Pēc dambja sabrukšanas, talcinieki sakopj Zēņu dīki

Jaunais gads Kolkā iesākās ar kādu neparastu un nebijušu notikumu. Esam pieraduši, ka vētras un jūras straumes ik pa brīdim noskalo krietnu daļu no Kolkasraga, taču, ka dīķis aiziet, pieredzējām pirmo reizi.

Pirms 180 gadiem Dundagas novads gan piedzīvoja kāda ezera noskriešanu. Toreiz barons Kārlis Kristians fon Ostens-Zakens, lai iegūtu jaunas pļavas, izlēma nosusināt Dieviņa ezeru Dūmelē. Vietējie dzimtļaudis izraka kanālu uz jūru, un 1838. gada ziemā ezers, kā to atspoguļoja avīzēs — «ātri un pagalam noskrēja». Viss ezera klajums esot drebējis un trīcējis, ledus, velēnas un koki — viss vēlies projām šņākdams un krākdams uz jūru. Droši vien arī tagad līdzīgi drebēja zeme, ūdens šņāca un krāca, kad tas lauzās ārā no Zēņu dīķa uz jūru. Rudens un ziemas pamatīgo lietavu dēļ dīķa ūdens līmenis bija kritiski augsts un pārrāva sendienās taisīto dambi.

Zēņu dīķis izrakts 1961. vai 1962. gadā, lai nodrošinātu ledu zivju saldēšanai Kolkas zivju apstrādes fabrikā. Dīķi rokot, savienoja divas upītes — Zēņu un Megiznītvalku. Toreiz dīķī Kolkas gala jūrmalas pusē izraka kādus desmit metrus garu, visai resnu un vecu ozolu. Stumbru pārzāģēja, taču milzīgo koku ārā nedabūja, tas tā arī palika dīķa dibenā. 2014. gadā, kad biedrība «Kolkas makšķernieku klubs» labiekārtoja Zēņu dīķa apkārtni, no ozola koksnes paņemto paraugu pārbaudīja Tartu Universitātes radioloģijas laboratorijā. Tā vecums izrādījās apmēram 1130 gadu.

Savās domās un sajūtās pēc notikušā dalās biedrības «Kolkas makšķernieku klubs» valdes priekšsēdētājs Oskars Sproģis: «Mūsu biedrības dibināšanas mērķis bija popularizēt makšķerēšanu, makšķerēšanas sportu šai apkārtnē. Sesto gadu rīkojam jūras makšķerēšanas sacensības Kolkasragā. Tās ieguvušas popularitāti visā Latvijā. Pirmo reizi piedalījās tikai kādas 30 komandas, tagad katru gadu piedalās apmēram 100—120 dalībnieku, tas ir 50—60 komandas. Ideja par Zēņu dīķa labiekārtošanu bija laba motivācija biedrības izveidošanai. Bija beigušies laiki, kad dīķi izmantoja saimnieciskām vajadzībām — ne vairs ūdeni ņēma, ne ledu lauza. Dīķis bija pašvaldības īpašums, taču neviena nepieskatīts. Tai laikā ļoti aktīvi makšķerēju un vēlējos, lai pie dīķa ir smuka un sakopta apkārtne. Krasti bija aizauguši. Katrs kūra uguni, kur pagadās. Mētājās atkritumi.

Kad 2014. gadā radās iespēja izmantot Eiropas Savienības Zivsaimniecības fonda finansējumu, nolēmām mēģināt. Jāatzīst, ka bez pagasta vadītāja Alda Pinkena zināšanām un atbalsta, mēs nebūtu to varējuši paveikt. Viņš palīdzēja visos papīra darbos, noformulēja rakstiski mūsu vīzijas un ieceres. Milzīgs paldies arī Aigaram Keheram, kurš labā kvalitātē paveica praktiskos darbus. Viņš uzvarēja konkursā kā būvnieks ar vislabāko cenu un piedāvājumu. Atskatoties uz pēdējiem notikumiem, man ir neliela vainas apziņa. Toreiz bija izvēles iespējas — par pieejamo finansējumu sanāca vai nu labs meniķis (līmeņa un caurplūdes regulēšanai nepieciešams aizsprosts ar pārgāzni vai slūžām) vai dīķa labiekārtojums. Ja būtu uzbūvēts meniķis, tad tagad dīķī būtu ūdens, bet apkārtne, iespējams, būtu aizaugusi un nesakopta. Tagad apkārtnē viss ir skaisti, bet dīķī ūdens vairs nav. Kā būtu labāk, kas to pateiks? Toreiz man teica, tā čupa jau desmitiem gadu ir stāvējusi, gan stāvēs vēl tikpat ilgi. Abus darbus projekta ietvaros nevarēja paveikt — tad būtu iznācis štrunts no katra.

