Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

Seko līdzi jaunākām ziņām sev ērtākā veidā izmantojot CopesLietas.lv ziņu sadaļas RSS barotni.
CopesLietas.lv | 9.janvāris 2018, 14:08 | 15 komentāri | 10792 skatījumi

Raimonda Paula foreļu kantāte

"Kad par copes noslēpumu stāstīšanu ir runa, atceros veco anekdoti par tārpiem. Sēž laivā jauns un vecs makšķernieks. Jaunajam neķeras, vecajam ķeras. Jaunais prasa: "Kāpēc tev ķeras?" Vecais atjautā: "Kādi tev ir tārpi?" - "Sliekas." - "Kādas kārtas - vīriešu vai sieviešu?" Jaunais prasa: "Kā tad to lai pārbauda?" - "Izvelc caur zobstarpu, tad sapratīsi, kurš ir vīrietis.""

Tā ir Raimonda Paula iecienītākā anekdote par copi. Tuvojoties cienījamā maestro dzimšanas dienai, mēs gribam pamest skatienu atpakaļ un atsaukt atmiņā Egīla Zirņa interviju žurnālam ar Raimondu Paulu.

Suminājums jubilejā, maestro, no visiem Latvijas copmaņiem!

Makšķerēšana ir pārāk nopietni ietekmējusi komponista Raimonda Paula dzīvi, lai atļautos teikt, ka bez šīs nodarbes viņš būtu spējis kļūt par slavenāko latvieti vismaz postpadomju telpā. Proti, savulaik tieši īsais forelista makšķerkāts kalpoja par salmiņu, pie kura pieķēries jaunais un izcili talantīgais mūziķis izglābās no ieraušanas atpakaļ uzdzīves atvarā. Un ne tikai izglābās, bet arī, kopā ar gudriem draugiem kopš 60. gadu sākuma kājām izstaigājis gandrīz visu Latviju, iepazina tās dabu – tik bagātu, ka tagad pats saka: nemaz negriboties vairs doties pie ūdeņiem, jo esot žēl skatīties, kas palicis pāri no kādreizējās bagātības. Vai tiešām tas ir patiesais iemesls, kāpēc Pauls jau pāris gadu nav redzēts pie ūdeņiem? Varbūt tomēr vainīgs virpuļviesulis, kas gan, komponistu kādu gabalu pamētājis, viņu pasaudzēja? Vai tomēr politikas virpuļi, no kuriem izrauties daudz grūtāk?

– Kāpēc beidzamajos gados maz dzird par jums kā par makšķernieku? Peters savulaik grāmatā par jums veselu nodaļu veltīja jūsu attiecībām ar foreļupēm. Vai politika aizņēmusi laiku, ko senāk pavadījāt pie upēm?

– Nē, tā nav politika. Tas ir bezsaimnieciskums, bezatbildība, varētu pat teikt, necienīga izturēšanās pret Latvijas dabu, kas tagad notiek pie upēm. Varbūt tas teikts pārāk skarbos toņos, visus jau ar vienu mērauklu nevar mērīt, bet tas, ko pēdējā laikā man nācies redzēt savulaik slavenajās foreļupītēs, kuras esmu kājām izstaigājis kopā ar draugiem, citādi kā par iznīcību nav saucams. Nevar ne salīdzināt ar 60. gadiem, kad mēs braucām forelēs. Starp citu, ulmaņlaikā makšķerniekam vajadzēja maksāt saimniekam par nomīdītu zāli.

– Kā braucāt forelēs, kādā kompānijā?

– Ar veco moskviču, orientējoties pēc krievu armijas slepenajām kartēm, kopā ar Gunāru Kirki, Albertu Terpilovski, Jāzepu Pasternaku.

– Un ar toreizējo kultūras ministru Kaupužu?

– Kaupužs arī bija. Katru sestdienu un svētdienu nesāmies uz ūdeņiem. Es biju iesācējs un daudz ko mācījos. Mans skolotājs toreiz bija izcils forelists, uzvārdā Ķikuts, kas strādāja par šveicaru slavenajā Skapī. Viņš pilnīgi drošši bija foreļu karalis. Tagad daudzi nemaz nezina viņa paņēmienu – makšķerēt foreles ar beigtu mailīti…

– Strauta maili?

– Jā. Viņam bija īpaša metode: žāvēt mailes starp lapām, lai tā sažūst tādā kā ielokā. To viņš meta kā vizuli zem krūmiem, un šis vizulis gāja, griezdamies kā ievainota zivtiņa. Ar to viņš vilka fantastiskus lomus. Viens no Ķikuta audzēkņiem bija mūsu slavenais basketbolists Maigonis Valdmanis, kas arī mācēja ļoti precīzi mest.

Lai iemācītos mest, forelistam bija jātrenējas, 15–20 metru attālumā nolika bļodu, un ar svinu (ar pludiņu mēs nemakšķerējām) bija tur jātrāpa. Jo labāk trāpīja zem zariem, jo lielākas cerības uz lomu, lai gan man parasti no desmit metieniem astoņi bija zaros, turklāt tajās skaistākajās vietās. Tāda toreiz bija tā skola, bet kaut ko arī varēja izvilkt slavenajās Latvijas foreļupēs, kuru pirms kara esot bijis trīs simti.

