Cīnītājs un ceļotājs - Ainārs Kadišs

Kā tu kļuvi par ceļotāju?

Manu pasaules uzskatu ietekmēja kāda padomju laika psiholoģijas grāmata. Tur bija teikts, ka pasaules uztvere var būt zinātniska vai empīriska. Mums, rietumniekiem, ir raksturīga zinātniskā pasaules uztvere. Tā saucamajām primitīvajām tautiņām – empīriskā. Lūk, piemērs: krievu zinātnieki bija veikuši eksperimentu – kādam Austrālijas aborigēnam stāstījuši: «Novaja Zemļa salas ir ziemeļos. Ziemeļos visi lāči ir balti. Kādā krāsā ir lācis, kurš redzēts klaiņojam ap Novaja Zemļa salām?» Testējamais aborigēns atbildēja: «Es nezinu.» Šo jautājumu viņam atkārtoja vairākas reizes, un beigās aborigēns jau kļuva dusmīgs: «Es taču jums teicu, ka nezinu. Ja tur būtu bijis kāds no mūsu cilts, kuram ir vismaz 40 gadi un kuram var uzticēties, tad es jums pateiktu.» Domājot par šo eksperimentu, esmu secinājis, ka šim aborigēnam ir vairāk taisnības, nekā man gribētos atzīt, – mēs bieži savus uzskatus veidojam, balstoties uz citu cilvēku sniegtu informāciju. Tas ne vienmēr strādā. Man nepatīk, ja cilvēkiem karina makaronus uz ausīm, tāpēc ar saviem aculiecinieka stāstiem cenšos to mazināt, stāstīt to, ko pats esmu redzējis.

Kā tu izvēlies savus maršrutus?

Vislabāk man būtu paticis būt tur, kur cilvēks nav spēris kāju, bet tas diemžēl vairs nav iespējams.

Cik daudz lielo ceļojumu tev ir bijis?

Padaudz. Lielie sākušies pēdējos gados. Padomju Savienības laikā (man ir 55 gadi, un ceļoju jau gadus trīsdesmit) ceļoju, cik bija iespējams tās robežās.

Ar laivām, ar kalnos kāpšanu

vai kā citādi?

Nē, pamatā tā bija komercija – puķes, lai gan nauda man bija otršķirīga, svarīgākais bija pabūt tur, kur citādi nebūtu iespējams nokļūt. Piemēram, reiz, kad biju aizbraucis līdz Vorkutai ar ceriņiem, kartē biju atradis vēl vienu apdzīvotu punktu – Halmer Ju, kur dzelzceļš beidzas. Nolēmu tikt līdz tam, jo ļoti gribējās nokļūt tādā vietā, kurā vēl leiši nav bijuši.

Kāpēc tieši leiši?

Viņi ir uzņēmīgi un ir bijuši gandrīz visur. Nuja, Padomju Savienības ziemeļos visas bija slēgtās zonas, tātad, lai dotos uz Halmer Ju, vajadzēja vai nu turienes pierakstu, vai komandējumu. Man nebija ne viena, ne otra. Palūdzu vienam vietējam nopirkt man biļeti. Uz Halmer Ju gāja vilciens ar diviem vagoniem, logiem stikli izsisti... Prasīju vienam vietējam braucējam, kas būs, ja robežsargi mani noķers. Viņš teica: «Nekas liels, izsēdinās. Tikai nerunā krieviski, akcents tevi nodos, viņi domās, ka spiegs.» Sāku jau domāt, kas būtu, ja mani tundrā izsēdinātu ar visām ceriņu kastēm un skatu uz Urālu kalniem... Tomēr robežsargi nenāca, es veiksmīgi aizbraucu līdz Halmer Ju un atradu viesnīcu. Iekšā piepīpēts, veči spēlē kārtis, administratores nav. Gaidu, gaidu, beigās tie veči saka: ej uz numuru, liecies gulēt, rīt no rīta ar administratori visu nokārtosi. Aizdevos uz istabiņu, izgulējos, no rīta eju lejā – administratores joprojām nav. Savācu savas mantas un devos prom, sapratis, ka administratore nerādās tāpēc, ka te visus viesus iepriekš piesaka, viņi nevar paši uzrasties kā es.

