CL intervija. Sumčenko Salacas krastos

Nezinu, kam jānotiek, lai makšķerēšana nepatiktu, – saka salacgrīvietis OĻEGS SUMČENKO. Patiešām, būtu dīvaini, dzīvojot pie vienas no zivīgākajām Latvijas upēm, neizbaudīt tās skaistumu un satraukumu, kādu sniedz auklas otrā galā pieķēries spēcīgs nezin kas, kurš Salacā var būt ne tikai lasis, līdaka vai sapals – Oļegs ir pieredzējis laikus, kad te ķērās arī četrkilogramīgas sīgas un trīskilogramīgi ālanti.

Jau 13 gadus Oļegs, veiksmīgs makšķernieks, kurš ir ieguvis balvas gan konkursā Dienas zivs, gan titulu Salacas lašu karalis 2007, makšķernieku kluba Salackrasti vadītāja kapacitātē gādā arī par to, lai Salacas ūdeņu bagātība tiktu vairota. Pagaidām neesot izdevies izdomāt tikai vienu – kā atjaunot Salacas kā izcilas vimbu upes slavu...

Ālanti naktī

Esi Salacgrīvas iedzimtais?

Principā esmu ainažnieks, bet Salacgrīvā dzīvoju jau vairāk nekā 30 gadus.

Makšķerēt sāki Salacā?

Nē, agrāk. Copes stāžs man ir 45 gadi, tātad kopš 11 gadu vecuma. Faktiski sāku vēl agrāk, tēvs mani ņēma līdzi uz copi jau bērnudārznieka vecumā, bet to vēl neuzskatu par nopietnu makšķerēšanu.

Tavs tēvs bija liels copmanis?

Vispār viņš bija zvejnieks, gāja uz kuģiem arī okeānā, pēc tam sāka zvejot tepat tuvumā. Esmu viņam bijis līdzi uz kuģa, bet tikai pa līci, kad reņģītes ķēra. Kad es biju mazs, mani interesēja omammas no tirgus atnestās svaigās reņģes, jo tajās bieži trāpījās citas radības – retumis pa kādai salakai vai citai zivij, toties diezgan bieži bija vēzīši grēvji...

Vai tagad Salacgrīvā vēl ir zvejnieki?

Viens privātais vēl ir palicis, viņam ir divi kuģi.

Ko tagad viņi līcī zvejo?

Galvenokārt brētliņas.

Mencas te, Vidzemes piekrastē, arī velk? Līča Kurzemes krasta krodziņos reizēm piedāvā svaigi ceptas vietējās mencas – pavisam cita garša!

Mencas ir vairāk pa Kurzemes pusi, te es nemaz svaigu vietējo neesmu ēdis.

Kur tu bērnībā Ainažos varēji makšķerēt?

Jūrā ķērām! Ainažos no pavisam seniem laikiem, kad tur vilciens gāja, jūrā ir pāļi, uz tiem mēs makšķerējām, aizbriduši vai līdz tālākajiem aizpeldējuši. Tur bija asarīši, ālantiņi – to bija ļoti daudz, tādi līdz puskilogramam. Cope bija gandrīz kā ar ziemas makšķerīti.

Ālantu tad arī Salacā droši vien bija daudz vairāk nekā tagad...

Jā, dikti daudz bija! Vēl pirms desmit gadiem Salacā bija skaisti ālanti! Man lielākais te ir bijis 2,9 kilo. Bet tad tie pazuda visā Latvijā. Runā, ka pa kādam ālantam atkal parādoties. To dzirdēju par Aivieksti, kur studiju prakses laikā Ļaudonā 1977. gadā regulāri vilkām tādus līdz 2 kilo, bet vēlāk ālanti Aiviekstē faktiski izzuda. Salacā pēc ilgiem gadiem pagājušovasar atkal dabūju ālantus. Spiningoju asarīšus ar rotiņu, te sāk ālantiņi ķerties! Tas man bija liels pārsteigums, jo pēdējos gadus viņi bija milzīgs retums. Izvilku 11 gabalus, tādus četrsimtniekus.