Tagad vairākkārt esmu braucis pa savām vecajām vietām, bet beigās noliku makšķeres un vairs nebraukššu.

– Kāpēc tā? Vai tiešām trāpījāt tikai uz bezsaimnieciskumu?

– Zināt, es to redzu. Kaut vai tajā pašā Lielajā Baltezerā – tur zivju vairs nav. Reiz izbraukājām ezeru ar motorlaivu, un bija eholote, un tikai vienā dziļumā kaut ko ieraudzījām. Taču senāk šinī ezerā zivis mudžēja! Arī Salacā mudžēja. Negribu jau kā tāds veterāns tikai gausties un atcerēties, kādus 60. gados veči Baltezerā vilka brekšus, iebarodami zināmās vietās. Tepat Roņu dīķī mans tēvs, kas bija traks makšķernieks…

– Kur ir Roņu dīķis?

– Daugavas atteka pie cementa fabrikas. Tā pēckara gados bija aizaugusi vieta, mums bija laiva, un varējām ķert zivis. Savā laikā mēs ar ķekšiem vilkām ārā tos, ko krievi sauca par topļeņņikiem – kad pa Daugavu bija nogājušši plosti, tēvs meklēja nogrimušos baļķus un cēla tos augšā.

– Vai tiem apakšā sēdēja zivis?

– Nē, tos izmantoja kā malku. Stāstu to tāpēc, ka vairākus gadus vēlāk sapieri konstatēja milzum daudz visādu sprāgstvielu, ko vāciešši bija iegāzuši. Tā ka mums ar tēvu vajadzēja tikai noraut tām garām vienu baļķi un abi būtu uzgājuši gaisā. Bet zivju tur bija ka vai dieniņ! Arī Rātsupe, kas gāja pa Spilves pļavām, bija pasakaina upe!

– Foreļu taču tur nebija.

– Foreles ne. Toties tās esmu vilcis Pēterupē pie Saulkrastiem un vēl dažās citās tādās vietās, kas tagad skaitās pilnīgi tukšas. Tāpēc uz šodienas makšķerēšanu raugos tik skeptiski.

Atceros arī Kaņiera ziedu laikus, kad mums par «sevišķiem nopelniem latviešu kultūras attīstībā» iedeva caurlaides uz ššo ezeru. Tad tur bija zivis! Kas tik tur nebija salaists iekšā, un kā tik tur nedarījās – bez desmit, piecpadsmit līdakām jau laukā nebrauca. Protams, Kaņieri tad sargāja un katru gadu laida iekšā zivju mazuļus.

– Kā tā sargāšana tajos gados, Vosa laikā, izpaudās? Vai tiešām ar automātiem stāvēja kā šodien ap Nogales pili?

– Nedomāju, ka ar automātiem, bet riņķī bija tie mežsargu tipa latviešu vecīši, kam bija dotas ārkārtējas pilnvaras. Viņi nepiederošus nelaida ne tuvu. Tāpēc arī ezerā zivis mudžēja.

– Vai ar Vosu kopā tur esat makšķerējis?

– Nē, ar mums viņš nekad nekontaktējās. Ar mums vairāk kontaktējās Pēteris Strautmanis, Miervaldis Ramāns, kas gan nebija makšķernieki, bet bija lojāli pret māksliniekiem. Partijas spicē jau tikai daži tādi bija, kas gāja uz koncertiem, pārējos tas sāka interesēt tikai tad, kad man sāka labāk iet Maskavā.

Noteikti parunājiet ar Albertu Terpilovski. Viņš perfekti zina Latviju, turklāt ne tikai ģeogrāfiski, bet arī katras vietas vēsturi. Ar viņu mašīnā sēdējām kā enciklopēdijai blakus, ļoti daudz varēja uzzināt.

– Kuram no jūsu kompānijas vislabāk ķērās?

– Protams, Albertam – viņu varēja gandrīz saukt par profesionāli. Es jau vairāk biju tāds mīļotājs. Atceros, kā parasti uz trim četrām stundām šķīrāmies, sadaloties pa upes posmiem. Kad atnācām atpakaļ, Terpilovskis parasti smīnēja, ļāva citiem izkrāmēt savus lomus – kādas 3–5 forelītes – un pēc tam izvilka savējās, kas parasti bija vismaz pa septiņsimt gramiem. Protams, gadījās arī pa cūcenei, kad, teiksim, viņš nogāja pa priekšu un nedabūja neko, bet man turpat viņa nostaigātajā posmā pieķērās. Mēs gan vienmēr vienojāmies, ka pa ūdeni nestaigāsim.

– Vai staigāšana pa ūdeni foreli aizbaida?

– Noteikti, viņa taču jūt.

– Vai jums bija kāds noteikts foreļu lielums, par kuru sīkākas neņēmāt?

– Jā, ap 25 centimetri. Tikai skatījāmies arī, kā ieķēries āķis. Ja bija žaunā, tad vairs nebija jēgas mest atpakaļ; ja lūpā, tad gan.

– Kāpēc jums nav nevienas dziesmas par forelēm?

