Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!
Ar makšķerēšanu esmu bijis saistīts kopš agras bērnības. Man bija tikai seši gadi, kad ezermalā nogrieztā lazdas makšķerkātā es jau mācēju iesiet makšķeri. Es ļoti lepojos ar to. To man bija ierādījis tēvs. Dienām sēdēju pie Kalniešu dīķa. Tur ķērās sīkas karūsas un līņi. Reiz pēc bargas ziemas, ejot gar dīķi, biju pārsteigts par krastā izskalotajiem, kā tolaik man likās, milzīgajiem beigtajiem līņiem un karūsām. Man ne prātā nebija nācis, ka šeit mājo malkas pagales izmēra zivis! Līdz tam biju ķēris plaukstas lieluma zivtiņas un biju apmierināts, bet, skatoties uz lielajām zivīm, sāku sapņot, ka reiz arī manas badapātagas galā tāda spirināsies, tikai dzīva. Manī modās cerība, kas dzīvo visos pīckotājos, – cerība uz Lielo Zivi.
Esmu sapratis, ka daudzi makšķernieki aizvien uzskata, ka dabā varētu eksistēt ekosistēma, kurā būtu tikai lielās zivis. Diemžēl tāda var eksistēt tikai dīķī, kas ir mākslīgs veidojums un nevar pastāvēt, ja cilvēks to neapsaimnieko. Dabiskā ekosistēmā valda noteiktas likumsakarības, kur mazajām zivīm ir sava ļoti svarīgā loma. Lielo vienmēr būs mazāk nekā mazo, un vietās, kur makšķernieku daudz, lielo visiem nepietiks. Vēl vairāk – lielās var vienkārši izķert. Taču makšķernieki, šķiet, atraduši veidu, kā vismaz daļēji apiet šo draudu. Viņi zivis ķer un laiž atpakaļ. Ko par to saka pašas zivis, mēs neuzzināsim nekad, jo zivis ir mēmas, bet internets ir pārpilns ar šīs metodes atbalstītāju un noliedzēju viedokļiem.
Makšķernieku vairāk, zivju mazāk
Mūsdienās makšķerēšanas aprīkojums un tehnoloģijas, kā arī pieredzes apmaiņa starp makšķerniekiem ir ļoti attīstīta un iespējams noķert daudz zivju, bet, ja makšķerētāju ir daudz, ūdeņus var vienkārši iztukšot. Makšķerēšanas procesā tiek izmantoti eholoti, īpašas ēsmas un cits aprīkojums, kas zivju noķeršanu padara ļoti efektīvu. Esmu dzirdējis makšķernieku stāstu par to, ka Zviedrijā kāda ezera nomnieks vai īpašnieks baltiešiem vairs neļauj makšķerēt, jo vairāku gadu laikā, kopš tie tur brauc, iespēja noķert lielo asari esot sarukusi. Vietējie izmakšķerētās zivis laižot atpakaļ, bet baltieši liekot uz pannas.
Līdzīgi nostāsti dzirdēti arī no mūsu strādniekiem Lielbritānijā, kur daudzviet makšķerēt ir atļauts, bet zivis jālaiž vaļā. Cilvēki man šo stāstīja ar neslēptu neizpratni un sašutumu.
Makšķerēšana ir viena no atkarībām. Mūsdienās daudziem badapātagas cilātājiem zivs noķeršana nav būtiska izdzīvošanai. Ja kādreiz cilvēks par noķerto zivi priecājās, gara acīm redzot to jau čurkstam uz pannas, tagad galvenais ir bauda, ko makšķerētājs gūst zivs ķeršanas laikā, kā arī iespēja parādīt kolēģiem trofejas bildi vai ielikt to sociālajos tīklos. Šo patīkamo sajūtu gribas izbaudīt vēl un vēl.
