Kā zivs copētāju apmānīja

Tā jau saka — ja gribi labi pavadīt vakaru vai brīvdienas, uz atpūtu brīvā dabā uzaicini kādu makšķernieku vai mednieku. Vakars paies nemanot. Visā šajā parunā ir daļa taisnības, turklāt tādās copes reizēs bieži vien var piedzīvot interesantus gadījumus.

Desmitiem brekšu un līdaku

Pagājušā gadsimta 80. un 90. gados bieži braucu uz copi Lubāna ezerā. Kaut gan uz vienu galu jāmēro 220 kilometru, vasarā tur parasti pabiju vismaz 30 reižu. Tā arī būtu turpinājis, jo ķērās itin labi. Galvenokārt darbojos ar spiningošanu, taču tad sāka parādīties vairāki simtiem metru gari rūpnieciskās zvejas tīkli un cope palika ne vien neinteresanta, bet arī bez loma. 1. jūlijā, kad tolaik jau varēja sākt makšķerēt no laivas, ezerā stāvēja brangi tīkli, kuru pludi bija zemu novilkti. Šad tad piepeldējām klāt un aplūkojām “lomus”. Tie bija izcili, jo īpaši jūlija sākumā, kad uz katriem pieciem metriem tīkla bija vismaz ap diviem desmitiem pāris kilogramīgu brekšu un neizsakāmi daudz līdaku. Lielākas, mazākas, bet daudz, ļoti daudz. Šķita, it kā kāds trencis zivis ar elektrošoku un viņas barā iespurgušas tīklos. Tajos gados pat bija teiciens, ka zivju Lubāna ezerā ir tik daudz kā bišu stropā.

Tā nu, kārtējo reizi iebraucis Lubānā, no gumijas laiviņas spiningoju līdakas un asarus. Starp citu, asari bija izcili! Ļoti daudzi kilogramīgi, bet līdakas zem diviem kilogramiem jau skaitījās kā atlaižami kurkuļi. Kā jau visiem zināms, vasaras viducī gaisma aust ap pulksten trijiem, un šajā puskrēslā ļoti aktīvs ir lielais asaris. Jau ap četriem aiziet arī līdaku cope.

Tā pagāja puse dienas, un, saulei esot zenītā, izlēmu ieturēt pusdienas. Lieki piebilst, ka tas viss notika laivā, jo parasti copēju ezera dziļākajās vietās aiz lieguma zonas karjera kants rajonā. Ūdens atgādināja spoguļvirsmu, un redzama bija katra mazākā kustība. Tā nu sēdēju un “košļāju” sviestmaizes, kad pēkšņi ap 40 metru attālumā izdzirdu nelielu ūdens šļakstu. Vai tad mazums tādu trokšņu, tāpēc nepievērsu īpašu uzmanību. Taču nepagāja ne minūte, kad atkal tajā vietā ūdens šļakatas lika man paskatīties. Ūdens spoguļvirsma ļāva tālumā pamanīt nelielu izcilni, kas minimāli kustējās. Tā nu sēdēju laivā, pusdienoju un vēroju... Trakākais, ka kustības nebeidzās. Pēc aptuveni piecām minūtēm jau paliku nemierīgs un, klusiņām izvilcis enkuru, pie sevis un par sevi zirgodamies, lēnām īros uz paugura pusi. Braucu lēni, jo ziņkārība lika būt maksimāli uzmanīgam — ja nu tā zivs izlēmusi pasauļot sānus, tad man jāuztaisa fotosesija, jo par spurastes noķeršanu nenāca pat doma prātā. Tā lēnām īros un domāju — dzirdēts, ka baltās zivis mēdz ūdens virsējos siltajos slāņos saulītē sildīties (sauļoties). Paliku ļoti uzmanīgs. Līdz zivij atlika 20 metru, 10, tad kādi seši. Samazināju ātrumu, lai nav nekādu laivas izraisītu vilnīšu. Tupēju uz ceļiem un mēģināju saskatīt, kas tā par zivi. Aste lejā, sāns virs ūdens, bet galva nav redzama, taču pēc zvīņām varēja noprast, ka iespējami divi varianti — vai nu ālants, vai karpa. Bet lielums pamatīgs. Varētu vilkt uz vismaz sešiem kilogramiem. Laiva lēnām tuvojās, un es jau sāku prātot, ka ar to “zivtiņu” kaut kas nav kārtībā. Beigu beigās, tupot uz ceļiem, pieslidināju laivu gandrīz divu metru attālumā no zvīņainās. Lēnām paņēmu uztveramo tīkliņu un joprojām neticēju tam, kas notiek. Paliku uzmanīgi apakšā un nebeidzu brīnīties par milzīgās zivs neuzmanību. Nez kāpēc prātā iešāvās doma, ka tā ir uz nobeigšanās robežas, jo cik gan reižu nav krastmalās redzētas, pusdzīvas peldot. Paliku uztveramo tīkliņu zem zivs, lēni un uzmanīgi sāku celt augšup un visu laiku pie sevis domāju — nu ko tu āksties! Gan jau otra puse, iespējams, sen nopuvusi.