– Zināt, mani tās tematiskās lietas nevelk. Savā laikā man prasīja katram kolhozam himnu uzrakstīt. To tā mākslīgi nevar. Esam jau mēģinājuši rakstīt medniekiem un nezin kam, bet jūs jau zināt, ka tauta pati atlasa, ko svinībās pie galda dziedāt.

– Vai, staigājot gar upēm, melodijas jums ienāk galvā?

– Nē, tad ir pavisam citas domas – kā ātrāk kādu simpātisku upes līkumiņu ieraudzīt.

– Kādus gabalus parasti gājāt?

– Pa dienu kādus kilometrus trīs četrus. Zābaki parasti kļūst arvien smagāki, jo jātiek augšā, lejā, augšā, lejā un vēl pāri kokiem jārāpjas.

Kā Pauls no sivēna muka

– Kuras bija jūsu iecienītākās forelēšanas vietas – Kurzemē vai Vidzemē?

– Oi, mēs visur braukājām! Pie Madonas slavena bija Arona. Mazliet tuvāk, pie Bērzaunes, nejauši uzgājām Savīti. Kas tur bija par forelēm!

Kad Savīte bija atklāta, gadījās viena ļoti interesanta reize. Kaupužs toreiz bija kultūras ministrs, Alberts Terpilovskis strādāja ministrijā. Viņi abi un arī Pasternaks citiem samelojās, ka viņiem darbā sanāksme, bet devās uz Savīti. Aizbrauca, bet tur Kaupužs jau priekšā!

Tur nu ķērās fantastiski! Vai nu tā upe nebija aiztikta, vai kas, bet bez desmit forelēm vispār mājās neviens nebrauca.

Turpat netālu ir arī Veseta. Tās pietekā reiz gandrīz pietaisīju pilnas bikses. Biju atradis vienu dziļumu un pie tā nostājies. Pēkššņi dzirdu – man pie kājām sāk urkšķēt! Skatos – velns parāvis, kaut kas strīpains lien! Izrādās, mežacūkas sivēns. Skaidrs, ka tepat tuvumā jābūt arī mātei. Es kā metos ūdenī, domādams, ka tajā vietā ir sekls, tā iekritu gandrīz līdz kaklam ar visām savām parpalām. Pēc tam nesos pa pļavu ūdenszābakos, domādams – nedod dievs, ja viņa mani te piekniedēs pie koka!…

Vispār iešana forelēs ir smags darbs. Nostaigāt ūdenszābakos piecas sešas stundas, turklāt odu vietās... Lai tos atbaidītu, mēs smērējāmies ar kaut kādu draņķi, kurš tecēja, kad staigājot sasvīda, un smirdēja. Bieži vien zālēs iegāju kā cepešpannā. Taču senāk bija viena priekšrocība – viss bija izpļauts, siens salikts šķūņos, gar upi bija ērti staigāt. Tagad pamēģini kaut kur paiet, viss aizaudzis…

Vienā no pēdējām reizēm nesen ar Albertu mēģinājām Alūksnes pusē atrast upīti, kurā reiz bijām makšķerējuši. Tagad tur viss mainījies, braucam, meklējam, neko vairs neatceramies. Viens nāk pretim, es apstādinu mašīnu un prasu, kur varētu būt tā upīte. Zināt, ko viņš man atbildēja? «A h… jevo znajet!» Alberts man teica: «Zini ko, vairs nebrauksim.» Tādas tās lietas.

Man skola ir pie Salacas, kur ietek kolosāla upe, kas ir galīgi sabeigta – Ramata. Domāju, pastaigāšu tur ar makšķeri. Eju, priekšā mājas, un man iznāk iet pa kāpostu dārzu. Eju pa celiņu, uzreiz no mājas baigais bļāviens: «Kur lienat? Kā nav kauna pa svešu dārzu staigāt?!» Piegāju tuvāk, viņa mani ieraudzīja, un negribu stāstīt, kā viņas seja pārmainījās un kā viņa sāka man atvainoties – izrādās, viņa Pēterburgā bija strādājusi kopā ar manu meitu un te atpūtās pie saviem vecākiem.

Dabiski, nekad nemainīšu to makšķerēšanu pret makšķerēšanu dīķī, savu mūžu ne! Vai dieviņ… Cik reižu, staigājot gar upēm, neesmu iekritis – kāja tikai pazūd bebru alā…

– Vai tad tolaik bebru bija daudz?

– Tik daudz nebija, bet vietām varēja uztrāpīt.

– Foreles makšķerējāt arī ar vizuli vai tikai ar tārpu?

– Ar slieku. Bez pludiņa, ar svinu, uz grunts. Piemetot precīzi klāt. Mēs jau daudz ko nemācējām, bet foreļu karalim Ķikutam bija iekšā smuki ielocīti divi trijžuburu āķi, vecais pirmskara foreļu kāts, un viņš izcili strādāja ar auklu – palaida, ļāva pagrimt.

– Vai savu lielāko lomu atceraties?

– Forele man ir bijusi viena pāri kilogramam, dažas ap 700–800 gramiem. Caurmērā tomēr ķērās tādas ap 200–300 gramiem.

– Bet norāvušās ir lielas?

– Protams, ir, paša muļķības dēļ – gribēju viņu izcelt laukā ar auklu, un pārtrūka pavadiņa.

– Uztveramo tīkliņu lietojāt?