Aizgāju uz centru ar domu kaut ko pārdot. Cilvēki skatījās uz ceriņiem, brīnījās, ostīja tos un priecājās par smaržu (ziemeļu puķes nesmaržo), bet neviens pats nepirka... Sapratu, ka te vienkārši nav ieraduma pirkt puķes, jo neviens tās šurp neved. Taču beigās viena sieviete, ar kuru par to runāju, mani satrieca, teikdama: atceros, pirms pāris gadiem viens lietuvietis bija atbraucis... Tā man arī tur nesanāca kļūt par pirmatklājēju. Viens no maniem tālaika ceļojumiem bija Baikāls. Toreiz nakšņoju arī pie purviņa, no kura iztek lielās Sibīrijas upes Ļenas pieteka Vitima.

Tātad tavs pagājušā gada ceļojums pa Vitimu radās arī no vēlēšanās atgriezties vietā, kurā reiz esi bijis?

Jā, tas Ļenas brauciens, salīdzinot ar citiem maniem ceļojumiem, bija kaut kas īpašs. Gribējās kaut ko vēl īpašāku. Vitima ir liela upe, ap divtūkstoš kilometrus gara, bet tai ir pavisam citāds raksturs nekā Ļenai. Krievi saka: «Ļena ļeņivaja, Vitim kovarnij.» Šajā ceļojumā gribēju braukt viens.

Kāpēc?

Pirmkārt, tādam trakam pasākumam domubiedrus ir grūti atrast. Otrkārt, ne katram ir iespēja izrauties uz tik ilgu laiku – līdz turienei vien braucu 11 dienas un atpakaļ deviņas.

Kas tev deva tādu iespēju?

Jāsaka atklāti – dramatiska krīze ģimenē. Tās rezultātā pēc 18 gadu kopdzīves kļuvu brīvs un arī bez mājām un darba – bez nekā. Visu mūžu esmu pats sev devis darbu kā mazais uzņēmējs un nodrošinājis iztiku sev un ģimenei. Nu bija tā, ka pirmās naktis pavadīju automašīnā vai patversmē.

Vai tev bija arī laivošanas pieredze?

Jā, Urālos esmu nobraucis pa Silvu, arī pa Ļenas augšteci braucām ar katamarānu. Pirms tam katru gadu, sākumā viens pats, pēc tam jau ar bērniem, esmu braucis pa Latvijas upēm – Irbi, Salacu, Gauju...

Makšķere tev bija līdzi?

Nē.

Kā tas var būt?!

Makšķernieks nebiju bērnības traumas dēļ – reiz biju aizbraucis uz Daugavu makšķerēt kopā ar brālēnu, stāvējām upes krastā pavisam netālu viens no otra, un viņš vilka vienu zivi pēc otras, bet es – nevienu. Neatceros, cik man bija gadu, bet toreiz biju tuvu asarām, gandrīz makšķeri aiz dusmām salauzu. No tā laika man zuda interese par makšķerēšanu. Tagad, pēc Vitimas, atgriežas. Laiks dziedē visas brūces. Šo manu brūci vēl efektīvāk dziedētu zivis. Kad izdodas kādu noķert, aizmirstas, ka man cope nepatīk. Diemžēl tas notiek reti. Bet Vitimas braucienam arī makšķerēšanas ziņā gatavojos ļoti rūpīgi, jo bija skaidrs, ka paļauties varēšu tikai uz sevi.

Kāds bija tava ceļojuma plāns?

Nobraukt vairāk nekā 14 tūkstošus kilometru ar automašīnu (kopā turp atpakaļ) līdz pat robežai starp Burjatiju un Zabaikaļskij kraj, šķērsojot Urālus un Rietumsibīriju, un tad ar piepūšamo smailīti (Francijā ražoto vācu firmas piepūšamo Metzeler Trampers) veikt 1100 kilometrus garu ceļu pa viltīgu, bet mežonīgi skaistu Sibīrijas upi. Vitima nav īsti kalnu upe, bet tai ir kalnu upes raksturs. Apvidus, pa kuru braucu, ir apmēram tūkstoš metrus virs jūras līmeņa.

