Lielā rudens zivs nāk grūti

Ingus Ozoliņš savas dzīves gaitas sācis Apē un, kā pats smiedamies stāsta, no šūpuļa taisnā ceļā devies uz Vaidavas upi makšķerēt.

Lai gan tagad dzīvo Alūksnē, pavasara copi sāk tieši ar Vaidavas upi, kur veiklībā sacenšas ar upes karalienēm forelēm. Šis vīrs nesmādē nevienu makšķerēšanas rīku un upē vai ezerā ķer visu veidu zivis atbilstoši sezonai. Bet, kad iepūš dzestrie rudens vēji un mūsu ezeru plēsoņas sāk uzkrāt spēkus ziemas gavēnim, Ingus kāpj laivā un māna lielās rudens līdakas. Te uzreiz jāsaka, ka šis gads makšķerniekam bijis īpaši labvēlīgs. Ingus noķēris četras sešnieces, divas astoņnieces un deviņnieces, bet mazās (tā Ingus dēvē līdakas svarā zem pieciem kilogramiem) kopā ap sešdesmit. Ingus lielā diena pienāca 1. novembrī, kad viņš kārtējo reizi bija devies art Alūksnes ezera plašumus.

Stāsta pats veiksminieks:

“Līdz ar gaismiņu devos ezerā, Alūksnes ezers parasti atveras ap vienpadsmitiem, tad trīs četras stundas var sagaidīt līdakas copi, bet man patīk izbaudīt dienas sākumu, un tajā dienā man jau divos bija jābūt mājās. Rudenī lielās līdakas ķeru velcējot, darbojos ar vienu kātu, lai nepinas un netraucē, manā arsenālā ir vecais, labais “Shimano Beefmaster” ar testu 15 – 40 grami, kāts aprīkots ar “Shimano” spoli, uz kuras uztīta 0,14 mm pītā aukla.

Lielā rudens līdaka nāk grūti. Katru dienu ezerā atrodas pāri par divdesmit laivām, bet pie lielas zivs tiek divi trīs makšķernieki. Es rudeņos eju uz visu banku, lietoju lielus mānekļus – trīsdesmit četrus centimetrus garus, dziļas iegrimes jūras voblerus vai 35 – 40 cm garas gumijas zivis. Lai arī Alūksnes ezera ūdens ir dzidrs kā asara, esmu novērojis, ka lielās parasti piesakās gaišās dienās pie neliela rietumu vēja, un tām pa prātam gaišas krāsas vai dzeltenīgi mānekļi.

Ezera vidējais dziļums ir apmēram septiņi metri, bet tajā atrodas trīs četras teju puskilometru garas ieplakas, kur dziļums sasniedz pat divdesmit metrus. Rudenī uz šīm vietām ziemot dodas milzīgi balto zivju bari, bet gar tiem prāvā dziļumā tusē lielās līdakas. Protams, ka virs lielo bedru krantīm rudeņos ir mani galvenie maršruti. Pa tukšo biju jau novelcējis gandrīz līdz šai dienai atvēlētā laika limita beigām un jau pagriezu laivu mājas virzienā, bet vēl pa ceļam bija viena dziļa vieta un, ejot tai pāri, mans voblers, kurš tajā brīdī gāja četrpadsmit metru dziļumā, aiz kaut kā aizķērās.

Sagrābu kātu un jutu, ka kaut kas liels smagi pumpē, sapratu, ka atkal pieteicies pamatīgs makans, un sākās cīņa. Pēc kāda laika, kad monstrs ar atplestu rīkli parādījās virs ūdens, man šķita, ka tā ir milzīga. Izdevās milzu lomu iemānīt manā uztveramajā liel-izmēra ķeselē un iedabūt zivi laivā, kur to saudzīgi nosvēru, ievietoju mērsilē un nomērīju. Līdaka svēra 14,5 kilogramus, tās garums 119 centimetri. Šāda svara līdakai garums parasti ir 130 – 140 centimetri, bet šī bija izcili resna. Lieki piebilst, ka līdaka turpina peldēt ezera dzelmē, lai priecētu citus makšķerniekus. Esmu novērojis, ka mērsiles, kuras šogad parādījušās mūsu ezerā, motivē daudzus makšķerniekus atlaist lielās līdakas. Pats uzturam paturu ne vairāk kā desmit procentus no loma un arī tikai tādas svarā ap 2 – 3 kilogramiem.”