– Es ne, bet īstie forelisti to nēsā līdzi.

– Un skaita ziņā lielākais loms?

– Starp desmit un piecpadsmit noteikti. Gribētu reiz aizbraukt uz to vietu, kur reiz atradām mājas, kuru nosaukums bija Mandžūrija. Tas ir netālu no Druvienas. Sākumā nesapratām, kāpēc mājas tā sauc, bet droši vien māju saimnieks būs cara armijā karojis pret japāņiem.

– Pie Tirzas tai pagastā, kur pēc mēra tika iesūtīti dzīvot krievu zaldāti, ir tādi māju nosaukumi – Parīzes, Romas… Vai Pededzē esat forelējis?

– Bijis esmu un esmu arī dzirdējis, ka tur večiem bijuši lieli lomi, bet man nekas tāds tur nav gadījies. Tas jau atkarīgs arī no tā, cik agri tiek pie upes. Tolaik tos lielos gabalus nesties bija citādi nekā tagad. Mums vienam bija volga, otram moskvičs…

– Kam bija volga?

– Pasternakam pirmajam, tāda izgrabējusi. Tā jau mums visiem bija sapņu mašīna.

– Kaupužam taču arī vajadzēja būt volgai.

– Jā, bet tā jau bija dienesta mašīna.

Vēl viens mūsu kompanjons bija slavens zobārsts Vidgorčiks. Ebrejs, un sieva viņu visu karu bija slēpusi pagrabā. Viņam bija tāda pobeda, ka pēdējā braucienā, kā spieda sajūgu, tā ar sajūgu arī visa grīda aizgāja. Ar to arī bija cauri, lai gan pobedas kuzovs bija mūžīgs, nenobraucams, tāpat kā tie opelīši – pirmie moskviči. Ar tādām mašīnām mēs kratījāmies. Cik ar tām neesam iesēdušies! Ar ko izvilkt – nav. Rocies, grimsti…

– Tagad jau džipisti speciāli meklē vietas, kur braukt, lai varētu grimt un rakties.

– Zināt, tas nav man. Esmu pārāk konservatīvs.

– Jā, klausoties jūsu stāstos, nākas secināt, ka ne vien divreiz nevar iekāpt vienā upē, bet arī divreiz nevar pie vienas upes pieiet… Droši vien ir skumji apzināties, ka mainījusies ne vien vide, bet tajās vietās, kur staigājāt ar makšķeri, nav vairs arī daudzu cilvēku, ko tolaik satikāt.

– Jā. Dundagā, piemēram, uzgājām vīru, kas uz foreļupītes bija uztaisījis galdnieka darbnīcu. Upe viņam gāja cauri mājai un grieza agregātus, viss griezās un darbojās. Mēs parasti tajās mājās atstājām mašīnas. Tad paiet gadi, un, atgriezdamies tajā vietā, var redzēt, ka viss straujā tempā iet postā.

– Kurzemē Ventas pietekās Šķērvelē un Lētīžā esat bijis?

– Bijām, bet man kaut kā vairāk patīk Madonas apkaimes upes ap Aronu. Kad Aronas dzirnavās vēl bija vecais dzirnavnieks, viņš mūs speciāli sauca iekšā un, teikdams: «Es te vakar biju bišķiņ pastaigāt,» rādīja kaudzi saceptu foreļu. Nu moins!

– Paši arī foreles cepāt, nesālījāt nemaz?

– Sālījām, bet arī ceptai nav nekādas vainas. Protams, jebkura zivs, cepta sviestā, ir garšīga.

– Izņemot ruduli.

– Ir da˛i, kas viņus maļ kotletēs, un arī neiznāk slikti.

– Zivis tīrījāt pats?

– Foreli uz vietas – jā. No Ķikuta samācījos.

– Kurš jūsu ģimenē tīra ezera zivis, teiksim, asarus?

– Par asariem tikai atceros, ka māte nolādēja manu tēvu un teica, lai viņš tinas prom ar visām savām zivīm, jo viņš bija atnesis veselu kasti mazu asarīšu. Kamēr tos notīra, pirksti jēli. Toties, kad uzcep, ļoti garšīgi.

– Sākāt forelēt 1962. gadā, bet 1982. gadā Peters grāmatā par jums jau raksta: jūs sūdzoties, ka zivju upēs kļūst mazāk. Kurā laikā to skaits sāka sarukt?

– Līdzko parādījās mašīnas. Līdz tam auto pie upes bija retums. Vēl, lai viņi man piedod, bet lielākie foreļupju slepkavas bija melioratori, kas tās iztaisnoja. Kur tad forele slēpās? Līkumā pie paceres. Bet nu līkumu vairs nebija, ūdens pa taisno notecēja momentā.

– Uz jūsu iemīļotās Tirzas tagad sacelti HESi.

– Es reiz stāvēju augšā pie aizsprosta sabrukušajā Vaidavas spēkstacijā un makšķerēju foreles; tas bija jau uz rudens pusi. Stāvu, te uzreiz no dziļuma – buh! – uzlec vismaz kilo smaga forele, gaisā pastāv un tad iekrīt atpakaļ. Grib tikt uz nārstu, bet netiek. Pēc kādām desmit minūtēm atkal izlec, un tas viss mana deguna priekšā. Metu, metu, bet viņai nekādas intereses… Apmēram tāpat kā kādreiz pie Ogres, kad lielie laši gāja uz augšu – tur lēca laukā tādi ap desmit kilo. Izlec un pilnīgi stāv gaisā kādu laiku…

– Tikai skatījāties vai mēģinājāt arī ķert?

