Asaris, nē, līdaka, nē, asaris

Katru gadu jūnija trešajā sestdienā daudzu makšķernieku ceļi ved uz Engures ezeru, lai piedalītos ezera atklāšanā pēc lielā ziemas snauda vai, vienkāršāk sakot, izbaudītu trešā lielākā (40,5 kvadrātkilometri) Latvijas ezera burvību un dāsnumu.

Arī es neesmu izņēmums un katru gadu atklāšanas dienā dodos uz šo dabas brīnumu, lai sasveicinoties noņemtu cepuri, bet atvadoties pateiktu paldies. Paldies par emocijām, klusumu, mieru, dabas daudzveidību, putnu dziesmām un kliedzieniem un, ja paveicas, protams, arī par lomu. Te gan uzreiz jāteic, ka tik zemu ezera līmeni savā ne pārāk īsajā copmaņa mūžā esmu redzējis vēl tikai vienu reizi. Un kur gan tas radīsies, ja debesu slūžas aizkritušas jau pirms pusotra mēneša un Tas tur, augšā, tās neparko negrib vērt vaļā.

Līdz ar mazu gaismiņu kopā ar sievas brāli Imantu jau esam laivā un "Minkota" mūs naski dzen uz priekšu. Cerībā, ka līdakas, glābjoties no sausuma, būs pamukušas no niedrājiem uz kādu dziļāku vietu, dodamies apmakšķerēt tieši tās. Kas tad strādā un ar ko vajadzētu darboties Engures ezerā? Nu, protams, ka ar peldošajiem vai ļoti lēni grimstošajiem mānekļiem – visāda veida poperiem, vobleriem, gumijas zivtiņām, tvisteriem, mikromānekļiem un rotiņiem. Darbojoties ar pēdējiem, jāņem vērā tas, ka spoles lociņš metiena brīdī jāaizver ciet, vēl pirms māneklis pieskaras pie ūdens, tas novērsīs rotiņa ieklupšanu ūdensaugos. Žēl, ka seklajā ūdenī nevar iepauzēt rotiņa gaitu, kas ļoti bieži izprovocē plēsoņu uz ņēmienu.

Uz nelielas dziļuma krants izbaudām pirmās copes, diemžēl par mūsu piedāvātajiem mānekļiem interesējas tikai zemmēra līdaciņas. Pārbraucienā uz nākamo, pēc mūsu domām, zivīgo vietu nedaudz pavelcējam, jūtu vairākus īsus, asus sitienus, pēc brīža vēl un vēl, bet nekas neuzsēžas. Apturu laivu, ņemu vieglo kātu, piekabinu karabīnītei 2,5 izmēra "Ponton 21" rotiņu un raidu to darbā. Ap to vietu, kur sajutu sitienus pa gumiju, kāta spice strauji noraustās, un apakšā kāds sāk nikni pumpēt, cenzdamies paslēpties ūdenszāļu biezoknī. Vēl pēc brīža manās rokās asarzēns ap trīssimts gramu vērtē. Lai arī mēdz teikt "auksta kā zivs" šoreiz zivs ir ievērojami silta, teju vai karsta, ezers iesilis ne pa jokam. Buča uz raupjās pierītes, un zivīte dodas atpakaļ dzimtajā stihijā.

Metu atkal un atkal, asaris, saskaitu, ka no desmit metieniem pieci ir rezultatīvi. Imants, manu darbību iedvesmots, arī ķeras pie vieglā kāta, un asaru riņķa dancis turpinās, līdz vienā brīdī Imanta spinings krietnā līkumā, šis velk un pie sevis purpina: "Asaris, nē, laikam tomēr līdaka, nu, nē, milzenis." Un tiešām, pie laivas parādās pamatīgs kuprainis, bet pēdējā mirklī tas pamanās ielīst prāvā ūdenszāļu cerā un veiksmīgi atkabinās no dzēlīgajiem āķiem. Imants tik nosaka: "Žēl gan, tas būtu man jauns rekords."

Pametu skatienu apkārt un sajūtos gluži kā ezītis miglā, vieglais rīta vējiņš pierimis, un mūs apņēmusi bieza, pienbalta migla, tikai pēc dūmakainās saules ripas varam apjaust savu atrašanās vietu. Sava prieka pēc turpinām ķert un atlaist strīpaiņus, un saruna aizgriežas pie copes rīkiem. Nesen "FB" izlasīju kāda copmaņa teikto par to, ka viņš nesaprot, kāpēc makšķernieki lieloties ar saviem kātiem un spolēm, viņš tikpat labi iztiekot ar sen pirktu ķīniešu kātu un spoli. Jā, es piekrītu, ka lielām zivīm, sevišķi līdakām, kuras nostājušās uz kara takas, izsmalcinātus rīkus nevajag, bet, ja vēlas strādāt ar mikrodžigu vai maziem, viegliem voblerīšiem un rotiņiem un vilkt asarus kā cimdus, inventāram būs ļoti liela nozīme. Sevišķi blankā bezvēja laikā, kad ēsma jāraida maksimāli tālu no laivas. Un te nu derēs kātiņš ar ātro akciju, kura tests no viena līdz desmit gramiem.

ALDIS SĀVIČŠ | LA