Lādes ezerā pirmoreiz ielaiž vēdzeļu mazuļus

Sadarbībā ar Latvijas Zivju fondu un Limbažu novada pašvaldību Lādes ezers tika pie 20 000 vienvasaras vēdzeļu mazuļu. Ezerā pa kādai vēdzelei esot, bet ielaistas tās šeit pirmoreiz.

Lādes ezera apsaimniekošanas biedrības pārstāvis Jānis Martinsons par zivju resursu papildinājumu jūtas priecīgs, jo ar laiku varēs dažādot piedāvājumu makšķerniekiem, turklāt būs vēl viens plēsējs, kas palasīs laukā baltās zivis, kuru tiešām esot daudz. Tāpat laikā, kad līdakas un zandarti tik aktīvi nebarojas, to sāk darīt vēdzeles.

Vēdzelēni atceļoja no Kuldīgas novada – no Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR zivju audzētavas Tome filiāles Pelči. Zivteles garajā ceļā pavadīja zivkopis Valdis Plaudis un viņa palīgs Uldis Pelčers. Vēdzeles ezeros pašas nenārsto, tām šai nodarbei nepieciešamas upes. U. Pelčers stāsta procesu, kā tās audzē: – Zivs nārsto apmēram uz Ziemassvētku laiku. Decembrī no vēdzelēm iegūst ikrus, ko ievieto speciālā inkubatorā, līdz martā izšķiļas sīksīkas radības. Tikko izšķīlušās, tās drīzāk atgādina duļķainu ūdeni. Tad tās ielaižam dīķī. Šķiet jau, ka tur neko neielaižam, bet pēcāk izaug šādi te aptuveni sprīdi gari vēdzelēni.

Pārvadāšanas konteinerā, no kura zivteles sāk izsmelt un pirms laišanas ezerā svērt, rodas īsts ņudzeklis – tās cenšas izvairīties un slēpties. Vēdzeles ir nakts dzīvnieki, tādēļ dienā tās slēpjas un negrib kustēties. Nosvērtas tās pa spainim laida ezerā. J. Martinsons priecājās, ka tās, sajutušas ezera ūdeni, žiperīgi peldēja projām un meklēja paslēptuvi: – Skaisti, kustīgi un dzīvīgi! Tiem te ir daudz slēptuvju, kur patverties. Vēdzele ir grunts zivs, kas pie tās arī vairāk dzīvo.

Audzētājs V. Plaudis vērtē, ka šis tām bijis ļoti labs augšanas gads. Pelčos tās audzē speciālā dīķī, kur ielaiž vēl tikai mazos līnīšus – vēdzeļu barību. Arī konteinerā kopā ar tām ir pa kādam līnēnam, kuru lielums ir apmēram puse no vēdzelēna. – Kad vēdzelēni jūt, ka kāds līnis tām ir par lielu un smagu, tie spļauj to laukā un ķer nākamo, – skaidro V. Plaudis. Ja tās atrodas blīvi kopā, vēdzelēns var apēst arī mazāku sugasbrāli vai māsu. – Tik mazs un rijīgs! – smej J. Martinsons. Ja ūdenstilpē ir slikta/nepietiekama barības bāze, kilogramu svara tās sasniedz sešos gados, bet, ja barošanās iespēja ir ļoti bagātīga, tās jau gada vecumā var svērt pat divus kilogramus. J. Martinsons iesaucas, ka Lādes ezerā tām barības būs ļoti daudz. Un arī plašumi pietiekami. Lai ieaugas! Pirms diviem gadiem sadarbībā ar Latvijas Zivju fondu vēdzelēnus ielaida arī Limbažu un Augstrozes Lielezerā. Limbažu novada pašvaldības aģentūras ALDA direktors Jānis Remess stāsta, ka pērnruden makšķerniekiem paretam kāda trāpījusies – jau aptuveni puskilogramu smaga un 30 cm gara.

Runājot par izdzīvošanas procentu, speciālisti vērtē, ka tas ir ļoti augsts. Vēdzele ir ļoti dzīvīga un, jo lielāka tā aug, jo grūtāk kādam citam to apēst. Šobrīd to varbūt varētu uzkost kāds asaris vai līdaka. Vēdzelēni gan ir labi maskējušies – tumši kā ezera grunts, tādēļ potenciālajam ēdējam tos būs grūtāk saskatīt. Turklāt šīs zivis ir aktīvas naktī, bet dienas laikā guļ.

A V O T S