– Nē, lašus neesmu ķēris. Vispār Daugavā un arī Ogrē makšķerējis neesmu, tikai Ogres pietekās foreles. Ir vēl mazas upītes, un veči precīzi zina, kurās vietās pavasarī jābrauc, bet viņi tās vietas citiem nestāsta.

– Vai ērces tolaik nebija modē?

– Bija, bet neviens nepārdzīvoja – norāva nost un paniku netaisīja.

– Igaunijā arī esot labas foreļupes.

– Oi, reiz mēs pie Ainažiem pārbraucām Igaunijas pusē un labi savilkām!

– Igaunijas foreles esot resnākas.

– Nezinu, vai resnākas, bet daudz gan bija. Igauņiem jau krievu laikā bija jāmaksā par foreļu makšķerēšanu. Bet mums bija pazīstams mežsargs, un visus jautājumus tolaik varēja nokārtot ar polššu.

Igauņu zvēri ir viltīgāki nekā mūsējie. Man skola ir Ramatas pagastā, tur stāsta par igauņu vilkiem – tie ienāk Latvijas pusē, apkož lopus un pār purvu aizlaižas atpakaļ Igaunijā iekšā. Tajā purvā nevienu neatradīsi. Tur vidū ir interesants ezers. Lai līdz tam nokļūtu, divi kilometri jāiet pa purvu zinātāja pavadībā, citādi var pazust. Bet, kad nonāk līdz ezeram, var redzēt, ka dibens ir smilššains.

– Alatas makšķerējis esat?

– Pa baram kādreiz viena otra ir gadījusies, tādas violetas zivtiņas. Alberts stāstīja, ka kādreiz kolosālas alatas esot bijušas Palsā.

– Viņas vairāk ņem rotiņu, nevis tārpu.

– Jā, ar rotiņu es tik labi nemāku darboties, bet man liekas, ka ar rotiņu jāstrādā lielākos ūdeņos. Varbūt Salacā var. Bet tagad man pie Salacas kļūst skumji, redzot tukšumu, kur senāk zivju bija, ka biezs.

– Jūs esot braucis uz Salacu vimbas ķert.

– Veči mani paņēma līdzi. Bet man nepatīk bari, tad vēl cits citam pārmet pāri, iet kulaki pa gaisu, lamāšanās.

Pazinu vienu leģendāru makšķernieku – dramaturgu Artūru Vilku, ko sauca par Sapalu Vilku. Viņš bija viens no makšķerēšanas ģēnijiem. Reiz viņš mani vimbu laikā aicināja: «Štrunts ar visiem tiem večiem, man ir gumijas laiviņa, piepūtīs un piebrauks priekšā!» Piebraucām arī. Jums vajadzētu dzirdēt, kas tad krastā sākās! Tādus lamuvārdus agrāk pat dzirdējis nebiju. Bet šis tik vēsā mierā velk vimbu pēc vimbas.

– Tātad vimbošana jums nepatīk. Bet vilkuši taču tās esat labi?

– Oi, dievs! Parunājiet kaut vai ar Albertu. Trīsdesmit četrdesmit bija parasts dienas loms. Tad tūlīt arī tika taisītas pildītās vimbas, ebreju nacionālais ēdiens. Nāvīgi garšīgas!

– Kā tās taisa?

– Maļ un visādas garšvielas liek klāt. Līdakas arī taisa pildītas, bet vimba tam ir vislabākā zivs, jo līdaka ir sausa, bet vimba trekna.

– Vai tiesa, ka tolaik vimbas nākušas tā, ka upe spīdējusi?

– Pats neesmu redzējis, bet vispār vimbu bija ļoti daudz. Kad tur trāpījās virsū, varēja savilkt nopietni. Pie Salacas arī bija Vosam meža mājiņa uzbūvēta.

– Vai viņš pats arī sēdēja ar makšķeri?

– Nē, pārsvarā atbrauca un meta, kas viņam. Tur jau viss bija noķerts, sagatavots, medību bāzēs gandrīz vai dzīvnieki piesieti, šauj tik virsū. Es ar medībām nenodarbojos, vispār neciešu, ka dzīvniekus šauj.

– Teicāt, ka dīķmalā jums makšķerēt nepatīk. Vai esat pamēģinājis?

– Vienu reizi biju pie Raunas, paskatījos. Viss jau forši, profesionāli izveidots. Šie nevienu varavīksnes foreli nevarēja izdabūt, es pamēģināju ar savu veco metodi, bez pludiņa un ar tārpu, un tik vilku.

Kad neiet ar zivīm, ķeru ko citu, piemēram, vakar savā dīķī visu dienu ar sečoku ķēru zaļās vardes un pārvietoju uz ezeru. Kādas četrdesmit gabalas izdevās.

– Baltezerā no laipas nemakšķerējat?