Kā ālanti te tika ķerti senāk? Arī ar spiningu un rotiņu?

Nē, ar makšķeri. Mēs viņus specifiski makšķerējām – naktī pa ūdens virsu. Pilnīgā tumsā. Tas notika ostā un faktiski uz tausti.

Bez kādiem spīdošajiem pludiņiem?

Nē, nē, parasts pluds, nav svarīgi, spīd vai nespīd, jo tik un tā viss notika uz tausti. Kādus 30 gramus smags pludiņš, no tā uzreiz pavadiņa, bet augšpus pluda kādu pusmetru – nākamā pavadiņa. Galā uzliek gumijas tvisteri un velk pa ūdens virsu. Tātad it kā ar spiningu, bet ar pludu, lai tvisteris iet pa virsu, jo ālants tad ķer. Baigais kaifs! Tin lēnām, trīcaste iet pa ūdeni... Ir viens brīdis, kad ņurņiki no Salacas migrē uz jūru, tos ālanti medīja un ēda.

Kad tāda cope notika?

Vasarā līdz Jāņiem. Tad ālantu te bija ļoti daudz. Ja laika apstākļi atļāva, katru nakti varēja braukt. Bet tad ālanti pazuda. Kas to lai zina, kāpēc. Bet Salaca jau nav vienīgā vieta, kur tas notika. Arī sīgas te senāk bija, ui, kas par sīgām! Tagad tā populācija izmirusi. Sīgas rudenī nāca Salacā uz nārstu, tepat no nēģu tačiem uz leju nārstoja, tad tur sīgu bija, ka biezs.

Vai lielas?

Kārtīgas – gadījās pat pa 3–4 kilogrami smagas!

Oho! Kad sīgas Salacā izzuda?

Vēl senāk nekā ālanti, jau pirms kādiem 15 gadiem.

Kā viņas te ķēra?

Ziemā no ledus ar bļitkām. Uz makšķeres viņas tikpat kā nesēdās, un es pat nezinu, kāpēc nāca uz bļitkas. Tepat Salacgrīvā zemāk ir grantaina sēre, ziemā sekla, tur ir forša straume, un bļitku varēja pludināt pa granti lejā, līdz sīga paņem. Daudz tā vienā reizē nevarēja salasīt, labi, ja kādas divas trīs pa dienu dabūja, toties foršas, vismaz uz pusotru divi kilo. Kāpēc viņas izzuda – nezinu. Jūrā tīklos pa sīgai vēl pavasarī vai rudenī trāpās, bet ļoti reti. Kurzemes pusē sīgu tīklos esot daudz.

Atceros, reiz jaunībā, 70. gadu sākumā, Salacā no tilta vēroju ļoti lielus sapalus, īstas pagales. Kā tiem te klājas, nav pazuduši?

Sapali ir atkal parādījušies! Vienu laiku bija švaki, bet pēdējos trīs gadus atkal ir baigi lielie, katru gadu trāpās tādi virs divi kilo. Pirms gadiem divdesmit trīsdesmit, ja no rīta vai vakarā piegāja pie upes, tā visa burtiski vārījās no sapaliem.

Tikai no sapaliem un ālantiem? Mežavimbas Salacas vārīšanās un makšķernieku nervu bendēšanas procesā nepiedalījās?

Meženi pusotrinieci Salacā nupat aizķēru, un tas man bija liels brīnums. Makšķerējot netīšām esmu dabūjis mazas meženītes, ap 200–300 gramiem, bet par lielām mežavimbām Salacā neesmu pat dzirdējis.

Varbūt te neviens viņas neprot ķert?

Beidz! Spiningotāju Salacā ir daudz, gan jau kāds būtu izvilcis, bet nav dzirdēts. Kaut kas mežavimbām te nepatīk. Jūrā murdos vīriem ir bijušas tādas pusotrinieces, bet upē lielo nav.

Toties sapali... Cik esmu dzirdējis, Salacā izvilkts arī sapals pāri četriem kilogramiem.