Tālākais notika zibenīgi. Laikam, ceļot tīkliņu uz augšu, biju pieskāries kādai zivs spurai, un sekoja tāds spēriens, ka pats biju slapjš līdz ausīm, “vēkšpēdus” laivā, un mana potenciālā “sprāgoņa” aizgāja ar visu uztveramo tīkliņu! Oh, kā es sevi lamāju, kādus vārdus sev veltīju! Būtu asāk uzcirtis tīkliņu uz augšu un tad laivā apskatījis, vai tiešām tā zivs ir slima un atlaižama vai ņemama un liekama pannā. Mācība paliek mācība, tāpēc iesaku visiem no šīs situācijas mācīties.

Pašlaik Daugavā nav tik vienkārši noķert mazās zivtiņas plēsoņu copei, tāpēc pārsvarā visi dodas uz Ogres upi, kur mailes, vīķes un raudiņas dabūt nav nekādu problēmu. Tā arī es vienā jaukā rītā, saķēris kaudzi maiļu, ievietoju viņas pagrabā vēsumā un vakarpusē, paņēmis copenes, devos uz zināmu vietu Daugavā pamedīt plēsoņas. Šo to pa šo vasaru jau biju noķēris, un rudens pusē bija tīri izcili zandartu, samiņu un līdaku lomi.

Tā arī šoreiz vienu makšķeri izveidoju kā gruntsmakšķeri, otru — kā pludiņmakšķeri, bet abas ar sistēmām, kas domātas plēsoņām. Tā nu sēdēju, palaikam pārmetu, bet rezultāta nekāda. Augšpusē virs uzbēruma atbrauca auto. No tā izkāpa vīrelis, nonāca metru simts no manis, atstiepa kaudzi makšķeru (nobēra kā malku) un mēģināja noķert kādu vīķi. Apmēram pēc pusstundas, sapratis, ka nekas nesanāks, viņš nāca pie manis un, solīdi atvainojies, apjautājās, vai nevarētu aizņemties kādu mazo zivtiņu, jo pašam nekādi neķeras. Kāda problēma, noteicu, un ļāvu, lai ņem, cik sirds kāro, jo copes šovakar, izskatījās, ka nebūs. Nē, viņam daudz nevajagot, tikai divas un, kamēr tās stāvēs iemestas ar divām makšķerēm Daugavā, viņš pacentīšoties ko noķert. Tā, paņēmis divas vīķes, vīrs vienu uzlika uz pludiņmakšķeres, bet otru, sadalījis uz pusēm, iemeta ar gruntsmakšķeri. Pa to laiku es mierīgi atlaidos un prātoju, ka būs jāpamaina vieta, un jau biju izdomājis — kur, kad pēkšņi mans kaimiņš strauji pieskrēja pie gruntsmakšķeres un piecirta. Pēc neliela stīviņa viņš krastā izvilka ap divus kilogramus smagu zandartu. Aizsoļoju pie viņa un apsveicu ar veiksmi. Tajā brīdī pamanīju, ka spilgti sarkanais pluds, uz kura bija otra vīķe, strauji pazuda zem ūdens. Mans copes biedrs, neko negaidot, pielēca pie makšķeres un piecirta... Es savukārt jau pēc 40 minūtēm biju mājās.