Lai labi ķertos… Andrejs neslēpj savu 10 gadu ilgo pieredzi

Nesen, atrodoties kādā makšķerēšanas entuziastu saietā, nejauši dzirdēju fragmentu no divu copmaņu sarunas. Uz paziņas jautājumu, kā tad vakar ķēries, uzrunātais atbildēja, ka gluži bešā jau neesot palicis, bet arī neko diži lielu neesot noķēris. Apbraukājis teju vai visas savas vietas Daugavā, un tukšums, bet tad netālu pamanījis laivu, kurā atradies tēvs ar dēlu, tie gan laiku pa laikam cēluši no ūdens prāvas zivis. Uz to sarunu biedrs atteica, ka tie noteikti esot bijuši Andrejs un Danils Maksimovi no Tērvetes – tur neesot ko brīnīties, jo Andrejs pamatoti tiekot uzskatīts par vienu no spēcīgākajiem makšķerniekiem Latvijā.

Šīs sarunas iedvesmots, sazvanu Andreju un, saņēmis laipnu uzaicinājumu ciemos, jau pēc pāris dienām esmu pie minētā makšķernieka. Mielodamies ar viņa sievas Zinaīdas ceptajiem, gardajiem kēksiņiem, runājamies par makšķerēšanu un ar to saistītām lietām.

Kāds bijis tavs ceļš līdz makšķerēšanai ar ļoti labiem rezultātiem?

Andrejs Maksimovs: Domāju, ka es vēl esmu pusceļā, jo vienmēr gribas kaut ko pilnveidot, ķert vēl labāk, vēl lielākas trofejas iegūt un, protams, nodot savas zināšanas dēlam Danilam, kurš ir mans uzticīgs pavadonis gan lietū, gan saulē.

Bet sāku es makšķerēt pirms gadiem desmit un droši varu teikt, ka pie šīs dienas līmeņa esmu nonācis, mācoties, salīdzinot, analizējot un eksperimentējot. Man nebija neviena, kam pajautāt, kādu inventāru lietot. Pirku kātus, spoles, auklas, testēju, vērtēju, salīdzināju un mainīju, ņēmu talkā internetu un tur smēlos zināšanas par inventāru. Pirku, atkal mainīju, līdz nonācu pie iznākuma, kas mani apmierināja. Esmu ķēris karpas, līņus, brekšus, patīk makšķerēt ziemā, bet par savu īstāko kaislību uzskatu spiningošanu. Tagad, kad laika deficīts kļuvis arvien lielāks, ir palikusi tikai spiningošana un ziemas makšķerēšana.

Kādas zivis ķer?

Par visu zivju zivi noteikti uzskatu lasi, tam seko pārējās mūsu ūdeņos mītošās plēsīgās zivis – zandarti, asari, salates un līdakas. Tā kā makšķerēšana man ir tūlīt aiz ģimenes un darba un man visu patīk darīt pamatīgi un rezultatīvi, šajā hobijā esmu investējis līdzekļus un nepārtraukti mācījies un mācījies.

Kas ir tavas acis milzīgajos ūdeņu plašumos?

Es sākšu ar to, ka mans inventārs un aprīkojums nav jāuztver kā vienīgais īstais un pareizais. Katrs lieto to, kas pašam labāk tīk, bet man ilgajā eksperimentu un salīdzināšanas posmā ir izkristalizējušās savas vērtības, un pie tām es arī turos. Savā laivā esmu uzstādījis trīs eholotes “Humminbird 998”, “Humminbird Solix” un “Raymarine Dragonfly”. Pirmajā redzu laivas sānskatus 50 metru attālumā uz abām pusēm, otro lietoju karto­grāfijai, dziļumu kartēm un atrašanās vietas atzīmēšanai, trešā 65 grādu leņķī veido dziļuma skatu ar labu izšķirtspēju, redzu gan zivis, gan visādus nogrimušus priekšmetus, akmeņus utt. Man vienmēr ir paticis lūkoties eholotes ekrānā, lai saprastu, kas tur dziļumā notiek, tagad esmu tā piešāvis aci, ka varu pateikt ne tikai to, kādas zivis ir apakšā, bet arī to, vai tās atpūšas un ir pasīvas, vai agresīvas un tūlīt gatavas uzbrukt piedāvātajam māneklim.

Kādas ir tavas attiecības ar ilkņaino zemūdens iemītnieku zandartu?

Jā, zandarts man, tāpat kā daudziem citiem makšķerniekiem, rudeņos kļūst par mērķzivi. Tā kā mūsu ģimenē zivis ļoti garšo, saprāta robežās paņemu arī kaut ko vakariņām. Zandartus ķeru, 80% gadījumu izmantojot drop shot tehniku, 20% – džigoju, darbojos ar “Zenaq Snipe 578 XX” spiningu, “Daiwa Morethan 2500” spoli, uz kuras uztīta kvalitatīva Japānā ražota PE pītā aukla, izmērs 1,5, izmantoju 3–12 collas garus mānekļus, 3 collīgo sēdinu uz 1/0 āķa, pārējiem izmantoju 3/0 āķus.

Zandarta uzbrukums vienmēr ir tēmēts upura galvā, un lielākus vai garākus āķus izmantot nav nepieciešams. Pamatauklu aprīkoju ar 0,34 mm fluorkarbona pavadu, rudenī zandarts atrodas apmēram 80–90 centimetrus no grunts, vasarā gan tas var pacelties līdz teju vai diviem metriem no grunts, bet to jau var labi redzēt eholotē.

Esmu ķēris zandartus pusmetru seklā ūdenī un arī 14 metru dziļumā – no šāda dziļuma izcēlu arī savu lielāko 8,5 kilogramus smago ilkņaini. Svina smagumu Daugavā aprēķinu tā: dziļums metros reiz divi, plus 3–4 grami. Man viens otrs oponē, ka zivis krāsas neatšķir, bet es tomēr neatlaidīgi uzskatu, ka veiksmīgai zandartu copei nepieciešams pareizi piemeklēts mānekļa izmērs, krāsa un, protams, izspēle.

Rudenī, kad aktīvas un agresīvas kļūst līdakas, tās bieži vien iekāro zandartam paredzēto ēsmu. Lai izbēgtu no mānekļa un āķa zaudēšanas, pie pamatauklas sienu titāna pavadiņu ar āķi un mazu karabīnīti otrā galā, karabīnē iesienu fluorkarbona pavadu, kuras galā stiprinu svinu. Līdakas uzbrukuma gadījumā varu zaudēt tikai fluorkarbona pavadu un svinu, bet līdaka nenorausies. Šāda sistēma pasargās arī mānekli un āķi gadījumā, ja svins ieķersies zemūdens ķērājā. Pēc intensīvas copes titāna pavadiņu ieteicams pārsiet, tāpēc tā pirmajā reizē jāņem garāku.

Teksts: Aldis Sāvičs | Foto no Andreja Maksimova personīgā arhīva

o r i ģ i n ā l s