Tas jau lielāks par Latvijas rekordu – 3,7 kilo, kurš arī fiksēts Salacā, gan stipri pasen, 1987. gadā!

Pats to četrinieku neesmu redzējis, bet ir skaidrs, ka neoficiāli ir izvilkti arī lielāki par rekordu.

Kā tu pats te māni sapalus?

Ar pludiņmakšķeri un ziemā arī no ledus. Makšķerēju sapalus tāpat kā visas zivis – sabaroju, pludinu pāri, un pēc piecām minūtēm sapals rokā, ja viņš tur ir.

Sienāzi sapalam arī pludini?

To tikai vecos laikos darījām. Tagad vairs ne, visam nesanāk laika. Jāspiningo te, tad maijā uz Burtnieku jābrauc līdakās...

Bez meitenēm nevelcē

Vai Burtnieks nav kļuvis diezgan tukšs?

Nē, ir labs! Manuprāt, tas ir viens no labākajiem Latvijas ezeriem. Tikai vajadzētu rūpniecisko zveju dabūt ārā, tad būtu vispār perfekti. It kā Latvijā jau vācot parakstus, lai ņemtu no ezeriem ārā rūpniecisko zveju. Lietuvā tas jau izdarīts, uz gadu viss atdots makšķerniekiem – un piķis nāk griezdamies, pašvaldības zaļi dzīvo. Laid zivis iekšā, un tev būs makšķernieku pilns, visiem veikaliem būs labi, miestiņos kafejnīcas un naktsmītnes plauks! No zvejniekiem tu neko nevari dabūt, un viņi vēl mānās, neraksta visu, ko noķēruši. Bet Burtniekā viņus piesedz.

Arī Burtnieks taču vairāk naudas ienestu no makšķerniekiem...

Un kā vēl! Domāju, ka simtreiz vairāk ienestu. Tagad tur ir uztaisīts jauns nolikums, spiningotāji drīkst paturēt tikai trīs līdakas – bet kāpēc rūpnieciskajai zvejai neko nesamazina? Mani tas burtiski kaitina nost! Zvejnieki drīkst kaut piecas tonnas dienā vilkt, un viņiem drīkst būt arī 30 procenti zemmēra zivtiņu piezvejā – bet noķer tu, spiningotāj, par centimetru īsāku līdaciņu... Burtniekā inspektori brauc un kontrolē – ieraudzīs tavu līdaciņu, dabūsi tādu sodu, ka maz neliksies! Tāpēc visu mūžu būs tas karš starp makšķerniekiem un rūpniecisko zveju, ka nav vienlīdzības. To vajadzētu kaut kā vienlīdzīgāk sakārtot. Naudas ziņā viņi noteikti vinnētu, jo maijā par spiningošanu Burtniekā jāmaksā 8 eiro dienā, un ir dienas – esmu saskaitījis –, kad tur ir pāri par simt laivām iekšā un katrā pa divi trīs makšķernieki. Parēķini pats, kādu naudu ienes viena diena.

Mēs pagājušogad divatā bijām Burtniekā 2. maijā, un mums abiem laivā nevienas copes nebija.

Beidz! Jūs vienkārši nemākat ķert!

Tajā dienā, cik redzējām, gandrīz nevienam nekā nebija, tikai viens vīrs izbrauca ar četrām līdakām, lielākā daļa tukšā...

Es parasti braucu no Vecates bāzes, tur parasti kādu zivi dabū. Mēs makšķerējam tīri pa zālēm – gumijzivs, zāļu āķis, un pa vecajām niedrēm, kur ir riktīga pļava, jo līdakas vēl ir tur. Vecates gals ir ļoti labs.

Kā tu vērtē makšķernieku spiedienu Burtniekā?

Grūti teikt. Varbūt drusku par lielu ir, bet tas ir tāds nevienmērīgs. Pirmo nedēļu ir drausmīgi daudz cilvēku, vīri cenšas. Pēc tam daudzi atsit zobus, nedabū tik labi, cik cerējuši, un tad kļūst arvien mazāk un mazāk. Pēc tam rudenī atkal ir vairāk. Pagājušais rudens bija ļoti foršs. Kad lēpju lapas sāk atmirt, pa tiem tukšajiem pleķiem ļoti labi ķeras.