– Nē. Baltezers vairs nav tāds, kāds bija. Atceros, vēl 80. gados, kad dziedātājs Miķelis Fišers vēl bija dzīvs, Baltezeram uznāca kāda sērga, un ezerā burtiski pludoja beigti un pusbeigti zušši. Grābām kopā, un mans tēvs ar viņiem mēsloja zemi, jo bail bija ēst. Bet šī sērga arī parādīja, cik daudz ezerā ir bijis zivju! Fišers bija lustīgs vīrs, viņš kādus pāris desmitus zušu nožāvēja un uzsita gaisā.

Virpuļviesuļa skaņa

– Vai jūsu tēvs ir ietekmējis jūsu makšķerēšanas veida izvēli – foreļu ķerššanu?

– Nē, bet mans tēvs bija copes fanātiķis, galīgi slims cilvēks attiecībā uz makšķerēšanu. Kur tikai viņš ziemā nekūlās un nedarījās, ar māti bija mūžīgie skandāli.

– Jūs viņš ņēma līdzi un mācīja makšķerēt?

– Sākumā braukāju viņam līdzi, mums bija laiva. Bet, kad sāku nodarboties ar mūzikas lietām un vēl mazliet vēlāk, kad sāku kārtīgi "dzīvot", makšķerēšana pagāja malā. Kad man dzerššanu izdevās apturēt, man vajadzēja ar kaut ko nodarboties.

– Un makšķerēšana palīdzēja?

– Noteikti. Draugi sāka mani ņemt līdzi, un es pamazām sāku slimot, ievajadzējās rīkus pirkt un tā tālāk – ko nu tolaik vispār varēja dabūt. Palīdzēja tas milzīgi, citādi Skapī mani visu laiku gaidīja. Tādā ziņā makšķerēšana man deva daudz.

– Forele droši vien nav jūsu lielākā zivs?

– Kur nu, mana lielākā zivs ir Kaņiera līdaka ap vienpadsmit kilo, tās galva vēl tagad ir mājās. Gunāram toreiz teicu, ka nevar saprast, vai tur kaut kas nāk vai nenāk. Tā līdaka bija kā pussprāgusi. Viņa būtu varējusi taisīt tādas dieva zīmes, ka mani ar visu laivu parautu. Kad tu tādu dabū tik vienkārši, pat īsta gandarījuma nav. Nākamās šausmas: kur tu tādu liksi? Piedāvājām, bet visi kratījās vaļā.

– Kurā gadalaikā tas bija?

– Uz rudens pusi, taču laiks bija ļoti karsts. Uz Kaņierī jau varēja braukt jebkurā laikā, tur problēmu ar zivīm nebija. Četri pieci kilo smagu līdaku izvilkt varēja pavisam viegli. Lai cik jocīgi būtu, mums tur citreiz pat līņi uz vizuļa pieķērās, īsti kukuļi.

– Brekši droši vien arī?

– Jā, arī brekši…

– Un asari.

– Kādi tur bija asari! Kad vilka vizuli, pakaļ nāca tādi asari, ka mugura no ūdens ārā! Velk, un tāda strīpa līdzi…

– Valdības asari!

– Jau tādu zaļu muguru. Makšķerēšana ir ļoti interesanta, lai gan pati zivs nav vērtīga, uz ruduļiem. To tur bija, vai dieviņ! Piebrauc klāt un pieķer pilnu laivu, vajadzēja tikai mazu pudiņu, un žvidzini.

Starp citu, Kaņierī man reiz gadījās piedzīvot ko pavisam neparastu. Dienas vidū makšķerēju rudulīšus netālu no bijušajām akmeņlauztuvēm apmēram metrus piecdesmit no krasta. Te pamanīju tādu kā melnu strīpu un svilpoņu… un zināt, kur atjēdzos? Krastā ar visu savu laivu! Biju trāpījis mazā virpuļviesulī. Tas bija viens mirklis, un izdarīt tur nevar absolūti neko. Līdz tam biju domājis, ka tad nāk tāds kā ūdens stabs. Ne vella!

– Vai tajos laikos bez Kaņiera bija vēl kādi kungu ezeri?

– Kaņierī agrāk atļaujas nedeva nevienam, tur pat tuvumā nedrīkstēja rādīties. Es atļauju dabūju tikai pēdējā laikā, varbūt tāpēc, ka drusku labāk pazinu Ministru padomes saimniecības lietu pārzini. Vienā brīdī arī Valgums pārtapa par slēgtu ezeru. Līdz tam tur brauca brekšu makšķernieki, arī slavenais Dailes teātra dekorators Ģirts Vilks, bet tad tā kļuva par PSRS bosu atpūtas vietu. Vēl jau bija pa slēgtam ezeram, bet ne pārāk daudz. Toties vietu, kur makšķerēt, netrūka. Reiz, teiksim, aizbraucām uz Latgali, sametām krītiņus un dažās stundās saķērām vēžus – milzīgus, zilā krāsā, bet mēs kā stulbi atstājām tos pa nakti kaprona sietā un ūdenī. Šie mierīgi to pāršķēla un no rīta visi bija prom.

– Pats Valgumā esat makšķerējis?