No Ogres izbraucu pagājušā gada 8. jūnijā un ceļā biju 48 dienas, no tām 21 dienu uz upes. Pa to gan visus tūkstoš kilometrus nenobraucu. Biju plānojis nolaivot līdz zeltraču pilsētai Bodaibo. Tik tālu netiku, aizbraucu pa Vitimu līdz BAM tiltam – apmēram 760 kilometrus. Vietējais mednieks Sergejs, pie kura Romanovkā – vietā, kur laidos upē, atstāju mašīnu, man ieteica braukt tik tālu, sacīja: jums pietiks. Vitima ir paņēmusi ļoti daudzas dzīvības. Viena sieviete Romanovkā mani biedēja pa īstam, teica, ka viņi šādus laivu braucējus saucot par nāviniekiem. Ūdens Vitimā ceļoties ļoti strauji. Viņa gan man arī ieteica Sergeju kā labu upes pārzinātāju.

Tev pašam nemaz nebija šaubu, vai jādodas vienam šādā pārgalvīgā pasākumā?

Nu, kad lasīju iepriekšējo ceļotāju aprakstus par Vitimu, man kļuva nelabi. Viņi bija trāpījušies lietus periodā, tad ūdens tur dažu stundu laikā var celties par pieciem metriem, bet rekords ir 18 metri... Man bija līdzi no interneta izdrukāts sīks maršruta apraksts, to bija publicējusi kāda ūdenstūristu grupa no Čeļabinskas. No šī apraksta gan izrietēja, ka man nav gandrīz nekādu izredžu sekmīgi tikt līdz mērķim. Tā grupa bija trāpījusies lielajā ūdenī un stāstīja, ka spēcīgās straumes, zemūdens klinšu un akmeņu radītie virpuļi un atvari vietām bijuši tik spēcīgi, ka spējuši pavilkt katamarāna pontonu zem ūdens. Par dažām krācēm viņi ziņoja, ka tās var izbraukt tikai ar iepriekšēju izlūkošanu no krasta, bet dažas ar tūristu laivu vispār nav pārvaramas. Tas nozīmē – laiva jānes apkārt. Es tā nedarīju, jo tad kultos nezin cik ilgi. (Jāteic – to, no kā visvairāk baidījos, es Vitimā arī dabūju – lielos plūdus. Bija arī metru augsti viļņi, kamēr mana laiviņa paredzēta līdz 0,6 metrus augstiem viļņiem...) Taču uz mani spēcīgu iespaidu bija atstājis neliels sižetiņš jūtubā, kur Vitimas ūdenstūristu grupa sastop kādu vīru, kam pāri septiņdesmit, un šis vīrs ceļo viens pats nelielā piepūšamajā laivā, turklāt pa Vitimu viņš braucot jau trešo reizi mūžā. Plus vēl izrādījās, ka šim cilvēkam ir tikai viena acs un viena kāja. Ja viņš var, vai tad es nevarēšu?

Kā tavu ieceri laivot pa Vitimu

vienam vērtēja draugi un paziņas?

Draugi to sauca par skaistu pašnāvību un prasīja, vai man to vajagot, biedēja ar Krievijas nomalēs atdzimušo bandītismu, ar Sibīrijas lāčiem, ar Vitimas neprognozējamo un mežonīgo raksturu pretstatā manai nelielajai smailītei. Izskatījās gan, ka vēl mazāk viņi tic iespējai nobraukt visu iecerēto ceļu ar 25 gadus vecu auto. Bet šie skeptiķi neņēma vērā vienu būtisku faktu – mana mašīna bija vecais labais Mercedes-Benz 250 W124. To izturība ir leģendāra. Ne velti rūpnīcas Mercedes-Benz pārstāvji reiz izteica nožēlu, ka radījuši tik izturīgas mašīnas, jo to īpašnieki negrib pirkt jaunas. Jā, auto šī vārda labākajā nozīmē ražoja līdz 1996. gadam. Pēc tam pārgāja uz to, ko sauc par plānveida novecošanu, lai sildītu ekonomiku. Dzinēji šiem vecajiem meršiem iet pa miljonam. Tāpēc uzskatīju, ka 14–15 tūkstoši kilometru manam mersim nekādas problēmas neradīs. Tiesa, autospeciālists, kuram pirms brauciena lūdzu veikt mašīnas pretkorozijas apstrādi, ieteica labāk to darīt pēc atgriešanās, īpaši neslēpdams savas šaubas, vai šī mašīna vēl kādreiz atgriezīsies Latvijā. Taču es šajā ceļojumā pa Krieviju nobraucu 14 647 kilometrus, pēc tam vēl Latvijā pāris tūkstošus, un tehniskajā apskatē man neko neatrada, lai gan īpaši meklēja, kur piekasīties – pārbaudītāji neticēja, ka tik vecai mašīnai viss varētu būt kārtībā.