Cik lielu līdaku Burtniekā esi dabūjis?

11,8 kilogrami. Tā arī ir mana lielākā. Tas gan bija pasen, vēl Dienas Zivij bildi sūtīju.

Kā viņa nāca laukā?

Zini, tās lielās nav spēcīgas.

Nezinu, neesmu nevienu tik lielu vilcis...

Trijnieces, četrinieces ir stipri azartiskākas. Lielā tikai ar masu ņem, nevandās. Lielas līdakas Burtniekā esmu dabūjis daudz – septiņnieces, astoņnieces.

Ar ko tu tur viņas ķer?

Tikai uz gumijām. Retumis kādu vieglāku bleķi pamētāju.

Senāk Burtnieka vizuļi skaitījās kapara šūpiņi...

Jā, arī misiņa. Gumija tomēr labāka.

Tu tikai spiningo vai velcē arī?

Nē, es esmu tikai mētātājs. Es jau smejos: lai velcētu, man vajag lielu laivu, divas alus kastes iekšā un lielo šašlika pannu, un vēl meitenes, kas dzied, – tad var velcēt. Velcēšana nav sportiska, es to nevaru izturēt, man nāk miegs.

Vai tad Burtniekā velcētāji nav galvenie?

Neteikšu vis, nav viņu tur tik daudz, cik to mētātāju. Velcētāji vairāk to dara zandartu dēļ.

Tu uz zandartiem nemērķē?

Divus esmu dabūjis, bet kļūdas pēc, kad, pārbraucot no vienas vietas uz otru, pa ceļam pavelcē. Gribētos jau iesākt, bet vēl neesmu tai lietai pieķēries.

Zandarti Burtniekā ir iespaidīgi, lai gan, kā tas ne tikai makšķerēšanā vērojams, skauģi melš, ka lielie zandarti bieži tiekot aizcemerēti.

Burtniekā zandartu velcētāji īstenībā taisa ziepes – liek vobleri apakšā, un vēl divi trijžuburu āķi ir uz auklas. Tad viņi brauc palielā ātrumā, un, kur iet zandartu baram cauri, tur arī aizķer. Cemerētāju Burtniekā ir daudz. Inspektoru jau visi pazīst, kad viņš brauc, tad viss tiek nolikts, kā vajag, tāpēc pieķert cemerētāju ir gandrīz neiespējami. Visi Burtnieka rekordzandarti ir cemerēti, to man vīri ir izstāstījuši. Neviens lielais zandarts mutē nav ņēmis, visi aizķerti. Līdakām šajā ziņā ir labāk, zālēs jau nepacemerēsi.

Ziemā tu uz Burtnieku brauc?

Nē, lai gan tur ir forši asari.

Ko tu saki par lielo līdaku gastronomisko vērtību?

Man vislabāk garšo lielās! Jo lielāka, jo garšīgāka. Mazai līdakai gaļa, manuprāt, ir tāda pajēla, lielai tāda gumijotāka.

Toties mazās labāk cīnās...

Jā, līdakām tas ir citādi nekā lašiem.

Laši un taimiņi Burtniekā ir?

Ir, tīklos ir dabūti pat astoņnieki. Mums ir programma, kurā taimiņus ķeram vaislai un mazuļus laižam iekšā, tad to darām arī upītēs augšpus Burtnieka – Ķirelē, Rūjā.

Staiceles aizsprostu lasis pieveic viegli?

Bez problēmām, tas lasim nav šķērslis. Augšpus Staiceles ir upe Iģe, tā ir laba taimiņu upe. Taimiņš jau lien visos grāvjos iekšā.

Maliķi ar zeķi galvā

Kā Salacā lašiem klājas?

