Kas būtu jāzina par makšķerāķiem

Šis no makšķernieku piederumiem vismazākais priekšmets ir viens no galvenajiem veiksmīga loma iemesliem. Pēc pieredzes domāju un zinu, ka man piekritīs lielākā daļa copmaņu, pareiza āķīša izvēle veido aptuveni 70 procentu no zivju pievilināšanas veiksmes.

Droši vien daudzi varētu gribēt, lai tagad nosaucu pareizo āķu iesaiņojumu nosaukumus un firmas, lai, neko daudz nefunktierējot, varētu sperties uz veikalu un iepirkt tos “pareizākos”. Taču šoreiz tā nebūs, jo esmu secinājis, ka ļoti daudzi ražotāji tagad sākuši ražot kvalitatīvus āķus, tāpēc pateikt, ka tieši tie vai citi ir labākie, nudien neņemos.

Savulaik šos copei tik svarīgos sīkumiņus taisīja no dažādu putnu vai dzīvnieku smalkiem kauliem. Tāpat āķus centās arī izgrebt no dzīvnieku ragiem un nagiem. Izrakumos atrasti arī akmens āķi, bet, sākoties metāla laikmetam, tā mantiņa jau sāka pilnveidoties un tagad sasniegusi mūsdienās redzamo līmeni.

Taču pat šajā laikā vispopulārākie, kvalitatīvākie un asākie āķīši dažādu iemeslu dēļ ātri vien notrulinās un tāpēc bieži jāmaina. Kas to nedara, tam bieži nākas brīnīties, ka it kā cope bija stabila, piecirst izdevās laikus, bet zivs uz āķa noturējās vien dažas sekundes vai vispār netika pat aizķerta. Pieredze rāda, ka, pat noķerot aptuveni 50 maiļu ar vienu āķi, tā spice notrulinās, un āķītis ir jāmaina. Tā iemesls ir zivju kaulainās mutes.

Vecie nespēj pierast

Āķiem ir dažādi izmēri, izliekumi, formas un kājiņas diametri.

Ir plakanās galvas un gredzentiņi. Tāpat izšķir vismaz piecas dažādas nokrāsas. Izvēle milzīga, un precīzu āķa aprakstu katrai zivij nez vai kāds ņemsies ieteikt.

Jāteic, ka visu nosaka makšķernieka pieredze un praktiskās iemaņas, jo bez eksperimentēšanas neiztikt. Pēc starptautiskās klasifikācijas ir tā — jo lielāks apzīmējošais skaitlis, jo pats āķītis ir mazāks. Kādreiz padomju laikos viss bija tieši pretēji, tāpēc vecāka gadagājuma makšķernieki joprojām nespēj pierast pie jaunās kārtības un pieredzējušiem makšķerēšanas piederumu veikalu pārdevējiem prasa nevis pēc skaitļa, bet zivs lieluma un sugas. Piemēram: “Man, lūdzu, āķīšus gruntsmakšķerei uz breksi.” Tad es parasti jautāju, cik lielu to zivi plānots noteiktā vietā ķert, — varbūt ir kāda informācija par šo vietu vai nesen tur pabūts, jo daudziem copmaņiem pat 350 gramu plicis skaitās jau nopietns breksis, bet atšķirība starp divu kilogramu smagu eksemplāru un kaut vai puskilogramnieku ir ļoti liela. Tāpat ļoti dažāda ir cope ar gruntsmakšķeri vai pludiņmakšķeri. Nemaz nerunāšu par štekermakšķeri, kur āķu izmēri ir ļoti kardināli mazāki par abiem iepriekš nosauktajam.

Daudz ko ietekmē ēsma, ko spraudīsim uz āķa, jo, ja uz maza āķīša uzliksim, piemēram, naktstārpu, visdrīzākais rezultāts copes brīdī būs tāds, ka ēsmu kopā ar āķīti vienkārši izrausiet zivij no mutes laukā. Arī otrādi būs ļoti jocīgi, ja, teiksim, karpu ceturtā numura āķim mēģināsim uzspraust kaudzīti motiļu.

Runājot par āķa krāsu, vismaz manas subjektīvās domas ir tādas, ka tai nav nekādas nozīmes, kaut gan pavisam nesen pašam likās, ka āķa nokrāsu vajadzētu pielāgot ēsmas tonim. Tomēr pieredze pierādījusi ko citu.

Visiem ne asakas!