Izveidojām stāvlaukumu, lapeni, solus, galdus, dēļu takas, ugunskura vietas, tualeti, informatīvo stendu. Krietnu darbu paveicām arī apkārtnes sakopšanā: iztīrījām mežu, attīrījām krastu, lai ūdens baseina apēnojums būtu pietiekams, bet ne par daudz. Kopējas talkas rīkojam reizi gadā pavasarī, bet sezonas laikā mēs regulāri sekojam, kas pie dīķa notiek, izvedam atkritumus. Rēķinām, ka sezonā šo vietu apmeklē ap trīs līdz četriem tūkstošiem cilvēku. Vieta ir iemīļota, bez makšķerēšanas un vienkāršas atpūtas cilvēki te atzīmē arī svinīgākus notikumus savā dzīvē. Bieži uz dīķi vedu skolēnus.

Karpas te vēl bija palikušas vēsturiski. Bija savairojušās karūsas, raudas un ezera asari. Zvejnieki mums palīdzēja ielaist brekšus, jūras asarus, pat mazos zutēnus. Dīķī bija līdakas, līņi, zandarti. Esot pat ielaists viens sams. Kopā bija kādas desmit zivju sugas. Arī vēži. Par zivīm ļoti sāp sirds — aizgāja vismaz kādas divas līdz divas ar pusi tonnas zivju. Šovasar man rādīja līņus, tik lielus kā pagales (2—3 kg smagus), kas bija noķerti dīķī. Ūdeni dabūsim atpakaļ, bet zivju resursu atjaunošana gan prasīs gadus.

Dambja pārrāvums notika naktī no 3. uz 4. janvāri. Rīta gaismai svīstot, to pamanīja mežstrādnieki. Zivis ar straumi bija ierautas jūrā. Tās, ja pēkšņi nokļūst citā ūdenī un dabū daudz skābekļa, neskrien dziļumā, bet vandās gar krastu. Ir ļoti viegli iegūstamas. Izmanīgākie bija dabūjuši karpas pat 7—9 kg smagas. Man grūti komentēt, cik tas ir ētiski vai nav…

4. janvārī tukšo Zēņu dīķi apbrīnot ieradās vai puse Kolkas. Pirmo reizi varējām aplūkot tūkstošgadīgā ozola iespaidīgo stumbru. Vikingu laiku īstenais liecinieks gulēja dūņās kails un nepasargāts. Kāds izteica bažas, ka tik tam nepieaug kājas… Nākamajā rītā piebraucu pie dīķa, un man kļuva bezgala skumji! No ozola stumbra, droši vien uzskatot to par ekskluzīvu lietaskoku, bija izzāģēti divi pamatīgi kluči. Tur vīri bija strādājuši ar tehniku, ar vinčām vilkuši tos laukā. Ne jau no Rīgas braukuši… Milzīgs sarūgtinājums — mēs pārdzīvojam par notikušo, par zivīm, domājam, kā visu atjaunot, kārtojam un saudzējam, bet ir ļaudis, kuru alkatībai nav robežu.
Domājām, ko lai šai situācijā darām. Prieks, ka bija arī kolcenieki, kuri nāca un teica, kā lai palīdzot?

Dzintra Ernštreite deva impulsu talkas sarīkošanai. Sapratām, ka ūdeni tūlīt neatdabūsim atpakaļ, bet varam sakārtot ezera gultni. Bijām patīkami pārsteigti, ka atkritumu nebija daudz. Pudeles, kārbas, dažas riepas, vizuļi, un vēl šis tas. Apglabājām gultnē ozola stumbru, piemiņai izzāģējot pāris kluču, ko eksponēt topošajā Lībiešu saieta namā. Pretī lapenei gultnē izveidojām labu peldvietu. Talkā piedalījās ap 30 kolcenieku — vīri un sievas. Liels paldies visiem, īpaši Aigaram un Tomam Keheriem, jo bez viņu mazā ekskavatora mēs būtu kā bez rokām.

Par notikušo esam informējuši Dundagas novada pašvaldību un lūguši palīdzību šīs avārijas seku novēršanā. Tas ir pašvaldības īpašums, mēs esam tikai apsaimniekotāji. Domāju, ka ikviens saprot, ka Zēņu dīķis ir mūsu novada iecienīts tūrisma un atpūtas objekts. Ir vajadzīga aktīva un ātra rīcība. Tūrisma sezona tuvojas. Ļoti ceru, ka pašvaldība palīdzēs un kopīgiem spēkiem mēs dīķi atkal atjaunosim ierastajā izskatā.»

O R I Ģ I N Ā L S