Netrūkst, arī monitorings to rāda. Lai gan lašu ienākšana ir ļoti atkarīga no tā, kāds ir rudens. Ja ap Jāņiem ir kārtīgs, liels ūdens no lietiem, tad lasis nāk iekšā jau Jāņos. Tā tas ir no veciem laikiem. Tad kādu brīdi ir tukšums, un pēc zvejnieku svētkiem lasis atkal sāk pa bišķim nākt iekšā. Taimiņu arī ir daudz. To mazuļus mēs katru gadu laižam iekšā papildus dabīgajam nārstam.

Tu esi tā kā lašu priekšnieks, makšķernieku kluba Salackrasti vadītājs...

Makšķernieku priekšnieks. Jā, klubs pastāv jau 13 gadus. Pirms tam te bija klubs Salis, bet tā vadītājam bija nepareiza politika, gribēja visus tā kā ar varu piespiest stāties klubā. Tas izčibēja. Tad Egons Simsons sāka uz lašiem braukāt, un viņš mani mudināja: vajag taisīt normālu klubu, Salacas copi sakārtot. Sanācām kopā, mani izvēlēja par priekšnieku, tā joprojām te cīnos. Mūsu klubs nav specifiski tikai uz makšķerēšanu orientēts, katru gadu tīrām arī upi, nārsta vietas, pļaujam zāles.

Ko jūs nārsta vietās darāt?

Tās ir jāirdina, jo Salaca pa vasaru stipri aizaug.

Ūdenszāles te vienmēr ir tik labi augušas?

Manā bērnībā, cik atceros, tik daudz nebija. Sakņu sistēma tām zālēm ir tik stipra, ka lasis nevar izsist. Tad nu mēs nārsta vietās to zemūdens velēnu rudenī, kad zems ūdens, ar laužņiem laužam ārā. Velēna ir bieza, pie desmit centimetriem. Vietējie veči labprāt nāk palīdzēt. Ja visi tie spiningotāji, kas te brauc, atbrauktu arī palīgā patīrīt upi, būtu vēl labāk.

Padomju laikos Makšķernieku biedrībā jau bija tāda kārtība, ka vispirms jāpastrādā un tad dabū atļaujas...

Mums ir līdzīgi – strādājam, un dome par to mums dod bezmaksas gada licences, spiningošanai ne, bet makšķerēšanai.

Kad tu sāki Salacā makšķerēt, te jau bija stingrs regulējums?

Bija, bija. Salaca vispār skaitās slēgtā upe. Licenču sistēma te ir jau gadus divdesmit.

Es pat nezinu, cik makšķerēšanas licence Salacgrīvas novada teritorijā maksā, lai gan esmu piedalījies visu to nolikumu sastādīšanā. Licences nopērkamas internetā un darbadienās arī Salacgrīvas informācijas centrā.

Pašam tev vēl makšķerēt patīk? Parasti jau priekšniekiem tādām lietām vairs neiznāk laika.

Nē, makšķerēšana ir tāda lieta, ka nezinu, kam jānotiek, lai tā nepatiktu. Zivi man nevajag, bet sportiskais azarts ir liels, man patīk kontakts ar zivi.

Turklāt makšķerēšanā tu tomēr parasti pilnīgi droši nezini, kas otrā galā var pieķerties, kamēr medībās vienmēr redzi, pa ko šauj.

Divpadsmit gadus gāju arī medībās, tagad mugura vairs īsti neļauj.

Kādas tev ir attiecības ar lašiem?

Esmu uz tu! Tie ķeras. Tagad vīri iesākuši ziemā spiningot. Upes vidus ir vaļā, viņi ņem vergu līdzi un staigā pa ledu gar malu. Baigi daudz izceļ ārā, es pat sāku domāt, ka ziemā būtu jātaisa decembris, janvāris un februāris ciet, jāatļauj spiningošana tikai no marta. Jo ir liels spiediens, spiningotāju ir ļoti daudz.

Vai tad cilvēki nav kļuvuši slinkāki?

Nē, jauno ir daudz. Kādreiz tas kontingents bija stabils, visus pazinu, tagad daudz jaunu ierodas. Arī no igauņiem un leišiem brauc uz Salacu.

