Pēc samiem lūkojoties

Šķiet, ceļš līdz Daugavai tāls nav arī kurzemniekiem, ja jau vidzemnieki var sezonā vairākas reizes braukt uz Baltijas jūru butēs.

Zinu arī vairākus censoņus, kas, sakrāmējuši nepieciešamo ekipējumu, dodas ciemos pie samiem līdz pat Baltkrievijas robežai, nedēļām dzīvo teltīs un gaida savu lielo laimes brīdi, ja ir labākais laiks samu copei, ir jo ūdens temperatūra sasniegusi maksimāli iespējamo mūsu platuma grādos. Tad samiem ir pats lielākais aktivitātes posms.

Nedaudz statistikas

Latvijas teritoriālajos ūdeņos sams pamatoti tiek uzskatīts par upju un arī ezeru saimnieku. Dažviet par saimnieku dēvē arī ķīsi, bet tas jau tā vairāk zobgalības pēc. Pie mums sami svara ziņā spējīgi sasniegt 80 kilogramu. Par to vecumu gan varētu pastrīdēties, jo nevienu neesmu izvilcis ar pasi zobos, bet pēc skata un milzīgās mutes neko daudz pateikt nav iespējams. Ir, protams, dažādi pieņēmumi. Savukārt citur pasaulē fiksētais no ūdeņiem izceltais sams spējis nospiest svarus līdz atzīmei, kas rāda nedaudz virs 400 kilogramiem, savukārt šāda eksemplāra gadu stāžs sniedzas pāri pusgadsimtam.

Cilvēku iztēlei nav robežu, vēl jo vairāk, kad izdzerts tā pavairāk mēriņu, tāpēc par Latvijas makšķernieku rekordiem nerunāsim. Par samiem, to lielumu un pastrādātajiem nedarbiem laikam dzirdējis būs katrs, kam iznācis satikties ar šo saldūdens monstru.

Kā apgalvo zinātnieki, sams varot sasniegt 60 gadu robežu un trīs līdz piecu metru garumu. Tas, protams, var notikt tikai tad, ja pirmajos dzīves gados viņa trīsreiz lielāks radinieks šo jaunuli neizlaiž cauri savam «gaterim». Arī divkājainais pārtikas programmas pildītājs nedrīkst uzkulties viņam ar aizdomīgi piesaistītu dzīvu zivteli vai tārpu un vīngliemežu kolekciju. Ja nu tomēr piedāvātās delikateses mazo samiņu iekārdinājušas un tas «uzsēdies» uz apslēptā āķa, arī tad tam vēl paliek cerības, ka makšķernieks būs pietiekami saprātīgs un mazuli, uzmanīgi atkabinājis, atlaidīs atpakaļ dzelmē, lai paaugas, vai sliktākā gadījumā nogriezīs dziļi ierītā āķa pavadiņu un ļaus zivij pašai cīnīties. Diezgan ciniski jau tas skan, bet dabā ir savi likumi.

Ko liksim uz āķa?

Cepta vai pusžāvēta, bet iesmakusi vista, apdedzināta pīle, pārītis viegli iepuvušu žurku vai pusīte no ceļmalā nobraukta kaķa! Šīs Hičkoka talanta cienīgās versijas lai paliek fantastiem un filosofiem. Mēs nolaižamies uz zemes un ķeram samus ar daudz vienkāršākām ēsmām. Kā no krasta, tā laivas izmanto vienas un tās pašas ēsmas. Pati izplatītākā kombinācija ir lielie gliemeži kopā ar naktstārpiem. Attiecības ir viens pret trīs vai divi pret pieci. Ļoti labi var izmantot arī no divsimt gramiem līdz puskilogramam smagas dzīvās zivtiņas, visbiežāk pličus, raudas, sapalus. Tad gan piemērotākais makšķerēšanas veids ir no laivas, jo pamēģiniet ar gruntsmakšķeri 300 gramu smagu plici ielidināt pienācīgi tālu, lai varētu cerēt uz sama copi.

Kur meklēt?

