Aivars Mucenieks 12.07.1958 – 17. 10.2019

Šajā rudenī ir aizgājis dabas sargs, korekts un izcils makšķernieks. Aizgājis laikā, kad viņa mīļotajā Salacā laši sāk savas mīlas dejas, atgriezušies no tāljūras dzimtajā upē.

Aivars Mucenieks savas apzinātās dzīves gaitas sāka Vidzemes dienvidos - Mālpilī. Lazdas vai pēcāk bambusa makšķeres kāts, kuram uz auklas piestiprināts zoss vai vistas spalvas pludiņš, jau skolas gados Mālpils pusē viņa rokās bija izcils zivju ķeršanas ierocis, lai loms būtu liekams galdā ģimenes maltītei.

Aivars dvēselē bija filozofs, bet rokās un prātā viņš bija tehnokrāts, ļoti labs inženieris un mehāniķis. Jebkurš veikalā iegādātais zivju māneklis viņa darbnīcā Svētciemā, kurā viņš pēc augstskolas pabeigšanas pavadījis lielāko daļu savas dzīves, tika eksperimentāli uzlabots, un šī darba rezultāti reducējās lieliskos lomos - ne velti viņš bijis Latvijas čempions lašu spiningošanā. Tomēr ne jau tas bija Aivara galvenais dzīves piepildījums. Desmitiem reižu ir dzirdēts viņa teiktais: “Man jau nevajag to zivi noķert, man ir prieks redzēt, kā to noķerat jūs!”. Pateicoties Aivara padomiem, skaistas zivis ir noķēruši ļoti daudzi Latvijā populāri cilvēki, kā arī tie, kuru CV pretendēja vien uz cilvēcīgu sarunu un Aivara padomu, ko viņš nekad nevienam nav liedzis.

Šovasar, vēl pirms ļaunās slimības apzināšanas, makšķernieku pulkā prātojām “Ko nu gan Aivaram vairs vajag: ir labs un sirdij tīkams darbs, ir izaudzinātas stipras un gudras meitas, laimīgas savā dzīvē, arī kādu eiro var atlikt skaistu mantiņu iegādei. Lai Mucenieks ķer zivis, paceļo un dzīvo savam priekam!”. Diemžēl visaugstākais bija lēmis citādi…

Mūža labo darbu vācele ir pārpārēm pārpildīta, un šajā saulē Tu nevienam neesi parādā - arī zivīm, kuras Tu esi sargājis un saudzīgi ķēris. Mums sāp mūsu egoismā tas, ka nebūs Tava padoma, labākā sezonas mānekļa no Tavām rokām un jauku makšķernieku stāstu.

Visi tie, kas kopā ar Tevi zivis ķēruši.