Vienu un to pašu zivi pārdod vairākas reizes
Ikviens grib noķert lielo zivi, bet katrai ūdenstilpei ir sava ekoloģiskā ietilpība, un lielo zivju skaits ir ierobežots, turklāt zivis neaug tik ātri kā sēnes. Makšķerēšana un viss ap to ir arī liels bizness, kura peļņa atkarīga ne tikai no makšķerētāju skaita, bet arī zivju krājuma. Loģiski, ka jebkurš biznesmenis gribētu vienu un to pašu produktu vai preci pārdot vairākas reizes. Tā, 60. gados ASV radās kustība «Ķer un atlaid» («Catch & Release»), kas dod iespēju vienu un to pašu zivi noķert vairākiem makšķerniekiem. Iespēja noķert lielu zivi padara pievilcīgu jebkuru upi, ezeru vai pat dīķi ikvienam makšķerniekam. Tas savukārt nozīmē ienākumus apkalpojošajai industrijai, nodokļus pašvaldībai un atbalstu vietējam biznesam. Kāpēc tieši ASV? Acīmredzot tāpēc, ka tieši tur viss, kas saistīts ar makšķerēšanu, bija kļuvis par lielu biznesu. Ikgadējie ienākumi no makšķerēšanas bija mērāmi vairākos desmitos miljonu dolāru. Saprotams, ka industrija pelna miljonus, izdabājot makšķernieku vēlmēm, un cenšas balstīt ilgtspējīgākus makšķerēšanas veidus, tāpēc ka paša biznesa ienākumi ir atkarīgi no makšķerēšanas procesa ilgtspējas. Vēlāk šo principu sāka izmantot makšķernieki visā pasaulē. Taisnības labad jāteic, ka gandrīz katrā attīstītā valstī var atrast piesārņotus ūdeņus, kuros izmakšķerētās zivis nedrīkstētu ēst. Šādās vietās zivis vienmēr ir tikušas ķertas un pēcāk atlaistas atpakaļ ilgi pirms C&R principa formulēšanas.
Viss nav tik vienkārši
Par C&R principa pareizību vai aplamību aizvien tiek lauzti šķēpi starp tā piekritējiem un pretiniekiem. Piemēram, daudzās Vācijas zemēs un Šveicē ar likumu aizliegts atlaist legāli noķertu zivi, uzskatot to par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvu būtni. Patiesi, ja cilvēks ar savu darbošanos ir novedis kādu citu dzīvu būtni līdz reanimēšanai un darījis to vien tādēļ, ka gribējis izklaidēties, un pēc tam pusdzīvo zivi vēl nezin kāpēc bučo, es teiktu, ka ir iemesls bilst kaut ko ne tikai par ētiku, bet arī par konkrētā makšķernieka adekvātumu un mentālo stāvokli. Tajā pašā laikā Jeloustonas nacionālajā parkā ASV foreles ik gadu makšķerējot aptuveni divi miljoni cilvēku, un, domājams, ka to var turpināt darīt gadiem ilgi tikai tāpēc, ka tiek ievērots C&R princips. Literatūras avotos var atrast dažādus atlaisto zivju mirstības rādītājus – sākot no dažiem procentiem līdz pat pusei un vairāk. Zivju sugas ir dažādas, un dažāda ir to izturība. Nevar salīdzināt karpas un laša spēju izdzīvot ārpus ūdens. No dziļuma strauji izceltu mencu, kurai zarnas spiežas mutē, laikam nebūtu lielas jēgas palaist atpakaļ. Ezeros, kur atlaistās zivis grimst, tās var nonākt ļoti aukstā ūdenī, šķērsojot termoklīnu, tas var radīt tām papildu sarežģījumus ceļā uz atžirgšanu. Laikapstākļi, straumes ātrums, plēsēju klātbūtne – šie un citi faktori ietekmē atlaisto zivju izdzīvošanas sekmes. Ir atsauces uz datiem, kas liecina, ka pārdzīvotais stress atstāj iespaidu uz zivs reprodukcijas spēju. Noķerto un atlaisto zivju izdzīvošana ir pētīta, ievietojot zivis speciālos tankos, nosprostojumos upēs, izmantota iezīmēšana un telemetrija. Analizējot rezultātus, vienmēr jāatceras, ka tas, kurš maksā, pasūta mūziku.
Dedzīgiem makšķerniekiem jāatceras, ka katra ceturtā, desmitā vai trīsdesmitā zivs, ko tie atlaiž, iet bojā, un summāri – jo vairāk noķer, jo vairāk bojā gājušo. Tāpēc savu kaisli vajadzētu pacensties ierobežot un nepārspīlēt ar adrenalīna ķeršanu. «Ķer un atlaid» pavisam noteikti nav panaceja – ne visas atlaistās zivis izdzīvo, bet no tām, kas ceptas, neizdzīvo neviena.
Principi, kas jāievēro, lai zivs izdzīvošanas iespējas palielinātu
Raksts tapis ar Latvijas Zivju fonda atbalstu.
Vides Vēstis | Vilnis Skuja
Šī divkosība arī pašā rakstā...te atlaist, te ne...ei nu sazini. Bet ko lai saka C&R pretinieki, ja ar likumdošanu ir noteikti minimālie izmēri, no kuriem var paturēt lomā saķerto zivi. Tas nozīmē - ka atlaiž visi, tikai nez kapēc to noliedz...
Protams, ka atlaiž visi, pirmkārt zemmērus. Nevis mammas! Zemmēri, ja kļuvuši vārgi, noder kā barība mammām, tas ir, tiek racionāli izmantoti, mammas nobeidzoties vienkārši sapūst. Tā ir tā vienkāršā patiesība.
Otrkārt, ja mērķis ir saglabāt zivju resursus, tad vienreiz vajag runāt par tīklinieku un murdinieku, elektriķu darbošanās efektīvu ierobežošanu, vai, vislabāk izbeigšanu sabiedriskajos iekšzemes ūdeņos. Tas būtu visefektīvākais un labākais resursu saglabāšanas pasākums, tikai nez kāpēc to apiet visās publikācijās. Šo karsto kartupeli neviens negrib pagaršot, bet veltīgi, jo līdz tam nonāks tāpat.
Treškārt, ir vēl citi faktori, kā infekciju, parazītu, utt, kuri ir pat atsevišķu publikāciju vērti.
Tā ka tas C&R pagaidām Latvijā tāda izrādīšanās vien ir, kurai ir maz sakara ar patiesu vēlēšanos saudzēt resursu, tipisks mārketings nekas sevišķi vērtīgs.
Jāpiekrīt...
Taču par to C&R. Izrādīšanās ir tad, kad izrādies. Piemēram, - Atlaid mammu-, bet copētāji lielākoties vienkārši atlaiž, bez jebkādas pompas, tā arī es daru - nu palaidu, nu paņēmu tik cik vajag...i kas no tā, i ko tagad man vairs neķert...Tā tak nedara. Vai pusstundas laikā saķēru normu ar mēriem, un ko - man mājās braukt, es tak tā nedarīšu...ķeršu tālāk un atlaidīšu, bez jebkādas pompas...
Bet ir arī cita, paša pārbaudīta patiesība.
Dažas dienas atpakaļ biju copē. Uz asaru mānekļa paņēma līdaka, 3+kg. Iedabūju laivā, paņēmusi bija kārtīgi, mazais āķītis bija kārtīgi ieķēries mēlē, pat ar standziņām grūti bija izņemt. Līdaka laivā gulēja kā beigta, pat, ja būtu tāda vēlēšanās, to vaļā nelaistu. Ieliku viņu ērtā tīkliņā - un ūdenī. Taču šī līdaka tā arī vairs neatžirga. Esmu pārliecināts, ka tas pats ar viņu notiktu, ja būtu bučojis un atlaidis. Tad kamdēļ to vajadzētu darīt?
Gan jau teiks - daļa izdzīvo, varbūt arī šī! Jā, izdzīvo - bet tas jau neatrisina sāpīgi samilzušās resursu problēmas, vienalga cik ļoti gribētos melot. Tas ir tas pats, kā sunim cirst asti nost pa gabalam - lai mazāk sāp.
Jocīgi tie cilvēki ir palikuši. Nevis ķeras pie problēmas risināšanas pa īstam, bet gudro visādus pekstiņus, lai tikai kaut kas nav jādara. Tā tad arī dzīvojam.
Par bučošanu, lai bučo tie, kam tīk...Par atlaišanu, nu protams katreiz nezinu - izdzīvos vai ne, taču, ja ņemšu visas, tad toč zinu, ka visas arī neizdzīvos, ja palaidīšu, tomēr šans...
Tur jau tā lieta, ka katrs dara tā, kā pats ir vēlējies. Un tā jau, laika, ir arī pareizi. Tikai kaitina tas troksnis ap to atlaišanu un lielo labumu, ko tāda rīcība dod resursiem. Mārketingam - jā, dod. Un tāpēc jau tā kampaņa.
Resursu saglabāšanai gan ir nepieciešama citādāka rīcība, uz kuru pagaidām neparakstās ne pašvaldībās, ne VVD, ne arī valdībā un Saeimā. Bet žēl, mīkstmieši, nekas vairāk.
Ir atšķirība,pusgadu Yeloustounā vispār neķer.Nekādi var močīt,bet aizliegts paturēt.
Raktnieks pats var pateikt vinjs i par vai pret...bet virsraksts tiesi ĩstais ..pa bučotajiem un lipas raustitajiem
Virsraksts aplams, pats teksts ir ok.. tikai lip grip gan neviens c&r piekritejs neizmanto. Parejais vis ir pamācošs tieši iesācējiem.
Nu jau gadu neesmu nopietni makšķerējis, nez vai tas saistīts ar smēķēšanas atmešanu un bail ka garās stundas pie ūdens nebūs ko darīt, vai izlīšanu no nabadzības jūga, kas liek tērēt vairākus desmitus eiro, lai iegūtu 3,5 eur par kg vērtu zivs gaļu, tomēr "Na Haļavu" - pa kuru man domāt PSRS paaudz ir gatava piemaksāt, laikam jau tā haļavas radītā sajūta ir naudā neizmērāma... bet vispārsteidzošākais, ko novēroju ir kaut kāda neizsakāma respekta rašanās pret tām zivīm, kuras vēlētos doties piebeigt (līņi, foreles, vēdzeles), zinot, kas tiem lašveidīgajiem ir jāpārcieš, lai veiksmīgi izaugtu par lielu skaistu foreli "aizdirstā" upelē - pārņem neizsakāms respekts, kas gūst virsroku par haļavas eiforiju... es pasēju - jums čaļi ne asakas! P.S. izbaudu un līdzpārdzīvoju, katru trofeju, ko redzu CL galerijā, ja jums pietiek spēka, tad laidiet vaļā - lai aug nākamajām paaudzēm ;)
Īsāk sakot nav ko trakot - ja gribam ķert zivis normālā izmērā ilgtermiņā, tad lielākā daļa ko noķeram ir jāatlaiž un nevis kā pagadās, bet tādā stāvoklī ka pašas aizskrien prom, nevis jāreanimē. Tas arī viss. Ja visi darītu savādāk, tad racionālāk
mums visiem būtu atrast citu hobiju :)
Katram taisniba sava - bet..
1) sezonas laikā makšķernieki ( uzsveru makšķernieki) nekāda gdijumā neizķers tik daudz lielo zivju lai to nebutu , jo zive taču katru gadu nārsto un aug!! ( elektriķi tiklinieki u. c. tie gan var lielu skadi nodar;it - sevisķji neliela tilpuma ūdenskrātuvēs)
2) daudz ir pētijumu ka zive dzives laikā pēc c&r paliek slīpētāka ( tiesa tas vairāk skar plēsējus )
3) par to ka resnaka aukla un atrka jaizvelk ( 50/50) jo tuvāk krastam, jo zive vairāk spīrājas respektiivi jo atrāk ar spēķu to velc arā jo vairak skades var nodarīt. Pilnibaa piekritu par pienskaabi.... bet spriedums katram savs.
4) lauksaimnieku ietekme - insekticīdi , herbičidi, minerālmēsli u .c zaraza....lielakās zives uz to reaģē daudz ievērojamāk kā mazās.
5) dabas likumi- kas vecss tas mirst...
Katram spriedums un ricība sava - un kamer tas nepārkapj tās valsts likumdošanu , kurā Tu esi - Tev ir taisniba....
Katra C&R var samazināt zivs gada pieaugumu līdz 40%. Atlaišanas sekas var būt jūtamas līdz pat 20 dienām (tām, kuras izdzīvo). Kā vēl viens negatīvais faktors - auglības samazināšanās līdz 15%. Būtiskākais faktors - cīņas ilgums.
Pēdējais punkts ir pretlikumīgs! Lai vai tai zivij visas iekšas ir izrautas, pēc likuma, ja zemmērs, jāatlaiž. Sadistiski, bet fakts. Es domāju, šis punkts likumā ir jālabo. Tāpat par to plēsīgo zivju atlaišanu, kas tiek ķertas uz dabīgo ēsmu no grunts - zuši, butes, sami, vēdzeles - nu vismaz zutis un bute ierij līdz dibenam, par kādu atlaišanu te vispār var būt runa?
Iedomājies kas notiktu, ja šādu punktu ieviestu MN. Badīgu makšķernieku jau tā pietiek, kuri zemmērus bāž zābakos un aiz apkakles. Tagad tiem būs tiesisks pamats to darīt nesarkstot.
Tieši tā.. Latvijā vēl ievērojamai sabiedrības daļai tiesiskā apziņa nav izveidojusies tādā līmenī, lai šādu jaunieviestu normu novērtētu kā panākšanu pretī, būs tieši pretējs efekts un to izmantos atkal ļaunprātīgi.
Līdzīga diskusija man jau izvērtās citā rakstā, kur bija ierosinājums, lai inspektorus mudinātu vairāk veikt pārbaudes utt, noteikt procentuālu piemaksu, kas man šķita galīgi crazy, analoģiski šim piedāvātajam risinājumam.
Tieši tā, pietiek jau tāpat ka atsevišķi indivīdi arī ar Finval laivu un melnu Hyundai džipu stiepj zemmērus ārā no Burtnieka :D
Tie jau zinātnieki! Ķer un pēta, ķer un pēta! Un tā gadiem un tonnām...
Manuprāt, visa diskusija par un ap C&R būtu jāsaīsina līdz - "paņem uz mājām tik, cik vienā ēdienreizē tava ģimene var apēst". Runāt par galējībām - "ņem visu vai palaid visu" ir nejēdzīgi. Viss pārējais publiskais saturs par ķeršanu un atlaišanu pagaidām lielākoties ir mākoņu stumdīšana, kurā arī pats piedalos, lai mainītu attieksmi pret dabu un tās resursiem.
Labākais, ko "kampaņas" un "mārketings" dod - samazina vienaldzīgo un nezinātāju procentu. Cilvēki, īpaši jaunā paaudze, kas ir zem 30 gadiem, aizdomājas par to, ka dabas resursi nav neizsmeļami. Un arī TU ar to vienu vai piecām līdakām to attiecīgi ietekmē.
C&R nav un nekad nebūs resursu saglabāšanas panaceja, bet gan domāšanas un attieksmes maiņas instruments. Atslēga ir zvejas un arī makšķernieku limitu ierobežošana līdz ar maliķu izšaušanu (te ietilpst arī tie, kas pārkāpj noteikto skaita normu makšķerējot). Un vispār es aizliegtu arī copi uz dzīvo ēsmu gan ziemā, gan vasarā. Tā kā to salīdzinājumā ar mākslīgajām ēsmām ierij visdziļāk, tad tas rada lielākos izdzīvošanas riskus gan zemmēriem, gan mēriem, gan trofejām, ja tos palaiž vaļā. Tas par līdakām.
Un joprojām - pats zivis ēdu. Paturu tik, cik vakariņās ar ģimeni varam apēst - vienu līdaku 1-2kg. Ja sieva piekritusi to pagatavot.
Vismaz vienreiz kaut kas sakarīgs C&R jomā uzrakstīts.
Arī apgalvojums, ka daudzi, tā saucamie,makšķernieki nezin pat elementāras vienkāršas lietas - arī atbilst faktiskajam lietu stāvoklim. To esmu novērojis arī pats daudzās copes vietās un reizēs. Tā ka jautājums par izglītošanu ir vietā.
Pārdomas, ne visai patīkamas, rada tikai tas C&R lielais spiediens, kura sekas, zivju sabiedrībā, mēs vēl pat iedomāties nevaram, nerunājot nemaz par kaut kādu zināšanu.
Te var atsaukties uz govju trakumu, kurš sākās ar dzīvnieku izcelsmes barības izbarošanu izteiktiem zālēdājiem, taču ar lielu laika novirzi.
Tas pats iespējams varbūt arī šeit, ja domājam par sekām, jo nezinām kādas tās var būt, taču ir nenoliedzami, ka viņas būs.
Šo iemeslu dēļ, nevajadzētu jaukt elementāru izglītošanu vienā katlā ar C&R, lai kārtējo reizi neveidotu neēdamu putru.
www.youtube.com/watch?v=CubJpIec5wo&t=2s
sākot ar ~18:20 izcils C$R paraugs. mācamies no mūsu titulētajiem copmaņiem!
Virsraksts, manuprāt, nedaudz neatbilstošs. Bet citādi - +/- OK.
Pilnīgi piekrītu