Latvijā sami atrodami Daugavas kaskādē un pietekupēs Aiviekstē, Dubnā. Par apdzīvotākajiem to rajoniem tiek uzskatīti daži Daugavas posmi no Pļaviņu HES līdz Daugavpilij. Sams, kaut arī ir izteikts dziļūdens apdzīvotājs, nereti, sevišķi pievakarēs, barības meklējumos dodas krasta virzienā. Liels pluss to makšķerēšanā ir tiem copmaņiem, kas atceras Daugavas veco gultni. Tieši šajos rajonos mīt lielākie eksemplāri, kas, uzķeroties uz āķa, dažkārt laivā sēdošo makšķernieku sāk «vizināt» pa Daugavas plašajiem ūdeņiem.

Nedaudz par makšķerēm

Samu makšķeres būtība ir ļoti vienkārša. Svarīgi, lai būtu izcili izturīgs kāts ar testu virs 200 gramiem. Turklāt labi būtu, ja aukla ietu nevis starp riņķiem, bet gan pa rullīšiem. Tādā gadījumā tā tiek mazāk deformēta, un šādi superīsie kāti domāti samu copei ar kvoku un no laivas. Samus ķerot no laivas, makšķeres garumam nevajadzētu pārsniegt divus metrus. Pirmkārt, būs vieglāk zivi pievilkt pie laivas, otrkārt, kāta īsais garums neļaus tam tik viegli pārlūzt. Kas attiecas uz kāta kvalitāti, tad, ticiet man, no tā par 70 procentiem atkarīga jūsu veiksme, jo, velkot samus, tie lūst kā skali!

Var izmantot kā pītās, tā monofilās auklas. Pītās neapšaubāmi ir krietni dārgākas, bet nodrošina pozitīvāku iznākumu. Visbiežāk izmanto 0,18 — 0,3 milimetru diametra resnas pītās auklas. Monofilo diametrs svārstās no 0,4 līdz vienam milimetram.

Lai arī samu ļoti bieži dēvē par zivi, kuru veido tikai galva un aste, ar āķu lielumu nevajadzētu pārspīlēt. Sams ir ļoti gudrs un mazāko aizdomu gadījumā ēsmai pagriezīs muguru.

Makšķerējot no laivas ar dzīvo ēsmu, izmantojam pludus, kuru celtspēja sākas no 120 gramiem. Daudzi jautās, kāpēc vajadzīgs tāds milzenis, jo, piemēram, ejot uz līdakām vai zandartiem, izmantojam, maksimums, desmitgramīgus. Iemesls viens — braucot ar laivu un vadot ēsmu aptuveni piecus metrus no gultnes, kā ierasts, tai, nonākot aptuveni desmit un vairāk metru dziļumā, būs tendence celties uz augšu. Līdz ar to nepieciešams smagais pluds ar attiecīgu grimuli, kas neļaus ēsmai uzpeldēt.

Makšķerējot samus, vislabāk, protams, būtu izmantot multiplikatora spoles. Tās nebūt nav tik dārgas, toties to kalpošanas mūžs ir krietni garāks nekā bezinerces spolēm, kas, ejot uz samiem, nebūs piemērotākās. Vēl varu ieteikt izmantot parastās inerces spoles, vēlams tās, kas aprīkotas ar gultņiem. Tās iespējams izmantot tikpat labi kā multiplikatora spoles. Cenas svārstās no 12 līdz 14 latiem.

Palīglīdzeklis — kvoks

Šī koka «mantiņa» kļuvusi par neaizstājamu samu makšķernieku atribūtu. Ir tikai viena problēma, un tā skar šo instrumentu kvalitāti. Kā izsakās to izgatavošanas meistari, kvoko katrs kvoks, bet pareizi, tā, lai liktu milzīgajam ūsainim celties pretim izliktajai ēsmai, labi ja katrs piektais. Pārbaudīt to var tikai darbībā, tāpēc mēģiniet ar meistariem sarunāt piecus sešus šādus veidojumus, pēc kā tos testējiet un tikai tad iegādājieties šo preci. Tas būtu pareizākais ceļš, kaut arī ne vienmēr tik viegli veicams.