kādām redzamām un sajūtamām pazīmēm un kā meklēsiet līdaku?

Jānis Briedis: Bieži vien sevi nodod mazās zivtiņas, kas dzīvojas pa ūdens virsu. Jāskatās, vai tās kāds nedzenā. Arī putni, piemēram, kaijas meklē šādus vieglus kumosus. Un, ja tur ir mazās zivtiņas, tas nozīmē, ka tuvumā var būt arī plēsējs, kas gaida izdevīgu brīdi uzbrukumam.

Meklējot līdaku, svarīgs ir vēja virziens. Šausmīgi lielās brāzmās vēja pusē nemaz nelienu. Savukārt, ja ir neliels vējiņš uz radziņu, tad tur gan vajadzētu būt labi. Bieži informāciju par svešām vietām pameklēju internetā. Lielākajai daļai ezeru parasti var atrast vismaz aptuvenas dziļumu kartes, kā arī var saprast dažādus krasta veidojumus, kas palīdz noteikt, no kuras puses vispār ezeram labāk braukt klāt.

Jānis Kupra: Pirms braukšanas uz jaunu ūdeni es noteikti apskatītu dziļumu karti, ja tāda ir pieejama, un obligāti arī ezera aerofoto vai satelītuzņēmumu kādā digitālā Latvijas kartē. Tāpat kā mežu no pļavas, šajās kartēs bieži var atšķirt dziļumu no sēkļa, sevišķi, ja ūdens ir dzidrs vai ja, piemēram, uz 2,5 m dziļa sēkļa ir lēpju audze. Tādā veidā vēl pirms iebraukšanas ezerā dažas potenciālas līdaku vietas man jau būs.

Sīkzivis ezerā vējainā laikā bieži meklē aizvēju, tāpēc dažreiz tur var uzrauties uz līdaku saietu. Ūdenszāles, protams, līdakas saista vienmēr. Pavasarī un vasarā slēpņi vispār ir noteicošais, arī uz gultnes esošie (akmeņi, siekstas, kantis u.tml.). Rudenī bieži vien ārpus konkurences ir ezera dziļākā vieta (balto zivju ziemošanas bedres) un tās apkārtne. Te reljefs jau ir otrā plānā.

Māris Olte: Daudz ko var saprast, pasēžot un pavērojot ūdens virsmu vai dzīvību zāļu joslā. Ja mazuļu bariņi sijājas, tātad kaut kas tos streso. Arī ja dzirdami plunkšķi vai airējot nokust zāles, mazam līdacēnam mūkot.

Ja ūdensputniem saskrāpētas kājas, vietējam Jurim nav divu pirkstu – arī tas ir rādītājs. Vēl der pavērot pazīmes pie ūdeņiem esošajās laivās – salauzti līdaku makšķeru pludi, pavadiņas, kanniņas dzīvajām zivtiņām, līdaku zvīņas vai asakas – cilvēks ar savu atrašanos barības ķēdes galvgalī daudz ko parāda.

Ar kādām metodēm var noteikt grunts reljefu bez eholotes?

Jānis Briedis: Ja nav eholotes, bet ir laiva un airi, tad pirmais, kam pievēršu uzmanību, ir krasti. Kā aug koki, kāda ir krasta līnija. Meklēju, kur kādi ragi iziet ārpus taisnās krasta līnijas. Šādiem zemes izvirzījumiem, līdzīgi kā salām, parasti zem ūdens ir turpinājums. Ir, protams, arī izņēmumi un anomālijas. Daugavā, piemēram, kante dziļumā var aiziet praktiski vertikāli. Vasarā ļoti daudz priekšā pasaka ūdensaugi. Līdakai ļoti patīk lēpenes, viņa tur noteikti tup. Meklēju arī niedru audzes, zāļu malas, jebkādas vizuālas ūdensaugu izmaiņas, nosacītas anomālijas. Galvenais, lai kaut kas pamainās, jo tas nozīmē, ka ir arī grunts izmaiņas.

Jānis Kupra: Bez eholotes grunts reljefu var noteikt, tikai mērot dziļumu mehāniski. Tas var būt enkurs, tā var būt speciāla lote, ko gan pats nelietoju, bet visērtāk, man šķiet, ir mērīt ar pasmagu džigmānekli: piebremzē laivu, nolaiž līdz gruntij, velk augšā un skaita spoles apgriezienus. Tas aizņems dažas sekundes, bet informāciju par izmaiņām sniegs. Nav svarīgi absolūtie cipari, nozīme ir reljefa izmaiņām. Tāpat džigojot jebkurš iemetiens sniedz ziņas par gultnes garenprofilu, bet vairāki metieni jau veido priekšstatu par reljefu. Ja ūdenstilpi iepazīst konsekventi, tad ar laiku tā bilde veidojas gan galvā, gan GPS aparātā, un vēlāk mājās var to visu ielikt Google Maps, piemēram. Tādā veidā pamazām rodas arī kopaina. Tā nekad nebūs pilnīga dziļumu karte, bet priekšstatu dos un palīdzēs plānot copi nākotnē.