– Nē, tikai malā stāvējis un skatījies, kā brekšus ķer. Oi, tie bija baigie profesionāļi! Nevienam neko nestāstīja. Kad par copes noslēpumu stāstīšanu ir runa, atceros veco anekdoti par tārpiem. Sēž laivā jauns un vecs makšķernieks. Jaunajam neķeras, vecajam ķeras. Jaunais prasa: «Kāpēc tev ķeras?» Vecais atjautā: «Kādi tev ir tārpi?» – «Sliekas.» – «Kādas kārtas – vīriešu vai sieviešu?» Jaunais prasa: «Kā tad to lai pārbauda?» – «Izvelc caur zobstarpu, tad sapratīsi, kurš ir vīrietis.»

Mēs tolaik izbraukājām visu Latviju; kur tikai zinājām, līdām iekšā. Albertam bija pirmskara kartes, man – īstās Ģenerālšštāba lapas.

– Ziepes par tām nevarēja sanākt?

– Varēja, varēja. Reiz veči bija pamēģinājuši ar rācijām sazināties – pēc piecām minūtēm robežsargi bija klāt.

– Tad jau arī tālaika robežzonā tikāt makšķerēt.

– Man Lisments, kas tolaik bija Rojas zvejnieku kolhoza priekšsēdētājs, atļāva pamakšķerēt Irbē. Daba tur ļoti skaista, bet kāda var būt sajūta, ja redzi, ka tev ar binokļiem seko, kur iesi?

– Ārzemēs makšķerējis esat?

– Nē, un arī bijušajā savienībā ne. Mani nesen aicināja uz Saratovu, turienes gubernatore Ļubova Sliska teica: «Tur jūs tāāādas zivis dabūsiet!»

– Dabūtu arī, viņai taisnība.

– Jā, bet tur jau nebūtu makšķerēšana – baigā drope.

– Jums jau tas nedraud.

– Tik un tā jātēlo pieklājīgais, jāsēž klāt.

– Kādas ir jūsu attiecības ar ziemas copi?

– Nevaru atļauties, jāsaudzē rokas. Turklāt tur ir jāmet.

– Jums droši vien arī tajos laikos bija labs inventārs.

– Es pirmo nopirku Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Man tas plastmasas kāts ir līdz šai dienai, un es to nemainu ne pret vienu labāku. Varētu domāt, ka draņķis, bet tas ir izturējis visu – ir lauzts un locīts, bet turas vēl tagad. Varēja jau dabūt arī līmētos, tie skaitījās luksusmanta. Vieni no pirmajiem sākām spiningot ar brūkošajām spolēm, par kurām daudzi tolaik smējās, jo visi lietoja parastās metāla spoles.

– Brūkošā – tā ir bezinerces spole?

– Jā. Gunārs Kirke par visu vari meklēja dabūt franču bezinerces spoli Michel – to uzskatīja par vienu no izcilākajām. Man bija Johnson slēgtā foreļu spole, ļoti laba, aukla nevar sapīties.

– Vai tolaik forelistu bija daudz?

– Nebija. Tolaik jau, kā man foreļu karalis stāstīja, forelēs brauca ar vilcienu. Viņš brauc, mugursomā viss līdzi, gulēja turpat siena šķūnī. Noķertās foreles pārgrieza, iztīrīja un vidū ielika egles skujiņu, lai nebojājas.

Starp citu, kad gāju Ķikutam līdzi, viņš teica: «Ja gribi iemācīties foreles ķert, nes manu mugursomu – tad drīksti skatīties, kā es to daru.» Meta viņš fantastiski precīzi. Starp citu, ulmaņlaikā viņš ziemā pelnīja ar slēpju smēru Kikī, lai vasarā būtu galīgi brīvs. Par šveicaru viņš sāka strādāt tikai vēlāk.

– Kas jums labāk patīk – spiningošana no laivas vai iešana gar foreļupi?

– Tikai ieššana gar upi! Esmu tur redzējis tik daudz skaistu skatu! Koki reizēm ir saaugušši fantastiskos veidojumos, un ja vēl tur ar makšķeri rokā jātiek pāri… Reizēm eju labu gabalu un pēkšņi sajūtu, ka āķis sen jau ieķēries zaros un no spoles iztinis visu auklu. Arī iemest grūti: ar vienu roku turos pie koka, ar otru metu…

– Vai jums bija kāda vieta, par kuru bijāt drošs, ka tur vienmēr dabūsiet foreli?

– Jā, Tirza, kas tagad laikam izpostīta līdz pēdējam. Tirzā bija tādas vietas… Un tās pietekā, ko, pa mežiem iedami, atradām, arī. Dažuviet varēja mest tikai pāri zālei, pašu upi i neredzēja.

– Kas forelei nepatīk? Iešana, ēna?

– Viņa ir ļoti tramīga, tas arī foreli glābj. Savukārt viņas nelaime ir rijīgums. Dažreiz mums patika spēlēties – forele paņem tārpu, bet, tāpat kā kaķis, uzreiz neēd, laikam viņai arī ir kaut kāds kaifs. Kad jau redz, ka āķis lēnā garā aiziet iekšā, tad piecērt… Patīkami atcerēties.

Blakus jāmin arī tādas izpriecas kā rupjmaize, speķis, kāds desas gabaliņš, ko turpat uz ugunskura uzcep, nogriezis krūmā iesmu… Tas arī ir svarīgākais – copes noskaņa.

