Vilina krastā butes

Astotajā Jūrkalnes makšķerēšanas festivālā un Latvijas jūras makšķerēšanas čempionātā spiningošanā no krasta nupat piedalījušās 70 komandas, katrā divi dalībnieki. Tātad vējainajā un lietainajā sestdienā lielo lomu centās izvilkt 140 entuziastu.

Laika apstākļi nepavisam nebija piemēroti lieliem lomiem. 1.vieta Jelgavas komandai Krasta vējš – 3,017 kg, 2.vieta Ogres novada Krodziniekiem ar 2,204 kg lomu, 3.vieta – Dundagas komandai M&G ar 2,178 kg. Visus rezultātus var meklēt Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijas mājaslapā.

Piecus gadus pasākumu rīkoja Rīgas SIA Salmo kopā ar Jūrkalnes novada pašvaldību, bet nu jau trīs gadus mājinieki grožus ņēmuši savās rokās. Viens no rīkotājiem ir individuālais komersants Marita J, kura pārstāve ir Marita Jēkabsone, palīdz arī tautas nama vadītāja Kristīne Skrulle.

Attēlā: «Dažreiz jūrā sākas vētra, un tad sacensības jāatceļ,» saka rīkotāja, uzņēmuma Marita J pārstāve Marita Jēkabsone.

Bušu tīkotāji sabraukuši no dažādām vietām. Tālākie viesi – no Valmieras, Alojas, Ogres, Ikšķiles, Iecavas un Rīgas. Neieradās tikai trīs komandas, pārējie no lietus nenobijās.

M.Jēkabsone stāsta: „Mēs iedodam maisiņus zivīm un atkritumu maisu, katrai komandai ierādām 40 m posmu – to dalībnieki izlozē. Korekcijas ievieš jūra: vietās, kur viļņi nāk krastam virsū, mēs sektorus pārceļam, jo nevar jau stāvēt ūdenī. Ir nācies sacensības arī atcelt, ja vējš iegriežas tā, ka jūra nāk virsū krastam vai sākas vētra. Drošība ir pirmajā vietā. Šogad laika apstākļu dēļ sacensības bija pārceltas nedēļu agrāk ar cerību, ka vējš nebūs tik stiprs.”

Dalībnieki drīkst jūrā iebrist tikai līdz ceļiem. Balvas ir medaļas un kausi, pirmajām vietām – Salmo dāvanu kartes. Ir ceļojošais kauss. Pa astoņiem gadiem vislielākais loms visiem kopā noķerts otrajā vai trešajā gadā – gandrīz tonna zivju.

Pirmajos gados sacensības notikušas diennakti – līdz astoņiem rītā. Izrādās – tumsā butes ķeras labāk. Gadās noķert arī kādu citu zivi, un tad makšķerniekam tiek speciālbalva.

Katra komanda drīkst izmakšķerēt 20 kg. Ja tik daudz ir vairākām komandām, uzvar tā, kura atļauto svaru noķērusi pirmā. Ja laika limits bijis izsmelts, uzvar tā komanda, kurai zivju mazāk, tātad tās ir lielākas. Tiek svērts arī atsevišķu dalībnieku noķertais.

Šogad daudzi palika pavisam bez loma, arī pērn ne viens vien bijis sausā. Tāda nu tā jūra esot. Arī butes: vienu gadu plānākas, citu – resnākas. Šogad uz rudeni apvēlušās. „Tie, kuri ķer ikdienā, saka – esot diezgan smukas,” piebilst Marita.

No rīta līdz vakam

Festivāla un sacensību starta vieta ir Muižupīte apmēram 2 km no Jūrkalnes centra uz Pāvilostas pusi. Katrs dalībnieks speciālā protokolā parakstās, ka ir pilnībā atbildīgs par savu drošību. 9.00 visi dodas uz sektoriem, par sākumu 10.00 tiek paziņots ar signālraķetes izšaušanu. Sacensības beidzas 20.00. Tad ir zivju svēršana un siltas vakariņas, bet 21.00 tiek paziņoti rezultāti. Makšķerētājiem jāievēro noteikumi, kuru izpildi uzrauga septiņi tiesneši: jūrā nedrīkst iebrist dziļāk par ceļiem, butes jāmēra pēc īpašiem šķīvīšiem un pavisam mazās jālaiž atpakaļ; katram drīkst būt seši āķi – parasti divas makšķeres ar trim āķiem, bet var būt arī trīs ar diviem āķiem.

Attēlā: Dainis Zvirbulis no Kolkas ir profesionāls zvejnieks, bet makšķerēšanas sacensībās kopā ar dēlu Jāni piedalās tāpēc, ka tas esot interesanti.

Kolkas zvejnieki šīs sacensības uztverot sportiski un nopietni. Krastā sastapām tēvu un dēlu Daini un Jāni Zvirbuļus, kuri piedalās ceturto gadu un pērn ieguvuši otro vietu. Aizpagājušajā gadā sudrabu dabūjusi otra Kolkas komanda.

Kas nosaka to, vai zivis ķeras? Dainis skaidro: „Šodien galīgi nav zivju diena. Tas atkarīgs no straumes, vēja, ēsmas, no pašiem, protams, arī. Sacensībās ir interesanti. Makšķerējam arī ikdienā, bet vispār esamu zvejnieks – braucu jūrā jau 30 gadu. Zvejniekiem ir ļoti grūti laiki, jo roņi un grunduļi jūru iztukšo. Grunduļi ir invazīvā suga, kas mūsu jūrā ievesta pirms trim četriem gadiem. Tāpat kā saldūdenī no Krievijas ievazāja rotanus, kas visu ēd ārā, tā arī šie visu izēd pa tīro. Liepājas pusē to ir ļoti daudz. Zivis tāpat kā cilvēki migrē, kur dzīve labāka.”