Daži mēģināja mani no šīs dēkas atrunāt, iesakot kādu citu, mierīgāku un zivīm bagātu upi Krievijas ziemeļos. Bet uz šādām ēsmām es neķēros, jo vēl nebiju kļuvis par kaislīgu makšķernieku.

Pirms brauciena neiemēģināji

roku spiningošanā?

Iemēģināju gan. Draugs Henrijs man palīdzēja gan ar padomu spiningošanas inventāra izvēlē, gan ar praktiskām apmācībām Plaužu ezerā. Tur es noķēru pirmās divas līdakas savā mūžā!

Sirdscilvēki un bandīti

Citus laivotājus Vitimā redzēji?

Nē, bet, kad jau atgriezos, man teica, ka viena grupa esot aizbraukusi. Tas maršruts ir ekskluzīvs. Pirmkārt jau, tas ir ļoti tālu.

Pārtika un citas nepieciešamās lietas bija jāved līdzi no Latvijas?

Krievijā drīkst ievest ne vairāk kā 50 kilogramus bagāžas, bet pārtiku var nopirkt uz vietas, piemēram, tušonka bija ļoti kvalitatīva. Būtu to zinājis, būtu līdzi ņēmis vēl mazāk.

Kurā vietā beidzās internets?

Romanovkā, kur atstāju mašīnu. Faktiski arī mobilie sakari tur beidzas. Satelīttelefona man nebija – ar to mēdz būt problēmas uz robežas, pieļauju, ka it īpaši ar manu biogrāfiju un pasi, kurā ir daudzu Austrumu valstu zīmogi. Piemēram, ja Izraēlas robežsargi ierauga pasē Pakistānas zīmogu, tas viņiem ir kā sarkana lupata bullim. Tad skaidroju viņiem, ka ceļoju un rakstu, šie internetā par to uzreiz pārliecinās un tad man jautā: bet ko jūs par mums rakstīsiet? Atbildu: tā, kā ir, tā rakstīšu. Neko citu es nemaz nevaru rakstīt, mans aicinājums ir stāstīt cilvēkiem to, ko pats esmu pieredzējis, neko ne pieliekot, ne atņemot, ne izpušķojot, ne slēpjot. Mūsdienās, kad norit informācijas karš par cilvēku prātiem, aculiecinieka stāstiem ir īpaša vērtība.

Tavs lielākais instruktors tātad bija Sergejs no Romanovkas?

Jā, viņš pārzināja upi un mēģināja mani instruēt, bet drīz vien sapratu, ka visu nespēšu ne pierakstīt, ne atcerēties. Sergejs teica, ka pirmos 40 kilometrus, skaitot no Romanovkas, nav par ko uztraukties, bet tad nāk strašnije perekati – briesmīgas straujteces cita pēc citas, kādus 10–15 kilometrus. «Kak v trubu! Strašno, strašno!» Vai, teiksim, par Paramas krācēm: «Strašnij porog!» Toties viņš arī izstāstīja, ka posmos, kur ir ātra straume, var nobraukt simt kilometrus dienā, brauc kā pa Vācijas autobāni. To, ka Vitimas raksturs var ļoti mainīties, es piedzīvoju – augšpusē pats meklēju piedzīvojumus, bet lejā tikai domāju par to, kā lai sveiks un vesels tieku galā.

Par zivīm viņš neko neteica?