Leišiem jau līdz Salacai ir drusku gabaliņš. Turklāt viņiem arī Lietuvā ir labas lašu vietas.

Jā, un atļauts spiningot līdz 10. oktobrim, nevis kā mums līdz pirmajam. Bet viņiem te patīkot, dažas kompānijas brauc regulāri. Domāju, ka arī Salacā varētu atļaut spiningošanu līdz kādam 10. oktobrim, jo laši tagad nārsto kādu nedēļu vēlāk nekā agrāk, ūdens par siltu.

Kas Salacā notiek ar maluzveju?

Maliķi ir bijuši un būs. Nav tik daudz, kā bija vecos laikos, bet katru gadu dabū viņus patiranizēt. Viņi liek tīklus, cenšas cemerēt uz berzēm. Bet mēs rudenī aktīvās vietas pieskatām.

Videokameras upmalā vēl neliekat?

Liekam jau gadus piecus. Inspekcijā ir savākts labs materiāls. Tāpēc jau maliķi drusku baidās, lai gan ir arī tādi, kas uzmauc zeķi galvā un iet tik un tā.

Cik lielus lašus esi izspiningojis?

Man lielāks par divpadsmitnieku nav bijis.

Tas jau arī nav mazs!

Es gribētu divdesmitnieku!

Cik lielu lasi esi redzējis?

Trīsdesmitnieku noteikti. Mums daudzus gadus ir zemie ūdeņi, tad berzēs viņus redz. Protams, pavasarī tādu lašu nav, lielie papi jau ir ārā no upes, izdara savu darbu – un prom. Manas ir standartnieces, no 8 līdz 12 kilo.

Norāvušies tev ir arī lielāki?

Šoruden man pirmoreiz mūžā lasis izlocīja taisnus visus trīs trijžuburnieka WMC āķus. Lasis bija pamatīgs. Es viņu redzēju, bet pārāk naidīgi paņēmu – man bija uzlikta 0,3 mm pītā aukla, biju pārliecināts, ka viņš nekur nespruks, un nelaidu. Bet šis uztaisīja trīs sveces un tad izlocīja āķus kā sūdus. Es biju šokā, jo tos āķus nemaz tā nevar izlocīt. Uzskatu, ka lasis jāspiningo ar monofilo auklu, tā ir elastīgāka, viņš nevar izsist ārā āķi. Ar pīto jūt, ka lasis skrien un vēl galvu tirina, sit. Vienu pavasari bija skaidrs un zems ūdens, un es, stāvot uz akmens, dabūju tuvumā labi redzēt, ko lasis dara, kad āķis ir riktīgi iekšā – viņš lien zālēs un mēģina dabūt vizuli ārā. Gudrs!

Lasi spiningot ir lielāks kaifs nekā līdaku?

Redzi, līdaka nav vilkta tādā straumē kā lasis. Lasis nemaz nav tik diži spēcīgs, bet straume viņam palīdz, dod papildu spēku. Kaliksā Zviedrijā, kur arī esmu bijis, straume ir stipra, tur ir laba vilkšana. Starp citu, tur dienas licence ir tikai 9 eiro, turklāt tas ir svaigais lasis, kas nāk iekšā. Tur upe ir sakārtota, zivju ceļi uztaisīti, var redzēt, ka valdība domā par zivi. Iedomājies, kāda mums būtu bagātība Daugavā, ja tur lielajos hesos būtu zivju ceļi... Sabendējuši dabu. Nesaprotu vienu – kāpēc tur tiek mākslīgi laistas zivis iekšā un mākslīgi zvejotas? Kam to naudu tur vajag atmazgāt? Tos hesus taču nenojauks.

Laša dienas licence Salacā maksā 15 eiro. Vai cena nav par lielu?

