CopesLietas.lv | 13.janvāris 2018, 17:20 | 38 komentāri | 20921 skatījums

Kā Alūksnes ezeru saveda kārtībā

Daudzus gadus par Latvijas neoficiālo līdaku trofeju labāko ezeru bija kronēts Burtnieks. Bet, ja jums šodien būtu jānosauc Latvijas lielo līdaku ezers Nr. 1 – kurš tas būtu?

Spriežot pēc publiskajām regulārajām atskaitēm, manuprāt, tagad stafetes priekšgalā ir Alūksnes ezers. „Kad sākām, tad braucām uz Burtnieku skatīties kā uz piemēru. Tagad ir otrādi,” uz manu jautājumu netieši atbild Māris Lietuvietis – Alūksnes ezera apsaimniekotāju aģentūras ALJA direktors. Tagad to kā piemēru min visur, kur runa ir par pareizu dabisko ūdenstilpju apsaimniekošanu. Man tomēr vairāk par esošo situāciju interesēja tas, kā pie mums, kur nereti pār labiem plāniem virsroku ņem čīkstēšana, oponēšana un bubināšana, var tiešām ar visiem saprotamiem pierādījumiem sakārtot ezera ekosistēmu. Lai to izprastu, aprunājos ar vīriem, kas tieši vai netieši par šo darbu bija un ir atbildīgi – Māri Lietuvieti, ALJA konsultatīvās padomes priekšsēdētāju Jāni Skulti, ezera inspektoru Robertu Pilipu, kā arī ar Vides risinājumu institūta (VRI) pētniekiem Armandu Rozi un Matīsu Žagaru. Un arī pats ar čomiem trīs oktobra dienas pabiju ezerā ar spiningu, lai bez vietējo stāstiem par apsaimniekošanu iedotu arī savu amatierisko copmaņa vērtējumu.

Ar ko sākt? Alūksnes ezers Latvijas mērogā ir unikāls ar to, ka tam ir īpaša aģentūra ar atsevišķu budžetu un darbiniekiem, kas rūpējas par ezera resursiem – ALJA.

Jānis Skulte, ALJA konsultatīvās padomes priekšsēdētājs: „Aģentūras pirmsākumi meklējami jau divtūkstošo gadu sākumā, tomēr augšupeju ezera resursi reāli piedzīvoja pēc vadības un citu personāliju maiņas, kad darbu uzsāka Māris Lietuvietis. Līdz tam bijušas situācijas, kad arī paši ezera uzpasētāji nav bijuši uzdevumu augstumos. Bijuši gan fakti, gan pamatotas aizdomas, ka paši sargātāji pat piesedza resursu izkāsējus.

Pēc tam, kad tika sakārtots cilvēciskais faktors un uzsākta reāla ezera sargāšana, tad arī pastiprināti pievērsāmies resursu izvērtēšanai, atjaunošanai un uzturēšanai ilgtermiņā.

Bez tā visa zivju laišana un pavairošana būtu graudu bēršana caurā maisā. Kad visa vecā sistēma ar personālijām tika sagrauta, sākumā nebija viegli. Paši pa dienu strādājām pamatdarbā, bet naktī, tumsā un aukstumā, caur kapu svecēm un tvarstījām maluzvejniekus. Prieks, ka tas nesis rezultātu.”

Attēlā: Reidos konfiscētie tīkli un murdi

Armands Roze: „Lai uzsāktu jebkuras ūdenstilpes sakārtošanu, pirmkārt, ir jāsaprot tās dabiskā resursa potenciāls – ko tā spētu mums dot, izslēdzot cilvēka negatīvo ietekmi. Šobrīd Latvijā mēs mākam pelnīt teju no visiem zemes resursiem, izņemot ūdeņus, un tas nākotnē būtu jāmaina. Mūsu uzdevums bija parādīt, ka arī Latvijā ar mūsdienīgu pieeju un domāšanu salīdzinoši īsā laikā ir iespējams sakārtot ezeru un, prasmīgi saimniekojot, gūt labumu.

Pirmā lieta, ar ko sāka alūksnieši, bija maluzvejnieku izskaušana, kuru ietekme uz zivju resursiem bija neiedomājami liela. Sākotnēji viņu metodes bija brutāli vienkāršas, taču līdz ar kontroles pastiprināšanu apsaimniekotājiem ir izdevies teju pilnībā izskaust arī pašus izdomas bagātākos pārkāpējus.