Teica gan! Izstāstīja, ka ļenoki jāķer straujtecē ar baltu rotiņu, asari un līdakas – atstraumē. Oficiāli ļenoku un alatu zveja Vitimā ir aizliegta. Taču likumi, protams, darbojas tikai apdzīvotu vietu tuvumā, bet mans maršruts veda caur neapdzīvotu taigu.

Cik saprotu, visvairāk tu ceļojumos paļaujies uz Dievu...

Jā, uz Dievu un likteni, un tie mani nekad nav pievīluši. Pat automašīnas salūšana man būtu sagādājusi milzīgas problēmas. Ne tikai tāpēc, ka es netiktu tālāk, bet arī tāpēc, ka uz robežas biju parakstījies, ka gada laikā šo mašīnu izvedīšu no Krievijas ārā. Ja ne, tad par katru dzinēja kubikcentimetru būtu jāsamaksā 4,5 eiro. Ātri izrēķināju, ka tie būs savi 11 tūkstoši, daudz vairāk nekā mašīna. Ja nesamaksā, nelaiž laukā no Krievijas.

Vai tavu braucienu var raksturot ar vārdu «pārgalvība»?

Avantūra varbūt. Mantas jau bija piesietas, tātad, ja arī laiva apgāžas, kaut kur tā krastā nonāks, un man bija gan veste, gan ķivere. Par to mani slavēja Sergejs, stāstīdams, kā viņa radinieks Vitimā gājis bojā tikai tāpēc, ka, laivai apgāžoties, ar galvu atsities pret akmeni. Man bija pieteikts nenakšņot uz salām. Viņš reiz bija tā brīdinājis vienu laivotāju kompāniju: kad nāk lielais ūdens, lai nepaliek uz salas, bet tie bija iedzēruši un lepni teikuši, ka viss būs labi. Sergejs otrā dienā braucis atpakaļ un, protams, konstatējis, ka salas vairs nav un lepnie braucēji, visi saspiedušies vienā laiviņā, lūdz viņu, lai glābj.

To, ka mans ceļojums ir avantūra, atzinu tikai divas dienas pirms brauciena beigām, kad pabiju situācijās, kad apgāšanās nozīmētu, piemēram, laivas nonākšanu vienā krastā, manu – otrā, un nekādas iespējas tikt upes otrā malā, jo ūdens pārāk auksts un viļņi pārāk lieli.

Tādā pasākumā vienatnē pietiek sastiept potīti, un jau sākas lielas problēmas...

Pietiek jau pirkstu salauzt – ar vienu roku krāces neizairēsi.

Stāstīji, ka šajā ceļojumā bija jāuzmanās ne tikai no dabas, bet arī no cilvēkiem...

Jā, no nelegālajiem nefrītračiem. Nefrītraču apvidū pēdējos divos gados esot pazuduši 15 cilvēki, bet no viņu pašu vidus – tajā periodā, kad rakt nevar, sadzeras, appīpējas un noskaidro attiecības. Vai arī sapērkas akvalangus, neiemācās tos pareizi lietot un noslīkst. Bet, protams, arī cilvēks, kurš viens pats laivo pa Vitimu, var pazust tā, ka ne gailis pakaļ nedzied. Senāk tūristus nefrītrači neaplaupīja, prasīja tikai šņabi un cigaretes.

Es tik viegli cauri netiku. Izbraucis cauri vienam kanjonam, nonācu vietā, kur upe ir ļoti plaša un ar salām. Uz vienas salas viņi bija. Vīriem laivas ar japāņu motoriem, tātad es aizmukt nevarēju. Savus aplaupītājus satiku Vitimas vidū. Sākumā es viņus neuztvēru kā bandītus un laipni sveicināju – vadoties pēc principa: nekad nespriest par cilvēku pārsteidzīgi, bet ļaut viņam sevi parādīt. Šie sevi parādīja ļoti ātri. Pēc sasveicināšanās uzstāja, ka vajagot poznakomitsja pobļiže, un mūsu laivas satikās. Man pret to nekas nebija iebilstams, ceļojuma laikā es tā biju iepazinies ar daudziem jaukiem cilvēkiem.

Šoreiz bija citādi. Motorlaivā sēdēja trīs vīri. Divi – īsti zeki, trešais tāds cilvēcīgāks. Diemžēl viņam šajā kompānijā lielas teikšanas nebija. Vecākais un nekaunīgākais no šīs trijotnes tūlīt iekāroja vienu no maniem diviem spiningiem, un «palūdza» viņam to «uzdāvināt». «Začem tjebe dva spiņinga? Podari oģin mņe!» Tipisks zeku gājiens – formāli nekas nav atņemts. Par dāvanas pieņemšanu likums sodu neparedz.Kad atbildēju, ka vispār tie spiningi ir dažādi un man vajadzīgi un ka vispār (voobšče) tā nedara, barvedis kļuva nikns: «Bez voobšče! Podari!» Laupīšanu viņš mēģināja attaisnot ideoloģiski: «Vi, fašisti, ot nas otģeļiļisj!» Kad vēl mēģināju kaut ko iebilst, lietā iesaistījās otrs, reti krimināla izskata tips, tumsnējs un ļoti kalsns, pēc skata narkomāns, tumšās brillēs: «Mi tjebe možem rasporoķ lodku prjamo zģesj!»

Nācās braukt krastā, atsiet vienu spiningu un «uzdāvināt». Nav grūti iedomāties, kāds pēc tam man bija garastāvoklis. Braucu un domāju: viņi tagad sadzersies, atcerēsies, ka man taču ir līdzi arī nauda un citas mantas, un ar savu motoreni mani panākt viņiem ir 20 minūšu jautājums… Žigli laidos prom un sāku turēties tuvāk krastam. Turklāt bija pretvējš, laiva mazliet izlaidusi gaisu, viļņi mani mētā…

Punktiņus nost!

Parunāsim vairāk par to posmu, kad tev vēl bija divi spiningi. Vitimas zivis atvilkies ne pa jokam?

Es, kā jau teicu, spēju nenoķert neko arī tur, kur citi velk citu pēc citas. Bet viens no maniem draugiem, kaislīgs makšķernieks, pirms brauciena man piedraudēja, ka mājās labāk lai nebraucu, ja Sibīrijas upē nebūšu izvilcis nevienu zivi. Labi, ka viņš neredzēja, kā es dažu vakaru sēžu upes malā un rakstu ceļojuma dienasgrāmatu, kamēr turpat degungalā lēkā zivis... Tā nu tas ir, rakstīt man patīk vairāk, nekā ķert zivis, kuras neķeras. Starp citu, ūdenstūristu padomu grāmatās esmu lasījis, ka zivju iekļaušana plānotajā ēdienkartē ļoti bieži noved pie palikšanas bez tām vispār. Savas līdzšinējās pieredzes vadīts, biju gatavs šo teoriju apstiprināt. Arī par Vitimu man viens vietējais bija norādījis, ka nevajadzētu pārlieku paļauties uz to, ka kaut ko izspiningošu vienmēr. Bet, ja jau lāci var iemācīt braukt ar divriteni, vai tad tiešām es nevarētu iemācīties dabūt kādu zivi?! Turklāt Latvijā divas līdaciņas jau biju noķēris.

Vitimā droši vien saēdies ļenokus...

Saēdos, bet mans pirmais Vitimas loms bija neliels asarītis, izvilkts lielajā ūdenī, lai gan man bija ieteikts tādā necopēt, tur nekā neesot. Ļenoki pirmajās dienās neķērās. Par ļenokiem man bija teikts, ka tos kurš katrs nemaz nevarot dabūt, vajagot zināt un mācēt.

Vispār Vitimā ir jāzina vietas, kur zivis ir. Kilometriem garā posmā to var nebūt, pēc tam ir daudz. Sergejs ieteica vasaras viskarstākajā laikā spiningot vietās, kur Vitimā ietek aukstās kalnu upītes. Tur zivis tad pulcējas dzesēties. Vēl man bija ieteikts lietot metāla pavadiņu, jo te varot būt arī trīsdesmitkilogramīgi Sibīrijas taimiņi. Man gan tādi netrāpījās, un labi, ka tā – ko es ar tik lielu zivi būtu darījis? Pēc asarīša nāca vairākas līdakas. Mana mūža trešā līdaka nebija liela – 1,6 kilogrami, bet ar to pietika, lai es būtu paēdis veselu dienu!

Cik lielas līdakas Vitimā mēdz būt?

Vietējais, Jurka, uz šādu jautājumu atbildēja, ka lielākajai, ko savā dzīvē noķēris un pārmetis pār plecu, galva bijusi pie potītēm un aste arī pie potītēm. Tātad pie trim metriem, un pieci litri ikru. Uzzināju, ka līdakas vasarā ķeras arī straumē, jo ūdens ir silts, ka alatas vajag mānīt uz dunduru (tos tur sauc paut ar uzsvaru uz u) pašā ūdens virspusē, ļenokus arī straujtecē pirms vai pēc tās, arī aiz lieliem akmeņiem.

Kad noķēri savu pirmo ļenoku?

Divpadsmitajā dienā uz upes. Pie kādas nelielas Vitimā ietekošas upītes nolēmu piestāt un noķert lielo līdaku. Ņēmu lielāko spiningu, uzkarināju vislielāko vizuli un metu. Jau trešajā metienā – ir! Izrādījās, lielo vizuli iekārojis ilgi cerētais ļenoks, kurš it kā jāķerot pirms vai pēc krācēm un uz baltu rotējošo vizuli.

Tavs ļenoks bija lielāks par vizuli?

Bija 0,6 kilo smags. Tas man bija par maz, es apēdu apmēram kilogramu smagu zivi dienā. Tāpēc turpināju mētāt, bet tikai norāvu savus pēdējos šūpiņus, uz kuriem biju ķēris līdakas.

Sešpadsmitajā dienā uz upes no viena vietējā, Viktors vārdā, uzzināju, ka esmu iebraucis posmā, kurā jāķer ļenoki un alatas. Tā kā ūdens tagad silts, jāmakšķerē straumē vai pie ietekām. Parādīju Viktoram savus baltos ļenoku ķeramos rotiņus. Tie visi bija ar dažādu krāsu punktiņiem. Viktors nopētīja, izvilka savu mednieku dunci un sāka tos punktus kasīt nost, teikdams: «V naših vodah na cvetnije ņe lovjat.» Vēl norādīja uz nelielas upītes ieteku, tur jāpamēģina ķert. Piestājis Viktora norādītajā vietā, ar vizuli, kuram bija nokasīti melnie punkti, metu – ir! Metu – ir! Nepilnas stundas laikā biju salasījis trīs ļenokus. Tā vairs nevarēja būt sagadīšanās! Mans reitings paša acīs jūtami cēlās. Ļenoki bija arī praktisks ieguvums, jo mani gaļas konservi gandrīz bija beigušies.

Otrais tās dienas ļenoks jau svēra 1,1 kilo. Noķēru vēl trešo un tad apspiedu sevī vēlēšanos vilkt vēl, jo man ēšanai pietika. Šķiet, tik garšīgas un svaigas zivis man mūžā nebija nācies ēst! Mazos iesālīju, lielo uzcepu. Turpmāk jau spēju desmit minūtēs saķert tik ļenoku, cik man bija nepieciešams, gaļas konservu izbeigšanās mani vairs neuztrauca. Es ticu, ka Dievs visu redz un dod vajadzīgo pieredzi īstajā brīdī.

Viņš tevi šoreiz tiešām ir izvedis sveikā cauri...

Turklāt pie Vitimas uzzināju, kas ir laime – kad tevi visu dienu ir ēduši knišļi un tu vakarā uzcel telti, iesprūc iekšā, aiztaisi ciet un pa lodziņu vēro, kā knišļi mēģina ielidot iekšā, bet netiek. Tā tiešām ir laime!

Nākamā ceļojuma iecere tev jau ir?

Tagad ir grūti, jo Vitima ar savu skaistumu latiņu pacēlusi ļoti augstu... Pagājis jau pusgads, bet tie iespaidi man kā dzīvi stāv acu priekšā. Droši vien paaugstinātais adrenalīna līmenis ļauj visu uztvert asāk. Katrā ziņā tagad zinu, ka upes brauciens nav iedomājams bez spiningošanas.

Citiem makšķerniekiem Vitimu vari ieteikt?

Ko tad vēl ieteikt, ja ne šo?!

Egīls Zirnis