Gribētāju ir ar katru gadu vairāk. Cena? Nu, varbūt bišķi mazāka varēja būt, vidusslānis pie tās cenas nevar atļauties braukt uz Salacu tik bieži, cik gribētu. Ar vīriem esmu runājis, viņi saka – desmit eiro būtu normāli. Bet lēmumus jau pieņem deputāti, viņi ar mums diez ko nekonsultējas. Domes priekšsēdētājs gan mūs ļoti atbalsta.

Vispār par makšķerēšanas licencēm runājot, nezinu, kāpēc mums neatļauj taisīt pusdienas licences – nevis rīta, bet pēcpusdienas, lai nevarētu mānīties un visu dienu sēdēt. Tas būtu loģiski, ja cilvēks pārnāk no darba un pievakarē var pasēdēt. Tā būtu pretimnākšana vietējiem.

Ar ko Salacas četras lašu zonas atšķiras?

Ne ar ko. Zaļie kādreiz pieprasīja dalījumu zonās, lai vienā vietā nav pārāk liela antropogēnā slodze. Nezinu, vai tas ir pareizi. Katrā ziņā gribētāju kļūst arvien vairāk.

Tad jau licences cena nav par lielu. Kas veido lielāko spiedienu – lašotāji vai citi copmaņi?

Raudu gribētāju pavasarī ir daudz. Vispār tā rauda, ko te kādreiz ķēra, bija tiešām skaista. Tagad skaits ir tāds pats, bet izmērs kļuvis mazāks.

Cik ilgi Salacā nāk iekšā raudas?

Diezgan ilgi, līdz maijam. To jau redz pēc vīriem – vispirms viņi parādās pie pilsētas, pēc tam jau tālāk.

Lasi durt kādreiz mūžā esi mēģinājis?

Nē, pat doma tāda nav bijusi! Es tomēr uzskatu, ka uz berzes lasi nevajag aiztikt, bet dur jau viņus tikai uz berzes. Man tas ir nepieņemami. Pats esmu valsts inspekcijā strādājis vairāk nekā desmit gadus.

Ķēri maliķus?

Vai, kas tik nav pieredzēts! Pat šauts ir!

Kāds bija maliķu kontingents?

Dažāds. Bija arī situēti cilvēki, policijas darbinieki. Tos nemaz tā nevar noķert, tie ir piesegti. Par Saulkrastiem arī tagad dzird, ka lieli kungi to dara. Zivi viņam nevajag, azarts vajadzīgs.

Cik sen tu jau esi pārliecināts spiningotājs?

Gadi desmit jau būs.

Vai vasarā Salacā ar spiningu kaut ko labu var dabūt, nav patukšs laiks?

Var gan. Sapali vasarā labi ķeras uz maziem voblerīšiem.

Tagad tu makšķerē katru dienu?

Nē, tik daudz nevaru atļauties, licence tomēr jāpērk. Valsts politika ir tāda, ka vietējiem atlaides nedrīkst dot. Citur tā nav.

Kur vēl bez Salacas un Burtnieka esi makšķerējis?

Esmu bijis arī Ālandu salās, bet neteiktu, ka tur bija labāk kā Burtniekā. Aizbraucu tur eksperimenta pēc, jo visi tik runā: Ālandi, Ālandi, baigās līdakas. Nu, bija tur gan līdakas, gan asari, bet mums visvairāk bija brekšu. Tīrais vājprāts – tik daudz brekšu es nekur citur neesmu redzējis! Vairs neatceros, kā to vietu sauca, bet tajos līčos mēs trāpījām uz viņu nārstu. Brauc, kur gribi, visur vieni brekši! Miljoniem! Un milzīgi – pāri divi kilo! Sākumā domājām: kas tur vandās, jāuzmet ar mazu rotiņu. Metām, un izrādījās, ka brekšu tik biezs, ka katrā metienā kādu aizķer. Ar airi varēja maisīt!

Burtniekā kāds brekšus ķer?

Ir vīri, kas uz tiem sēž, bet vairāk jau spiningo. Burtniekā ir arī karpas iekšā no veciem laikiem.