Māris Olte: Tur jāskatās pēc krasta veģetācijas. Kādi koki aug, cik tie stāvi, kādas ūdenszāles aug krasta joslā. Sirms egļu mežs – grantaina apakša, lielas priedes – smilts. Melnalkšņi – mitrājam raksturīgā melnzeme, baltalkšņi – aizaugušas ganības – to visu var noprast. Tas pats krasta joslā – niedres parasti bāzējas cietā substrātā, kalmes un vilkvālītes – mainīgā, ūdensrozes – mīkstā. Cik plata un cik asu kanti veido piekrastes augāja josla – vai koku sugu maiņa krastmalā dublējas ūdensaugu joslas izmaiņās. Bet, ja piekrastē rēgojas masti, – visdrīzāk tur ir klintis un nogrimis spāņu burinieks. Pilns ar zeltu, eholotei pietiks.

Kuras pazīmes vai laikapstākļus (vējš, saule, Mēness fāzes, gaisa spiediens u.tml.) un kāpēc tu ņem vērā, meklējot līdaku?

Jānis Briedis: Pats personīgi, braucot uz līdaku copi, nekad dzīvē neesmu skatījies, piemēram, gaisa spiedienu. Braucu tad, kad ir brīvs, nevis meklēju ideālus laikapstākļus. Kaut kāda nozīme jau tam visam noteikti ir. Piemēram, ja laiks ir pastāvīgs, mierīgs, apmācies un silts, tad zivs būs aktīvāka. Bet kopumā tam nepievēršu uzmanību, vienkārši braucu. Laika ziņas gan paskatos, jo, ja gaidāms šausmīgs vējš, tad pamainu vietas.

Ja būtu jāizvēlas ideāla līdaku copes diena, tad tā varētu būt aptuveni šāda: dienvidu, dienvidrietumu vējš 2–4 m/s, silts un apmācies, brīžiem viegls lietutiņš. Tas vasarā. Rudenī savukārt ķeras gandrīz visu laiku. Brauc un velc.

Jānis Kupra: Patiesībā šos faktorus gandrīz neņemu vērā, vienīgi vēja virzienu un ātrumu. Tas tāpēc, ka nelabvēlīga prognoze copi samaitāt nevar, ja mērķis nav zivis piekaut. Necopes dienas ir ļoti labas ezera iepazīšanai, eksperimentiem ar mānekļiem un metodēm. Vēja virzienu pētu tāpēc, lai plānotu maršrutu lielākā ūdenstilpē. Ja pastāv tāda iespēja, tad liela vēja gadījumā cenšos iekārtoties tā, lai atpakaļceļš ir pa vilnim (90% gadījumu airēju), tad tas šķitīs patīkamāks un būs drošāks.

Runājot par pazīmēm, tad bieži uz zivīm norāda ūdensputni. Skaidrs, ka lielā ezerā asaru katls bez kaiju uzmanības parasti nepaliek, bet arī kormorāni mani dažas reizes ir uzveduši tieši uz līdakām. Jā, vēl – tieši saules stari zivīm nepatīk, jo tās nevar mirkšķināt acis, tāpēc apmācies laiks, īpaši seklumā, noteikti būs labāks. Vējš un viļņi maskē makšķernieku un viņa laivu ne tikai vizuāli, bet arī to radītās skaņas mazāk izcelsies uz dabiskā akustiskā fona.

Māris Olte: Es līdaku labprāt meklēju krītoša atmosfēras spiediena laikā (tāds ir arī brīžos, kad tuvojas negaiss), dievinu dienas ar rāmu vēju, bet smidzinošu lietu – ideālas līdakām! Vasarā zaļās dažkārt labi piesakās arī ļoti vēlu, praktiski tumsā. Iespējams, tas ir karstuma radītā saguruma dēļ.

–––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––

Tādas, lūk, meistaru atbildes. Ceru, ka kaut kur starp rindām izlasījāt arī, ka cope nesākas un nebeidzas tikai ar līdakas svaru un centimetriem. Tā ir dabas iepazīšana, izprašana un cienīšana. Ja reiz esat rakstā ticis līdz pat šejienei, tātad azarts un iekšējais velniņš, kas dzen uz priekšu un liek celties trijos naktī, jūsos ir dzīvs. Un tas viss, pateicoties tai sasodīti skaistajai zaļajai torpēdai. Mans vēlējums – lai kādi būtu jūsu paradumi, nekad nepārtrauciet iepazīt un izprast dabu!

Nobeigumā citēšu J. Kupru:

Tieši iepazīt un mēģināt saprast ezeru vai upi man liekas visinteresantākais. Ja tas notiek, stipri mainās arī attieksme pret makšķerēšanu un savu lomu, kura izmēra nozīme bieži vien kļūst otršķirīga. Vienāda lieluma zivīm dažādos ūdeņos var būt stipri atšķirīgs svars ne tikai šī vārda tiešā nozīmē. Copēt vajag ar skatu uz nākotni!

P.S. Galvenās interneta vietnes, kuras ikdienā izmantoju pats un kur bez maksas var iegūt noderīgu informāciju par Latvijas ūdeņiem.

• ezeri.lv – ezeru datu bāze
• maps.google.lv – teritoriju kartes
• balticmaps.eu – ja ar maps.google ir par maz
• kartes.lgia.gov.lv – ļoti detalizēta Latvijas karte
• meteo.lv, gismeteo.lv, windguru.com,
• Yr.no – laikapstākļi

Ne asakas! CL2017 / Gunārs Klēģers