Makšķerēt var 365 dienas gadā

«Tas vairs nav vaļasprieks – tas jau ir dzīvesveids,» tā saka ilggadējais makšķernieks, pasaules čempions, kuldīdznieks Guntis Kārkliņš.

Līdz pasaules mērogam. Makšķerēt Guntis sācis jau trīs gadu vecumā, kad aizgājis līdzi tētim uz upi. Pirmā noķertā zivs – Ventas vimba. Vēlāk arī draugu kompānijā ar to aizrāvies arvien vairāk. Tā sākušies izbraucieni uz ezeriem ar nakšņošanu. Guntim patīk būt dabā agrajos vasaras rītos, kad tikko sāk klīst migla, dzied putni – daba mostas. Mazsvarīgi nav arī tas, ka pašam garšo zivis. „Lētāk ir nopirkt, bet man patīk process, un draugu loks arī vairāk vai mazāk makšķerē. Mums ir, ko pārspriest. Ļoti interesanti!

Tas kļuva tik nopietni, ka sāku nodarboties ar makšķerēšanas sportu. Vairāk nekā 20 gadu tajā pavadīti. Lielākie sasniegumi? Komandu vērtējumā ziemas makšķerēšanā esmu divkārtējs pasaules čempions, bet individuāli man ir 2. vieta.”

Pacietība un mērķtiecība. „Vajadzīga pacietība un mērķtiecība, jo ar pirmo reizi jau viss neizdodas. Zivtiņa ir tāda pati dzīva radība, un katru dienu tā neēd vienu un to pašu – tas atkarīgs no laika. Tas viss jāpieraksta, jāanalizē un jāseko līdzi. Karstas dienas vidū būs grūti kaut ko noķert, bet agrās rīta vai vēlās vakara stundās var. Makšķerēt var cauru gadu, ja vien ir laiks un nauda. Vienīgie īsie pārtraukumi ir tad, kad ūdens vairs nav vaļā, bet ledus ir tāds, uz kura vēl nevar kāpt virsū. Katru gadu reizi vai divas makšķerēju Zviedrijā. Bet ir arī jāstrādā, lai ar šo vaļasprieku varētu nodarboties,” smaidot nosaka G.Kārkliņš.

No marta līdz maijam. „Visbiežāk makšķerēju Ventā, un upe ļoti atšķiras – Kuldīgā tā nav tāda pati kā Skrundā vai Ventspilī. Jāskatās, kādu zivi gribu noķert. Tad skatos, kur labāk to noķert. Pašlaik te var dabūt asarus un līdakas. Pats labākais laiks makšķerēšanai Kuldīgā ir no marta līdz maijam, kad vimbas kāpj augšā. Tad šeit var sastapt paziņas no visas Latvijas! Ciemos bijuši pat spāņu makšķernieki un arī draugi no visas bijušās Padomju Savienības. Atceros, ka atbrauca žurnālists no Maskavas, kurš raksta par makšķerēšanas sportu: kaut ko tik fantastisku kā mūsu Ventas rumbu, kurā pavasarī lido vimbas, nekur citur pasaulē viņš neesot redzējis.”

Draudzīga tauta. Makšķerniekiem esot kopīgi pasākumi: „Varu piezvanīt uz Valmieru, Cēsīm vai Daugavpili, man pastāstīs, kas tur interesants, un, ja būšu tajā galā, jebkurā brīdī draugi mani uzņems. Makšķernieki ir draudzīga tauta. Ar šo sportu izbraukāta gandrīz visa pasaule, tāpēc daudz draugu ir arī ārpus Latvijas. Stāstu, kā iet mums, viņi stāsta, kā ir tur, un, protams, katrs palielāmies ar noķertajām zivīm. Tā ir tāda kopības izjūta! Visvairāk to jūt pasaules čempionātā vasarā un ziemā. Lai gan pasaulē ir vairāki miljoni šī sporta veida cienītāju, sejas mainās diezgan reti. Kamēr vien var to sportu pavilkt.

Bet makšķerēšanas sports ir ļoti dārgs. Lai aizbrauktu uz pasaules čempionātu, inventāra minimums sportistam maksā ap 10 000 eiro, neskaitot ēsmas. Bez sponsoriem būtu grūti. Mani atbalsta uzņēmums Salmo, kas ražo un izplata makšķerēšanas inventāru.”

Mazāk nekā kādreiz. Lielākās zivis G.Kārkliņš noķēris Ventā: 13 kg līdaku un 14 kg karpu. „Bijuši izcili lomi Zviedrijā, noķertas 3,4 kg smagas foreles. Bet lielums nav svarīgs – man patīk process. Pēdējā laikā patīk tas, ka varu to pamācīt puišiem un vīriem gados. Un, kad redzu, ka pēc pāris dienām viss iznāk pašiem, ir patīkami.

Jauniešu, kuri interesējas par makšķerēšanu, tagad ir stipri mazāk, bet nevaru teikt, ka nav nemaz. Pirms dažiem gadiem, kad vadīju uzņēmumu Kurzemes cope, rīkojām sacensības, tad katru gadu piedalījās vismaz padsmit bērnu. Arī sponsors Salmo Rīgā rīko bērnu svētkus ar makšķerēšanu. Es piedalos un bērnus pamācu, tur katru gadu piedalās aizvien vairāk.”

Jāzina noteikumi, jāsavāc aiz sevis. Ar ko makšķerēt jāsāk? „Vispirms jānopērk makšķernieka karte, jo bez tās pie publiskajiem ūdeņiem nedrīkst atrasties. Es ieteiktu pakonsultēties ar kādu draugu vai paziņu makšķernieku. Vajadzīgs 4 m garš makšķerkāts, bezinerces spole, un jāzina, ko grib noķert. Pirmās reizes labāk doties kopā ar kādu, kurš to darījis, kurš pastāsta un parāda, jo var gadīties, ka neizdodas neko noķert. Tad prieks un interese var zust.

Pašlaik Ventā no vecā tilta līdz Abavas ietekai vajadzīga arī makšķerēšanas licence, kas diemžēl nopērkama tikai internetā, un tas rada problēmas vecākiem cilvēkiem. Vēl tuvākā apkaimē licence vajadzīga Liepājas ezerā. Ja dodas uz svešu ūdeni, iesaku ievākt ziņas, kā tur ir, jo makšķerēšana var izvērsties sāpīga, ja tā beidzas ar protokolu un sabojātu atpūtu.

Daudzās Eiropas valstīs ir tāpat kā medniekiem – arī makšķerniekiem jānokārto eksāmens. Diemžēl pie mums tā nav. Likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības, tāpēc makšķernieku veikalos dabūjamas grāmatiņas, kurās ir noteikumi, arī internetā tos var izlasīt. Ja pavasarī neatļautā laikā noķersi līdaku, tā var izmaksāt ap 100 eiro. Ūdeņus uzrauga Valsts vides dienesta inspektors un pašvaldības policija. Mums ir vieni makšķernieku noteikumi, bet, piemēram, Zviedrijā katram reģionam savi. Latvija nav liela, tomēr laikapstākļi stipri atšķiras, tāpēc katram novadam vajadzētu savus. Pie mums Ventas krasti ir sakopti, bet vajadzētu vairāk konteineru vietu. Daudzi makšķernieki ir kulturāli: ar ko atnākuši, ar to arī aiziet. Bet liela daļa iebraucēju pavasaros grēko, visvairāk aiz sevis nesakopj lietuvieši.”.

a v o t s