Atkāpei piebildīšu, ka maluzvejnieku kategorijā ierindoju arī makšķerniekus, kas apzināti šmaucas ar lomu uzskaiti. Nav noslēpums, ka ir cilvēki, kas uz ezeru dodas kā uz darbu, daļa ir apzinīgi un ievēro normu, bet citi regulāri pārkāpj noteikumus. Kopumā vērtējot sezonas guvumu, šādi darboņi no ezera iznes iespaidīgu apjomu dažādu sugu zivju. Tas spilgti iezīmē šī brīža neapzinīgās makšķernieku daļas domu gājienu – šodien ņemu tik, cik varu panest, bet par to, kas būs rīt, man vienalga.”

Vēl ir svarīgi piebilst, ka ezera ūdens uzlabošanai tika sakārtota arī notekūdeņu novirzīšana uz attīrīšanas iekārtām. Pirms tam viss pa taisno lija iekšā ezerā, ietekmējot gan ūdens kvalitāti, gan zivju populācijas. Runājot par nelegālā rūpala izskaušanu, Māris Lietuvietis, kurš līdzās saviem tiešajiem pienākumiem ezera apsaimniekošanas aģentūrā darbojas arī kā vides inspektors, stāsta, ka sākums bijis asa sižeta filmu cienīgs ar izsistiem auto stikliem un draudiem. Jau savā pirmajā reidā ziemā pirms gadiem astoņiem piķa melnā tumsā ezera krastā viņš ar kolēģi negaidīti uzdūries vīriem, kas drēgnajā laikā nebūt nebaudīja romantisku divvientulību pie laivas ar tīklu. Tomēr sodīt tos nevarēja, jo viss pieķeršanas–sodīšanas process ir ļoti komplicēts. Ir jāpieķer nozieguma izdarīšanas brīdī.

Attēlā: VVD pārstāvis Imants Hamanis, kas arī pats aktīvi piedalījies Alūksnes ezera maluzvejas izskaušanā, ar iespaidīgu lomu –1,490 kg asari. 2013. gads.

„Maliķi ir ļoti radoši un arī uzmanīgi. Liels paldies jāsaka Valsts vides dienestam un īpaši Imantam, kas mums izstāstīja maluzvejas piekritēju paradumus un gājienus un kā ar šo sērgu cīnīties. Nu jau mēs zinām viens otra metodes, tāpēc regulāri, pārsvarā pa naktīm, notiek tādas kaķa un peles spēlītes. Pirms tam gan viņi gadus 10 nebija savus paradumus mainījuši. Pieķert maluzvejniekus pārkāpuma brīdī ar pierādījumiem ir visai sarežģīti. Mums šinī ziņā ir ļoti noderējušas Zivju fonda novērošanas kameras. Tagad tos, kas vēl cierē uz ezera resursu nelikumīgu iegūšanu, pazīstu sejā, varu viņu veikalā pasveicināt un pat puspajokam apjautāties, vai šonakt mums iet reidā vai neiet – vai viņi laidīsies ezerā vai ne. Viņi zina, ka mēs zinām un sekojam visam līdzi, tāpēc arī ezeru liek mierā.

Pašos pirmsākumos pat naktīm aukstumā esam gulējuši kapos blakus kapakmeņiem un krustiem, lai pirmajā sniegā izsekotu, kurp ved viņu pēdas. Sākumā bija neomulīgi, taču pieradām. Vēl pirms 7–8 gadiem vilkām ārā kilometriem tīklu, bet šobrīd jau droši varu teikt, ka gada laikā tie ir labi ja pāris simti metru.

Zinot, kā bija agrāk, un redzot, kā ir mainījies zivju sastāvs, esam paveikuši labu darbu. Tomēr saprotam, ka līdz ar nelegālās zivju ieguves izskaušanu no Alūksnes ezera ir palielinājies maliķu spiediens uz tuvajām ūdenstilpēm, taču arī tajā virzienā skatāmies un brīvi elpot neļaujam.”