Kādas šogad butes? Dainis atbild: visu gadu bijušas ļoti plānas, nu esot biezākas.

Lai tās iekārdinātu, Dainis un Jānis piedāvā vairākas ēsmas: brētliņas, vimbas, raudas, reņģes, brekšus, garneles. Nekad nevarot zināt, kas garšos tieši todien. Tā esot smalka lieta, pat tiktāl, ka vienu stundu butes grib ko vienu, bet otru – kaut ko citu.

Attēlā: Alsundznieks Dāvis Cērps rāda, kā tiek mērīts, vai zivs jālaiž atpakaļ vai to drīkst pieskaitīt lomam. Šī der, lai arī ir maza.

Alsungas komanda Bračkas – Dāvis Cērps un Mārtiņš Veisbergs – jau rīta pusē bija noķēruši pirmo mazo butīti. Dāvis atzīst, ka makšķerēšanai apstākļi diezgan nepiemēroti – liela sānstraume, jāliek pamatīgs atsvars: „Visticamāk, lielo viļņu dēļ butes ir tālāk no krasta, bet tālu iemest nevar.” D.Cērps skaidro – ēsmā varot izmēģināt visu, ko tik sirds kāro. Viņš sagatavojis reņģi, arī ar ķiploku, vārītas garneles, svaigas vai ar ķiploku, vēl kalmāru un raudu. „Pagājušogad sagatavojām līdaku ar dillēm – arī to ņēma. Kas garšo pašiem, to piedāvājam.”

Mārtiņš kā kuriozu stāsta gadījumu, kad butes ķērušās pat uz sliekām, kas saraktas kāpās. Tas nu pavisam samulsina, jo nemakšķerētājiem šķiet, ka sliekas ir vienīgais, uz ko zivis ķeras. Bet Mārtiņš skaidro: „Jūrā slieku nav, tāpēc butēm tā nav ikdienišķa barība.” Dāvis piebilst: „Mans tēvs ir ķēris ar karbonādi un vistas fileju ar ādiņu. Tas ir nesaprotami – paši nezinām, ko tās ēdīs.”

Abi dabūjuši izbaudīt arī diennakts sacensības un to reizi atceras ar prieku: „No rīta ir tāds nogurums, ka kāpā nevar uzkāpt, bet loms bija ļoti liels. Bijām 13. no 74 komandām. Noķērām vairāk nekā astoņus kilogramus. Īstā ķeršana iznāca no rīta – metām un vilkām!”

Abi ir cītīgi makšķernieki. Mārtiņš saka: kā brīvs laiks, tā uz ūdeņiem. Viņam labāk patīk spiningot Daugavā, bet Dāvis brauc uz jūru.

Attēlā: Galvenais tiesnesis Egīls Draudiņš ar kolēģiem sazinās ar rāciju, bet sacensību vietā brauc ar kvadraciklu.

Galvenais tiesnesis Egīls Draudiņš pastāstīja, ka makšķerēšanā no krasta šīs ir lielākās sacensības – tajās apvienots gan bušu ķeršanas festivāls, gan Latvijas čempionāts spiningošanā no krasta. Kolkas makšķernieku klubs rīkojot savas sacīkstes – šogad divas nedēļas pēc šīm. Arī tur aizbraucot ap 50 cilvēku. Tādas notiek vēl citur. Kā skaidro E.Draudiņš: „Sākām pirms astoņiem gadiem kā ar festivālu, bet, lai būtu intriga, noorganizējām arī sacensības. Esam nodevuši Jūrkalnei, kas tās veiksmīgi organizē, mēs atbraucam palīdzēt.

Es esmu galvenais tiesnesis visus šos astoņus gadus. Lielākoties skatos, kā visi šo procesu izbauda, jo makšķerēšana tomēr ir vaļasprieks. Parasti ir ap 70 komandu, kas izvietojas piecu kilometru joslā. Starp 140–150 cilvēkiem ir gan sportiski noskaņoti, gan tādi, kuri atpūšas un to izbauda. Visi sadzīvo draudzīgi. Tiem, kuri koncentrējušies uz rezultātu, arī inventārs un attieksme ir daudz nopietnāka – līdz smalkām niansēm. Pirmajās diennakts sacensībās, kas sākās desmitos no rīta un beidzās nākamajā rītā astoņos, tika noķerts visvairāk zivju – tikai ar makšķerēm sportiskā režīmā kopā gandrīz tonna.

Lomi samazinājušies, jo īsāks ir makšķerēšanas laiks. Tagad kopā noķer ap 400 kilogramiem. Pirms trim gadiem pirmās trīs komandas visas izmakšķerēja 20 kg. Tad uzvarētāju nosaka ātrums – kurš pirmais piesakās. Katra stunda nes klāt bonusa punktus. Tie, kuri uzvarēja pagājušogad, teikuši, ka uz to gājuši sešus gadus. Šogad viņi atrodas tur, kur krasta līnija vismazākā un ūdens nāk virsū.”

Vai pilnīgs nezinātājs ar savu makšķeri var kaut ko noķert, vai arī nekas nespīd? Egīls atbild, ka varot gan: „Varbūt kaut kas būs jāuzprasa zinātājiem. Iemest jūrā var jebkuru makšķeri. Āķim galā jābūt specifiskai ēsmai. Klasiskais variants ir veikalā nopērkamās garneles, bet tām jābūt čaulā, citādi nekas neiznāks.”

Pašam tiesnesim sacensību dienā pamakšķerēt neiznāk, bet gan jau nokavētais tikšot atgūts.

Raksta autors: Iveta Grīniņa. Foto: Lāsma Reimane

o r i ģ i n ā l s