Pašiem savi foreļu vobleri

Ar Vasiliju iepazinos pirms gadiem desmit. Viņš bija mans pirmais kompanjons, ar kuru kopā dažas reizes devos foreļu medībās. Foreļu cope mani personīgi tik ļoti neuzrunāja, un es paliku uzticīgs citām plēsoņām. Taču, sekojot Vasilija sociālajiem profiliem, uzzināju, ka viņa hobijs ir jau daudz nopietnākā līmenī – nonācis līdz paša veidotiem vobleriem. Mānekļi izskatījās nevainojami, tāpēc ļoti kārojās parunāt ar pašu meistaru un ielūkoties viņa darbnīcā. Ātri vien vienojāmies par kopīgu izbraucienu forelēs, un tam sekoja pāris stundu saruna par ceļu no vienkārša copmaņa līdz vobleru meistaram.

Pastāsti savu copēšanas vēsturi un pieredzi?

Ķeru jau no pašas bērnības, sāku laukos. Mana pirmā upe bija Aģe, kur es ar lazdas makšķeri vilku grunduļus. Nākamais posms bija pludiņmakšķerēšana dīķos, proti – pamatā tas notika vasaras brīvlaikā. Ar laiku, kad dīķis bija jau par mazu, sākām apgūt arī ezerus, primāri zivju dažādības dēļ. Ezeru plašumi pavēra jaunas iespējas gan uz brekšiem pasēdēt, gan arī līdakas paķert uz dzīvo zivtiņu un mākslīgo ēsmu.

Tāds bieži dzirdēts stāsts. Laikam copes iesākums mums visiem ir stipri līdzīgs, taču ne daudzi beigās pievēršas tieši forelēm. Kāpēc tieši tās? Kāpēc ne zandarti vai līdakas, kas mūsu upēs un ezeros ir gan lielākas, gan arī vairāk?

Foreles iepazinu, pateicoties vienam labam draugam – Jānim Maceičukam, kuru satiku savā iepriekšējā darba vietā. Jāņa lauku mājas atrodas blakus foreļupei, tāpēc viņš mani uzaicināja pamēģināt un tā arī ievilināja šajā copē. Jau pirmajā reizē sapratu, ka šīs veids man patīk. Tā arī iegāju azartā un vēl joprojām, katru reizi dodoties pie upes, izbaudu visu procesu no sākuma līdz beigām. Patīk man copes dinamika, upju skaistums un Latvijas daba.

Cik ilgi tu jau staigā pa foreļupēm?

Kādi seši vai septiņi gadi nu jau būs.

Vai ir atšķirība starp to, kā foreļupes izskatījās, kad tu sāki, un tagad? Kas ir mainījies populācijas un upju stāvokļa ziņā? Kas tagad ir citādi?

Man šķiet, ka situācija nedaudz, bet uzlabojas. Pēdējos gadus pašam nav iznācis noķert lielus eksemplārus, taču kopumā ir labāk. Zivju kļuvis vairāk. Kaut vai atcerēsimies projektu, kad upēs ielaida miljonu strauta foreļu mazuļu. Ir vietas, kur tās ir iedzīvojušās un vairojas.

Vai tu ķer un atlaid?

Jā, pamatā es foreles atbrīvoju. Kādu es mēdzu paturēt tikai tad, kad esmu aizbraucis tālāk prom no mājām un ilgākā braucienā uz grūti sasniedzamām upēm. Manai ģimenei tās ļoti garšo, un paretam iepriecinu arī viņus. Gadā atļaujos paturēt trīs četras laba izmēra zivis. Mazās es nekad neņemu un arī tuvējās upēs nekad to nedaru.

Sargā savas dobes?

Tieši tā, un maksimāli saudzīgi zivis palaižu atpakaļ brīvībā, lai viņas tur arī paliek. Tad bieži vien nākamreiz aizbrauc un redzi, ka viņa atkal ir tajā pašā vietā.

Kas ir laba izmēra forele?

Tādas, ko es paņemu, ir 40+ cm.

Tavs rekords?

Lielākā, ko esmu noķēris tepat Latvijā, ir 55 cm liela strautene.