Vides inspektors Roberts Pilips piebilst, ka šobrīd pēc asām izjūtām inspektoriem jau jābrauc uz citurieni, jo Alūksnes ezeru maluzvejnieki liek mierā – pieraduši, ka to ļoti vaktē. Tomēr atslābt arī, protams, nedrīkst.

Mazai atkāpei – lai saprastu zivju sastāva un ūdens kvalitātes mijiedarbību, pavisam īss un strups barības ķēdes skaidrojums. Mazi vēžveidīgie jeb zooplanktons un bentosa organismi, kā sēdgliemenes, uzturā patērē fitoplanktonu (galvenokārt aļģes), kas ietekmē ūdens kvalitāti, bet vēžveidīgos ēd zivju mazuļi un baltās zivis, kuras savukārt uzturā lieto plēsoņas. Ja viss ir līdzsvarā un visos barības ķēdes posmos ir nepieciešamais zivju daudzums un izmērs, tad arī ar ūdens kvalitāti viss ir kārtībā. Līdzko kāds posms tiek izsists no līdzsvara, rodas problēmas. Un tas var dramatiski ietekmēt gan ūdens kvalitāti, gan ezera ekosistēmu kopumā. Lai piedod zinātnieki par brutālo skaidrojumu, bet sākumam ar šo būs gana.

Attēlā: Pieķerts! Mobilā novērošanas kamera, kas fiksē kustību, attēlu uzreiz nosūta uz inspektoru tālruni un e-pastu. Bez šīm kamerām ūdeņu kārtības pārraudzīšanai ir pieejami arī citi mūsdienu tehnoloģiju sasniegumi – droni

Maliķu nav – ko tālāk? Kā skaidro Matīss Žagars, „ideālā variantā jebkuru cilvēku nogurdinātu ezeru vajadzētu likt mierā aptuveni 4–5 gadus, un daba pati par visu lieliski parūpētos. Taču skaidrs, ka ūdens resursus mūsu valstī gan legāli, gan nelegāli patērē ļoti aktīvi, tāpēc tāda situācija ir praktiski neiespējama. Un šis ir posms, kur ir jāpieslēdz gan zinātne, gan administratīvie resursi, lai palīdzētu ūdenstilpei atkopties arī ar cilvēku un apkārtējās vides ietekmi. Alūksnes ezers ir labs piemērs visas Latvijas mērogā, ka abpusēji izdevīga un veselīga līdzāspastāvēšana ir iespējama.”

Jāpiebilst, ka ap 2004. gadu ezerā tika aizliegti zvejas tīkli. Arī tas būtiski samazināja spiedienu uz zivju resursiem. Tomēr arī makšķernieki spēj ietekmēt jebkuras, pat pašas bagātākās, ūdenstilpes zivju sastāvu. Pēdējos 2–3 gados, kad ziņas par Alūksnes sapņu lomiem ir pārlidojušas visu Latviju, makšķernieku interese par to ir ļoti jūtami pieaugusi. Tas savukārt nozīmē arī ievērojamu spiediena pieaugumu uz līdaku un asaru populāciju. Īsāk sakot – lielo eksemplāru, kuru loma ekosistēmas līdzsvara saglabāšanā ir ļoti svarīga, kļūst mazāk. Tāpēc šobrīd, izvērtējot zivju sastāvu un makšķernieku lielo spiedienu, ezerā ir atļauts paturēt 3 zandartus un 3 līdakas. Arī par lielo asaru populācijas nosargāšanu tiek aktīvi domāts.

Māris stāsta, ka sākotnēji ezeru sargājuši un arī laiduši iekšā zivis. Vēlāk sapratuši, ka, nosargājot nārstu un kontrolējot makšķernieku spiedienu uz zivju resursiem, vairākums ezera sugu pašas ar visu ļoti labi tiek galā, atliek vien šim resursam pielāgot makšķernieku spiedienu, kas nenodara ļaunumu kopējai zivju sabiedrībai. Tomēr makšķernieku spiediena kontrolēšana (lasiet: lomā paturamā skaita samazināšana) nebūt nav tas vienkāršākais uzdevums. Ikvienas izmaiņas saskaras ar visai lielu pretestību, jo ir cilvēki, kas normu var noķert teju katrā reizē, un tiem, protams, izmaiņas nav pa prātam. Tomēr šobrīd apsaimniekošanas rezultāti runā paši par sevi, tāpēc izmaiņas veikt ir kļuvis vienkāršāk, jo arī apkārtējie iedzīvotāji ir apjautuši, ka ezers ir viņu bagātība.

Atgriežoties pie pētījumiem un novērojumiem, Armands Roze atklāj, ka ezers vislabākajā kondīcijā bijis ap 2013. un 2014. gadu, kad arī veikti VRI pētījumi, lai noskaidrotu, kādā stāvoklī ir ūdenstilpe un tā flora un fauna. Zivju sabiedrības sastāvs bijis tuvu dabiskajam. Bet šobrīd jau atkal redzams, ka bagātības reklāma izskanējusi pa visu Latviju no mutes mutē un trofeju mednieki te iegriežas arvien biežāk. Šobrīd tas īpaši iespaido lielo asaru populāciju. Te pie vainas ir ne tikai spiningotāji, bet arī ziemas copmaņi un ūdu licēji. Tāpēc jau tiek domāts par ierobežojumiem attiecībā uz šīs sugas lielākajiem īpatņiem, kas ir ļoti svarīgs veselīgas asaru populācijas kritērijs. Starp citu, lai asaris izaugtu līdz 1 kg, tam nepieciešams ļoti ilgs laiks, pat 15 gadi un vairāk. Māris Lietuvietis piebilst, ka lielāko skādi lielajiem asariem nodara indivīdi, kas pirmā plānā ledus brīdī, kad sugai ir visaktīvākais barošanās periods, jau lien uz ezera un kauj tos stipri virs normas.

Par zandartiem. Interesants ir arī stāsts par zandartiem. Matīss Žagars stāsta – VRI pētījumos atklāts, ka šeit zandarti aug ātrāk nekā citos Latvijas ezeros. Tas skaidrojams ar bagātīgo barības bāzi un piemēroto dzīves vidi. Zandartam Alūksnes ezerā ir pietiekami daudz labu nārsta vietu – smilšaini un oļaini sēkļi. Un tomēr to populācija ezerā ir teju pilnībā atkarīga no mākslīgās pavairošanas. Tas galvenokārt skaidrojams ar to, ka ir ļoti dzidrs ūdens, līdz ar to atklātās vietās, kur nārsto zandarts, ir laba redzamība, kas citiem plēsīgo sugu pārstāvjiem ļauj savā ikdienas uzturā vairumā iekļaut viņu mazuļus un kāpurus. Un galvenais atbildīgais šajā nodarījumā ir ezerā dominējošie asari. Kā zināms, asaris un zandarts savstarpēji konkurē par barības bāzi. Un, tā kā asari nārsto ūdenszāļu joslā, kur mazuļi ir pakļauti krietni mazākam riskam, viņu iespējas izaugt par pieaugušu plēsoņu ir krietni lielākas. Līdz ar to, ja mērķis ir arī ievērojamas zandartu populācijas uzturēšana, tad tā galvenokārt ir atkarīga no šīs sugas mākslīgas pavairošanas. Lielajiem eksemplāriem klājas visai labi, jo arī pētnieciskajā zvejā tika konstatēti pat 10 gadus veci eksemplāri.

Par kormorāniem. Nu jau melnais un visai saprātīgais jūras krauklis būs zināms ikvienam regulāri ķerošam makšķerniekam. Un ne ar tām labākajām asociācijām. Arī Alūksnes ezeru šis zivju rīma ir izvēlējies par savu bāzes vietu un apsēdis vienu salu. Māris Lietuvietis stāsta, ka pirms diviem gadiem ir iegūta atļauja ierobežot šo putnu populāciju. Līdz zināmai robežai tas ir izdevies, tomēr līdz galam problēma atrisināta nav. Atskārtuši, ka Alūksnes ezerā to rindas kāds ar blīkšķi regulāri paretina, kormorāni ir pārmetušies uz tuvējiem dīķiem un ezeriem. Šo putnu intelekts ir tādā līmenī, ka mednieki bijuši spiesti mainīt laivu, jo, pamanot ierasti zilo, ar kuru regulāri braukts viņu medībās, tie jau pa gabalu metušies spārnos.

Par sabiedrības līdzdalību. Paralēli ikdienas darbiem Māris un Jānis uzsver, ka ezera un dabas resursu sargāšanā ļoti svarīgi ir iesaistīt un izglītot sabiedrību. Jo tikai ar pāris inspektoriem tas nav iespējams. Kā piemēru viņi min reizi, kad kādā seminārā Norvēģijas kolēģiem prasījuši, kā viņi sargā savus ūdeņus. Ziemeļnieki jautājumu nesaprata, jo tur tos sargā paši cilvēki, sabiedrība. Ja kāds redz ko aizdomīgu, uzreiz ziņo policijai. Ir laiks arī Latvijas sabiedrībai saprast, ka dabas resursi ir mūsu kopējie resursi un nevienam nav tiesību tos brutāli izzagt vai iznīcināt. Manuprāt, lēnām, taču lietas sāk vērpties uz labo pusi ar pozitīviem piemēriem. Alūksnieši, piemēram, nodibinājuši arī biedrību C. Albula, kas rūpējas par jaunās paaudzes apmācīšanu dabas resursu izprašanā un cieņpilnā attieksmē pret tiem. Svarīgi ir nepārņemt tās paaudzes vai sabiedrības daļas paradumus, kurai ir pārliecība, ka tai pienākas viss, kas dabā it kā ir iegūstams par velti.

Kādi ir nākotnes plāni? Ezerā pirms vairākiem gadiem ir ielaistas sīgas. Lai tās nonāktu līdz makšķernieka lomam, nepieciešami aptuveni 7 gadi. Pirms 2 gadiem kāds copmanis no Rīgas noķēra 1,5 kg sīgu, kas Alūksnei bija īpašs notikums. Māris Lietuvietis atminas, ka viņi zvanījuši un prasījuši, kur vīrs licis zvīņas, – vajagot izpētīt un noteikt loma vecumu.

Zvīņas, protams, bija jau izmestas miskastē, taču mūsu interese bija tik liela, ka palūdzām tās izmakarēt ārā un pieglabāt. Aizbraucām uz Rīgu zvīņām pakaļ, un vēlāk VRI izpētīja, ka zivs bijusi 7 gadus veca, tātad no populācijas, kuru aģentūra ielaida 2009. gadā.

Arī pērnajā ziemā noķerta kilogramīga sīga, un ik ap brīdim lomos gadās 100–200 g šīs sugas īpatņi, tātad sīgām ezerā ir labi apstākļi, lai iedzīvotos.

No tuvākajiem lielajiem plāniem Māris min varavīksnes foreļu ielaišanu, tādējādi veicinot ezera kā tūrisma objekta izveidi. Foreles Latvijā ir salīdzinoši rets loms, tāpēc ar pareizu pieeju un apsaimniekošanu Alūksnes ezeru ziemā varētu padarīt par interesantu arī tajos pāris mēnešos, kad citas zivis ir grūti pierunājamas uzsēsties uz āķa.

Runājot par apsaimniekošanu, arī šinī ziņā ne brīdi nedrīkst apstāties ar domu, ka nu viss ir paveikts. Jebkura ūdenstilpe mainās, pakļaujoties dabas apstākļiem un cilvēku spiedienam. Tādējādi jāseko līdzi izmaiņām un prognozēm, iespēju robežās pielāgojot tām apsaimniekošanas plānu. Ideālā gadījumā – katrai ūdenstilpei savu, nevis visām piemērot „vidējo temperatūru”.

Nobeigumā. Man bija prieks satikt un iepazīt cilvēkus, kas ar savu entuziasmu un brīžiem neformālu pieeju spējuši radīt parauga vērtu piemēru citiem, kuri grib sākt, bet nezina, ar ko un kā. Te jums ir gatava recepte – izskaust maliķus, nosargāt resursus, pielāgot makšķernieku spiedienu. Aiziet!

Ceru, ka stāsts mazliet pavēra aizkulises un ļāva saprast – aiz katra liela darba stāv lieli cilvēki ar lieliem mērķiem. Visi mani sarunu biedri ir arī makšķernieki. Ar to man pietiek, lai saprastu, kur viņi rod to fanātisko motivāciju salauzt gadu desmitos sakņotus priekšstatus par cilvēka un dabas attiecībām. Mazāk filozofijas, vairāk darbu.

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

Kā Alūksnes ezeru saveda kārtībā