Egīls Zirnis © CopesLietas2002

 
 
[15] Komentāri | dilst | aug
 
kapracis

jaunajiem censoņiem norādītas upju vietas, pašiem nevajadzēs iespringt meklējot:))

kkā nav neviena komenta no antitārpotāju, zivju bučotāju utt. pārstāvjiem, kas pie katras albūma fočenes te ar putām uz lūpām savu viedokli pauda:)

10.01.18 Atbildēt | Ziņot -3
ZivjuZaglis

būtu vismaz dīvaini, ja šodienas copes izpratni attiecinātu uz astoņdesmitajiem ;)

10.01.18 Atbildēt | Ziņot 1
ZivjuZaglis

... bet intervija forša, paldies, vietām pat likās, ka saruna notiek šodien ;)

10.01.18 Atbildēt | Ziņot 3
Akmens_Viesis

Laiki nesalīdzināmi, protams.

Drusku nesaprotu šo paaudzes liekulību - tad gan bija laiki, stiepām mājā maisiem, tagad sliktie atlaidēji visu sabojājuši.

Pats ķīviņš ir stipri lieks - domāju, ka mūsu klimata izmaiņās siltajā ūdenī strauta forele paliks tikai pie vēsākiem avotiem, ar vai bez cilvēka iedarbības, kas var būt gan laba, gan slikta (lauksaimniecības ķīmijas ietekme vs. zivju pavairošana, upes kopšana utt.).

Tomēr gribētos iebilst arī par zivju daudzumu, nav viss tik izmiris. Man lielākais zivju skaits dienā ir 45. Bet tās nav izvilktās, tās ir zivis, kas atrādījušās, ir pietiekami daudz mānekļu versiju, kad zem 25-30 cm vispār nesēžas uz āķa. Kā arī var ašāk izvilkt, pirms uzsēžas. :)

10.01.18 Atbildēt | Ziņot 11
margers

Protams kad ir sabojajushi ..atlaideji..rekjin cik laiku vaig lai noiet un ta tik atlaiz

11.01.18 Atbildēt | Ziņot -8
Akmens_Viesis
Akmens_Viesis > margers:

Iemācies lasīt, pirms raksti, onkulīt.

11.01.18 Atbildēt | Ziņot 8
margers
margers > Akmens_Viesis:

Gudrinieks atradies

11.01.18 Atbildēt | Ziņot 0
Chalitis
Chalitis > Akmens_Viesis:

Andža! Nekustini to mēsla gabalu! Nav jēgas tērēt savu laiku uz šo pajoliņu, kur atklāti lielās ka ir maluzvejnieks un analfabēts!

12.01.18 Atbildēt | Ziņot 8
Akmens_Viesis
Akmens_Viesis > Chalitis:

Ziemeļaustrumu ork Čalīti, katrs mākslinieks jau tiecas radīt publikā saviļņojumu, margers, es domāju, ir no tādiem.

14.01.18 Atbildēt | Ziņot 0
petja

Tiešām interesanta un iztēli stimulējoša intervija!

10.01.18 Atbildēt | Ziņot 1
waffenss88

Nu par Tirzu gan maestro ir jāpiekrīt,gadus 18 atpakaļ,tajā upē tiešām bez foreles palikt nevarēja,tagad tur nekā vairs nav,pa kādai alatai,,foreli sen tur nēsmu manījis... :(

14.01.18 Atbildēt | Ziņot 3
Loshuliganos

Tagad vairāk mežu, vairāk aizaudzis, vairāk bebru, dažas upītes tieši pēdējos gados ir krietni pažuvušas, jau piecu gadu griezumā šur tur ir pamatīgas izmaiņas.

15.01.18 Atbildēt | Ziņot 1
Loshuliganos

Bet pa lielām šaibām viņš copēt nejēdz :D ir čaļi kas velk pa padsmit 50niecēm arī tagad.

15.01.18 Atbildēt | Ziņot 1
irganviens

Nu šitā pateikt.... Toties komponists viņš labāks par Tevi. katram savs. Piekritīsi?

16.01.18 Atbildēt | Ziņot 0
Kuha
Kuha :

Tas, ka Pauls ir plātīgs un iedomīgs, mani nepārsteidz. Bet, ka tik ļoti var pārspīlēt, tas gan.

Esmu forelējis un makšķerējis tajā pašā laikā, kad viņš. Esmu bijis gandrīz visās viņa pieminētajās upēs. Mums ir bijis pat kopīgs draugs- Gunārs Kirke. Pilnīgi cits cilvēks- patīkami smalks, inteliģents, estēts un romantiķis. Ne vēsts no lielības! Lai viņam ķeras tur, citā saulē!

Tādus lomus un tādu foreļu skaitu es neesmu ne ķēris, ne dzirdējis! Arī tad bija reizes, kad palika tukšā!

Arī Kaņierī esmu bijis tajā laikā, kad ne visi tur drīkstēja. Man paveicās, jo Kirke mani ņēma līdzi, viņam bija blats. Un kaut kā sanāca, ka nekad mums nebija tādu ierindas četrinieču-piecinieču, ar kādām Pauls lielās!

Tā kā, čaļi, neticiet visam, ko Pauls saka!

20.01.18 Atbildēt | Ziņot 2
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager