Zemūdens dzīve “Lādzēnu dīķos”

Tāpat kā pagājušā gadā, arī šogad daudzi spiningotāji izmanto privāto ūdenskrātuvju priekšrocības, kas ļauj saimniekam noteikt savā ūdenskrātuvē savus noteikumus. Šeit nav vajadzīgas arī makšķerēšanas kartes. Viena no tādām vietām ir jau daudziem copmaņiem pazīstamais Vecumnieku, Lādzēnu purvs.

Arī šogad, tāpat kā pagājušā gadā līdaku cope un atļauja spiningošanai no laivām tika dota jau 4.aprīlī. Lieki piebilst, ka copmaņu presings uz ezeru atklāšanas dienā bija ļoti liels. Vienīgajā laivu bāzē ir pieejamas 17 laivas un tuvākajā nākotnē nekas šajā jomā nemainīsies, jo šāds laivu daudzums ir adekvāts apmakšķerējamai platībai. Protams, copes atklāšanas dienās laivu skaitu varēja palielināt līdz x5 un tad arī vēl nepietiktu, bet tas nozīmētu līdaku slaktiņu no kura tik veiksmīgi ezers izmuka neizdevušās ziemas periodā, kad neaizsala, un ūdenieki nespēja realizēt savus “cēlos” nodomus piepildīt saldētavas ar līdaku un asaru filejām. Ietaupījumi no ziemas līdaku resursiem ir jūtami tagad, kad ir atsākta sezona. Mazie kaltiņi ir nevis izvilkti ar ūdām uz ledus un saslēpti apenēs lai iznestu krastā, bet gan smuki un netraucēti paaugušies lai priecētu copmaņus.

4. aprīlis. Sezonas atklāšana.

Es vienmēr esmu teicis, ka šis nav no vieglajiem ezeriem, jo līdakas mēdz aktīvi, mainot vietas, migrēt. Nav tā, ka nostājies jebkurā ezera vietā un kaut kas jau notiks. Ir sektori kur šodien līdaka nebūs vai nebarosies, bet pēc dienas te jau būs pavisam cita cope. Ir diezgan grūti atkost ezeru, ja nezini tā gultnes dziļumus. Kā jau kādreizējam kūdras rakšanas purvam, kas vēlāk pagājušā gadsimta 60 gados appludināts, ir daudz dažādas kantis, dziļumi, kanāli vai neredzami sēkļi. Ir vietas, kur gultnes dziļums krasi mainās vai pēc katriem pāris metriem. Ir applūdušas vietas, kur gultni sedz koku un krūmāju saknes. Izcila vieta darbībai ar pretzāļu gumijām, šūpiņiem vai visu kas peld pa virsu. Slēpņi līdakām un asariem ir ideāli, un tāpēc arī priekš tik salīdzinoši nelielas ūdenskrātuves ( nedaudz virs 300 ha) ir salīdzinoši labi rezultāti lielo izvilkto līdaku skaitam vai asaru lielumam un daudzumam. Tas pats sakāms par asariem, kas gan attiecīgi aprīļa mēnesī pilnībā bija atteikušies mānekļu burvības apliecināšanai uzķeroties un cītīgi gatavojās nārstam.

Sezonas atklāšanas pirmajās divās dienās dalību ņēma precīzi 41 spiningotājs. Daudzi trāpīja uz zemmēra līdaku pasākumu, daži neredzēja ne copi, bet katram pakaļ neskrienot zinu, ka tika izvilktas un paturētas vismaz 19 mēra līdakas. Lielākā 72 cm. Visiem bija viens viedoklis, ka zivs ir mazkustīga, jo praktiski visas bija nežēli aplipušas ar dēlēm. Tātad pēc nārsta un vēl vēsajā ūdenī īpaša barošanās tām nebija prātā. Vislabākie rezultāti bija tieši ezera kanālos, jo skatoties eholotēs varēja redzēt, ka šajos taisnajos posmos ir sakoncentrējusies milzīgā daudzumā mazā baltā zivs.

Mānekļu izvēle.

Nav variantu izcelt kaut ko vienu. Varu minēt tikai to ar ko pārsvarā šajā ūdenskrātuvē visi copē. Kā pirmo es liktu rotējošos vizuļus. Kamēr baltā zivs nav aktivizējusies, ūdens ir ļoti dzidrs. Tātad labākās versijas ir krāsotie Mepi. Bez spilgtām krāsām. Standarta varianti kas ir niķelēti vai hromēti zelta, sudraba vai bronzas krāsās, pavasarī te nav medīgi. Protams, tas nav apgalvojuma formā, jo diena no dienas vai stunda no stundas atšķiras. Otrajā vietā būs tautā par “cūkām” iesauktās gumijas zivis. 90 gr un top modele ir 50 gr “cūka”. Krāsojums pēc iespējas neitrālāks, jo uz spilgtām krāsām šajā ūdenī, kas ir apbrīnojami dzidrs un kamēr nav kustībā baltā zivs, cerība tikt pie loma būs vāja, kaut gan arī slotas kāts reizi savā mūžā varot izšaut. “Cūkai” nav jābūt ar “redzamu” krāsu. Tās pamatvērtība ir platā aste, kas ūdenī veido spēcīgas vibrācijas. Tam pierādījums ir veiksmīga spiningošana nakts tumsā. Varbūt kādam tas būs jaunums, bet ir copmaņi, kas brauc uz līdakām pirms saulrieta. Tad pirmās divas, trīs stundas un uz mājām, jo vēlāk jau pašā nakts melnumā līdaka vairs nereaģē. Kā trešais ir dažādie džerki. Šeit Lādzēnos standarta karūsiņas krāsojums ir atkal top1.

Nekad neaizmirsti par vēzīti!

Domāju, ka visi zina vienu no gumijas mānekļu veidiem “vēzi”. Daudzi uz šo versiju skatās ar dziļdomīgu smaidu. Te nu man ir ko piebilst. Lādzēnu purvos dabisko vēžu skaits, pateicoties tīrajam ūdenim, kur pat līnim nav pilnīgi nekādas dūņu smaržas vai piegaršas, ir milzīgi liels. Vasaras vidū noķertajām līdakām un it sevišķi lielajiem asariem kā likums vēderos ir lielāki vai mazāki vēžveidīgie. Te nu ir viela pārdomām. Pats es esmu mēģinājis uz šo mānekli kaut ko izvilkt, bet kaut kā laikam neesmu vēl iemācījies to pareizi novadīt. Smiekli nāk, bet ja gumijas zivs māneklim, nav divu domu un spraužam uz āķa vai āķu sistēmas to tā, lai velkot purns ietu pa priekšu, kā tas būtu dabīgi zivij, tad atļaušos pasmieties par sevi, jo nekādi netieku gudrs ar kuru galu pa priekšu būtu jāvelk vēža imitācijas māneklis? Vēža māneklim noteikti nebūtu jābūt caurspīdīgam vai ar auskariem, bet gan ļoti dabīgās krāsās un tās šeit ezerā ir zila un brūna. Ļoti efektīvi uz asariem ir mikro vēzīši 2 cm garumā. Ir dienas kad uz šiem gumijas krabīšiem ir izcili lomi, jo ezerā asaru ir ļoti daudz un to apliecinās vai drīzāk mēģinās noslēpt, katrs ziemas copmanis, kas ir šeit bijis uz zemledus makšķerēšanu. Kas attiecas uz tagadējo brīdi, tad ļoti laba versija ir līdaku cope ar dzīvo zivtiņu. Es varu burtiski ar pirkstu iebakstīt ezera satelīta kartē, kur palikt bez līdakas ņēmiena, copējot ar dzīvo ēsmu, ir jābūt īpašam talantam. Katru gadu ezers tiek rudens pusē papildināts ar jauniem līdaku krājumiem, kas nāk no zivjaudzētavām. Šeit tiek ielaisti nevis līdaku mazuļi, bet jau zaļsvārces tādā izmērā, ka atbilst to iegūšanas un paturēšanas likumiem, jo viss Lādzēnu purvos, attiecībā uz zivīm un to noķeršanu atbilst Latvijas MK noteiktajiem makšķerēšanas noteikumiem.

Neprognozējamais maija mēnesis.

Ja maijs būs silts, tad neapšaubāmi sāksies arī otras populārākās zivju sugas cope un tie ir līņi. Taču lai līnis būtu aktīvs ezerā ūdens temperatūrai ir jābūt ap 16 grādiem. Vieni sinoptiķi saka, ka maija mēnesis būs silts, bet nu jau citi attrauc, ka tieši otrādi - vēss. Lai nu vai kā, bet līņu, karūsu un brekšu copei ir gatavas arī stacionāras vietas – pontoni kas ir ezerā un sniedzas turp arī no krasta. Te gan tūlīt pateikšu priekšā, ka lai tiktu pie līņiem ēsmu nevar likt uz grunts, kā mēs to esam ieraduši darīt. Tā ir jākarina aptuveni 15 cm virs ezera gultnes. Daudzi līņu copmaņi šo joku diemžēl nezina vai nezināja un es pats arī, līdz atklājās, ka ezerā ir ļoti liels daudzums vēžu. Vēžiem ļoti labi garšo arī baltajām zivīm domātā iebarojamā barība. Tā viņi savācas uz iebaroto vietu un līnis vai breksis netiek ēsmai klāt, ja tā tiek guldīta uz grunts.

Es iebaroju vietu vai pat vairākas. Noteiktā laikā pludiņš ļoti cēli un cienīgi, kā tikai līnis to māk, sāk virzīties uz sāniem, tad mazliet iegrimst, pastāv, atkal lēnām paiet dažus desmitus centimetru uz sāniem. Cik tad ilgi gaidīsi? Jācērt. Zinot, ka līnim ir makten bieza lūpa, piecirtiens ir jāveic īsā amplitūdā, bet spēcīgs un straujš. Un tā tie pludiņi sāka man lidot no ūdens uz visām pusēm bez aizķeršanās. Bija kāds brīdis, kad es sāku nojaust, ka laikam vairs nemāku makšķerēt un ir laiks iet pensijā. Tas protams, joks, bet cik var mani āzēt? Atbrauca copes kolēģi, kas labi zina - kur esmu es, tur vasarā noteikti būs līņi. Diemžēl arī viņiem tāds pats scenārijs un gudri netiekam. Līdz nāca kāds atsevišķs vakars.

Sameklēju “svaigu” vietu, iebaroju jau dienā un atgriezos bāzē, lai ap plkst. 22 būtu atpakaļ iebarotajā vietā. Jā, tiklīdz pludiņš nogūlās uz ūdens, tā iesāka savu ierasto lēno deju. Pa labi, pa kreisi un ļoti mierīgi, cēli. Piecērtu un pluds bez aizķeršanās aizlido man gar ausi! Nu gan pietiek, nodomāju. Nomainīju āķi ar cita veida liekumu un uzliku nakteņa vietā padsmit baltos tārpus. Tā teikt šamie ir mīkstāki un mazāks kumoss, bet varētu būt itin labi saspiežams un gards. Cope nebija ilgi jāgaida. Piecirtu un makšķeres spicīte tā mazliet ieliecās un pēc brīža man laivā, nikni saslējis savas spīles mani vēroja pieklājīga lieluma vēzis. Nu maita, nodomāju un tad man “iespēra zibens”. Visas šīs copes kā man tā citiem copmaņiem ir vēžu izdarības! Risinājums, šai problēmai nāca ļoti ātri. Ēsma tika nevis guldīta uz grunts, bet gan pacelta aptuveni 10 – 20 cm no tās. Viss aizgāja savās sliedēs. Līņi ķērās, breksis tāpat un laimes pilna mutes bļoda. Tomēr tajā pat laikā vienā naktī uz līnim domātās ēsmas noķēru 4 rāpuļus.

Dažādās copes metodes.

Savā ziņā ezera gultni var sadalīt trīs daļās. Viena ir kūdraina, otra smilšaina, bet trešā ar cietu dūņu. Līņi šeit iecienījuši visas gultnes, bet ir atšķirība gadalaika posmos, kur tos meklēt. Maijā to klātbūtne ir vērojama virs cietas grunts, kur aug jaunās niedres un meldri. Vēlāk vasarā tie pārvācas uz kūdras kanāliem, jo acīmredzot tiem arī nepatīk, ja ūdens temperatūra sasniedz + 26 un vairāk grādi virs C.

Līdakas, tūlīt pēc nārsta dzīvojas vairāk pa kanāliem vai to kantīm uz ezera “plaču” pusi. Tā vien šķiet, ka te ir sapulcējušās arī vai visas ezera sīkās zivtiņas. Protams, līdz ar to plēsoņas ir turpat tuvumā. Vasaras vidū līdakas izklīst pa visu ezeru un tad jau vislabāk tās meklēt tieši lēpju un niedrāju puduros. Savukārt lielie brekši un karūsas ir iecienījušas atsevišķas vietas, kur ezerā ir padziļinājumi. Turklāt nebūt nav nepieciešama ezera zāļu klātesamība. Tas ir man vienmēr bijis interesanti, jo nevaru saprast, ko viņi klajumos meklē.

Tas pagaidām par līņu, līdaku un vēžu dzīvi, bet turpmāk jau gaidīsim vasaru un tad jau par brekšu, lielo karūsu un protams, līņu dzīvi Lādzēnu purva dīķos sīkāk.