Viltīgais zandarts

Dzirkstele.lv

Patiesība par zandartu saudzēšanu ir visnotaļ loģiska, tomēr daudzi (gan makšķernieki, gan likumdevējs) to nespēj pieņemt vai izprast. Zandarts ir viena no tām zivīm, kas noteiktos apstākļos var gan veiksmīgi vairoties, gan vienkārši izzust, kaut arī ūdenskrātuvē ielaists tūkstošiem mazuļu.

Mīt upēs, ezeros un jūrā

Izplatītākās vietas, kur šis plēsoņa dzīvo, ir Daugava, Lielupe un Burtnieks. Varētu minēt vēl samērā daudz citu ūdenskrātuvju, bet zandartu populācijai šīs ir lielākās un ar tām bagātākās. Gan Rīgas jūras līcis, gan Baltijas jūras piekraste ir pilna ar zandartiem, tādēļ atliek vien pabrīnīties, kāpēc vienā upē tie iepeld, bet citā - ne. Acīmredzot ir kaut kas tāds, kas liek šai zivij ko pārdomāt.

Ja paskatāmies zandartu rekordus, pārsvarā tie saistās ar Burtnieku ezeru. Vēl kāds piemērs - Aiviekste, kas ietek Daugavā. Daugava it kā ir pilna ar savvaļā dzimušiem zandartiem un arī ielaistiem tūkstošiem mazuļu. Taču ir ļoti atšķirīga to izaugsme.

Starp mākslīgi uzbūvētām hidroelektrostacijām zandarts neizaug smagāks par četriem kilogramiem. Pareizāk sakot, tāds gadās ļoti, ļoti reti. Par piemēru varu minēt posmu starp Rīgas un Ķeguma hidroelektrostaciju, kur ielaisti neskaitāmi desmiti tūkstošu zandartu mazuļu. Kāds rezultāts?

Ja kāds noķer mēra zandartu, tad jūtas kā uzvarētājs. Tajā pašā laikā, ja šāds daudzums mazuļu tiktu ielaists, teiksim, Burtniekā, tad lomu skaits un svars varētu būt šokējošs.

Secinājums viens - ne katrā ūdenskrātuvē jebkuras sugas zivs spējīga iedzīvoties un sasniegt sev atbilstošu lielumu. Daugava, kā pierādījies, ir ļoti pateicīga samiem, meža vimbām un brekšiem. Pavisam "garām" tur ir zandarti (milzīgā daudzumā, bet pamatā nesasniedz pat 30 centimetru garumu), zuši (būtībā izzuduši pilnībā), vimbas (deģenerējušās un nespēj sasniegt pat 150 gramu svaru). Ļoti reti sastopamas savvaļas karpas.

Runājot par līdakām, to skaitu un izmērus ietekmē Daugavas vieta - starp "hesiem" trāpās pa kādai "padsmitniecei", bet virs Pļaviņu HES izmēri jau ir pavisam citi.

"Uz dzīvo" vai velcējot

Divas visizplatītākās metodes zandartu ķeršanā ir cope "uz dzīvo" vai velcēšana. Viss atkarīgs no vietas un sistēmas, kā ķeram šīs zivis. Slinkākie, bet "biezākie" parasti nodarbojas ar velcēšanu. Iekāpj laivā, iedarbina motoru un, mainot mānekļus un lūrot eholotē, vizinās pa ūdenskrātuvi.

Manā skatījumā daudz interesantāk ir spiningot vai copēt ar divām makšķerēm, kas aprīkotas ar pludu, divžuburu āķi un vīķi galā. Upēs un ezeros labi izmantojamas arī gruntsmakšķeres ar slīdošo svinu un vienu pavadu. Galvenais - zandarta ņemšanas brīdī nodrošināt maksimāli brīvu auklas padošanu, jo pretējā gadījumā, sajūtot pretestību, tas mēģinās atbrīvoties no ēsmas. Tāpēc gruntsmakšķeri cenšos pacelt stāvus, cik vien iespējams.

Pamataukla tiek atlaista pilnīgā brīvsolī un atrodas iespējami platākā leņķī attiecībā pret ūdens virsmu. Tas viss tiek darīts tāpēc, lai zandarts nesajustu ēsmas "pretestību". Pamatauklu gruntsmakšķerei izvēlos 0,3 milimetru diametrā, bet pavadu ņemu 0,25 milimetru. Kā likums, izmantoju divžuburu āķi, bet ne standarta variantu, jo tie ir resni un piesaista uzmanību. Ņemu sestā vai ceturtā numura trīsžubura āķi, nokniebju trešo āķi un iekabinu to vīķes mugurā.

Var arī ar pludiņmakšķeri

Tikpat rezultatīvi zandartus ķeram arī ar pludiņmakšķeri. Izmantoju tikai monofilo, taču ir kāda interesanta situācija. Kamēr diena pilnā gaišumā, ēsmu lieku uz grunts, bet, kad sāk krēslot, ceļu to augšā. Vakaros zandarts tāpat kā "meženes" peld uz augšējiem ūdens slāņiem baroties un nāk ļoti tuvu krastam. Ar gruntsmakšķeri to izdarīt ir grūti, bet ar pludu ļoti elementāri, tikai te nederēs zivs gabaliņš, bet būs vajadzīga dzīva vīķe.