Atceros, viens vīrs mums par Burtnieku stāstīja, ka krievu laikos reiz tā lidmašīna, kas ar minerālmēsliem no gaisa laukus mēsloja, bija norāvusi šķībi un iekaisījusi mēslu birumu ezerā. Tad tik visi redzējuši, cik lielas zivis dzīvo Burtniekā – milzīgi brekši un zuši peldējuši vēderu gaisā...

Tas pats notika Āsteres ezerā, kas kādreiz skaitījās valdības ezers. To mums izstāstīja turienes sargs Jānis, viņš to bija redzējis un teica: jūs nevarat iedomāties, kādas zivis ir iekšā, kamēr kaut kas tāds nenotiek. Brekši tur bijuši pa pieci seši kilo, līdakas kā torpēdas... Lielās līdakas jau visu laiku neņem. Esmu novērojis, ka ir viens periods, kad Burtniekā lielās ņem.

Kurš tad tas ir?

Kad jaunās lēpju lapas nāk ārā un vēl nav sasniegušas ūdens virsmu. Tajā brīdī lielās līdakas ņem. Datumu īsti nevaru pateikt, tas ir ap maija beigām, bet tajā laikā vienmēr dabū lielās. Kāpēc tas tā ir – nemāku izskaidrot, bet tās dienas es nelaižu garām.

Ar vimbām bēdīgi

Kas notiek ar Salacas vimbām? Kādreiz bija populāras sacensības Staiceles vimba.

Vimbu skaits kļuvis mazāks, nav vairs jēgas tās sacensības rīkot. Mums ir atļauts paturēt tikai divas vimbas dienā, bet domāju, ka daudzi nedabū pat to. Cik atceros bērnību, Salaca bija melna no vimbām, kad tās nāca iekšā. Dabūt 50 gabalas dienā nebija problēma.

Kad tad vimbas Salacā sāka pazust?

Tā pamazām kļuva arvien švakāk un švakāk...

Kādas tad bija vimbas labajos laikos?

Skaistas, bija arī pāri kilogramam. Un nāca kā pēc kalendāra. Vispirms lielās baltās ledus vimbas, tās nāca, tiklīdz ledus iziet ārā. Tad tādas pašas lielas, tikai tumšas, vairs ne tik spīdīgas. Pēc tam nāca ievziedu vimbas, tās bija apmēram 500–600 gramus smagas, žaunu vāki drusku dzeltenīgi, un spuras drusku sarkanīgākas nekā pirmajām. Pēc tam vēl vasarā nāca rudzziedu vimbas, tās bija ap 400 gramiem un mazākas. Bet tagad nāk visādas kopā, pilnīgs kišmišs.

Kāds šoziem Salacā bija ledus?

Nebija diez kāds. Te ziemā tagad ķeras tikai asarīši, no 100 līdz 300 gramiem. Kādreiz ziemā labi ķērās raudas. Nemāku izskaidrot, kāpēc tā ir, bet tagad ar katru gadu upe salst ciet ilgāk. Leja aizsalst lēnāk, vižņi, kas no augšas nāk, pako upi ciet, un nav vairs, kur makšķerēt. Vecos laikos sali bija lielāki, upe aizsala ātrāk, un vižņu nebija, tad apakša bija tīra, un varēja pa visu upi staigāt un darboties. Tagad vietām vižņi ir līdz pat gruntij, straume caur vižņiem tek pa kanāliem ļoti spēcīga, pamakšķerēt tur nevar.

Runā, ka tagad zivis esot kļuvušas gudrākas, vajagot lietot tievākas auklas nekā senāk.

Viss atkarīgs no zivju skaita. Ja ir maz, tad tev viņas jāķer ar mānīšanu.

Tātad Salacas vimbas bez mānīšanas vairs nedabūt... Pats vēl te vimbās ej?

Nē, es vairāk ar spiningu. Ar makšķeri tikai kādas četras piecas reizes pavasarī izeju – paņemu beņķīti līdzi, nosēžos, pieķeru tīkliņu pilnu, tad pieceļos, apgāžu tīkliņu otrādi un eju mājā – kaifs ir dabūts. CL

Egīls Zirnis / Diena / CopesLietas2017