Tā jau ir virs kilograma!

Jā, tā jau ir nopietna zivs. Man liekas, tas notika jūlijā. Es pat teiktu, pavisam neperspektīvā vietā. Šo eksemplāru es nofotografēju un palaidu atpakaļ.

Parunāsim nedaudz par mānekļiem. Ar ko ķer tu?

Sāku kā jau visi forelisti ar mazajiem rotiņiem. Kādu laiku pastrādāju ar tiem un tad pievērsos vobleru tēmai – sākumā peldošajiem, tad suspenderiem. Pie grimstošajiem pārgāju pašās beigās, jo tie prasa iemaņas un ir grūtāk vadāmi. Tā arī pamatā paliku pie vobleriem. Kastē līdzi ir arī pa kādam mazajam šūpiņam, kuri reizēs, kad vobleri zivs negrib ņemt, lieliski nostrādā. Gumijas ēsmas neizmantoju, kaut kā nepatīk.

Tikko mēs ar tevi aizvadījām, četras stundas foreļojot. Nomainījām vairākas upes. Uzstādījums bija tāds – strādājam tikai ar taviem darinātajiem vobleriem VV Craft. Pastāsti, kā tev ienāca prātā doma tos meistarot pašam!

Forelistu kastēs nereti var redzēt lielu vobleru daudzveidību – gan formu, gan krāsu, gan iegrimes ziņā. To starpā ļoti populāri ir arī hand made modeļi. Bieži, lai tiktu pie hand made, ir jāmeklē kontakti ar pašiem meistariem. Mūsdienās ar interneta un sociālo tīklu palīdzību tas ir salīdzinoši vienkārši, un tā es iepazinos ar vairākiem Krievijas meistariem. Sākotnēji iegādājos no viņiem, bet pagājušā gada vasarā man dzima ideja, ka pēc sezonas noslēgšanas rudenī jāmēģina uzbūvēt savus voblerus – jo man iegādātie hand made mānekļi strādāja lieliski un izskatījās, ka nav nemaz tik sarežģīti tādu uztaisīt. Tiklīdz beidzu sezonu, pievērsos meistarošanai, un tā tas process turpinās vēl šodien, un es ar katru dienu progresēju.

Tātad drīz apritēs gads, kopš tu sāki izgatavot VV Craft. Es tiešām apbrīnoju, kā tik īsā laikā var panākt tik labu rezultātu. Cik vobleru ražošana ir laikietilpīga?

Tas prasa diezgan daudz brīvā laika. Sākumā jāizdomā, kādu mānekli vēlies, cik lielu, cik smagu, un pēc tam arī tāds jāizgatavo un jāapstrādā. Papildus tam vēl laiks visu nepieciešamo sastāvdaļu sameklēšanai un pasūtīšanai. Un nav jau tā, ka sanāk uzreiz, – jaunie modeļi ir jāpilnveido un jālabo, lai panāktu tieši tādu spēli, kādu esi iecerējis. Process kopumā ir diezgan sarežģīts, bet, ja ir vēlēšanās un neatlaidība, to visu var izdarīt. Bet laiku uzņēmis, cik paiet mānekļa uztaisīšanai no A līdz Z, neesmu. [Smejas.]

Tu tagad visus ražošanas posmus aprakstīji kā meistars, kura kontā ir ne viens vien modelis. Pakāpies vienu soli atpakaļ – kā tu iemācījies to visu, kur vispār smelies idejas un zināšanas?

Tajā pašā internetā, instagramā, jūtubē, kur ir ļoti daudz informācijas un meistaru, kas pastāsta un parāda dažādus trikus vai arī vienkārši demonstrē savu produkciju. Es to visu skatos un pētu – un smeļos dažādas idejas un izpildījumus. Neko kardināli jaunu neizdomāsi, formas ir zināmas. Pēc tam jau savas idejas lieku uz papīra un slīpēju katru projektu. Ir pāris labi meistari, ar kuriem diskutējam, apspriežam izstrādes un izgatavošanas procesu. Interesanti.

Es skatos uz taviem mānekļiem, un man ļoti patīk krāsojumi. Tie izskatās gluži kā no veikala plauktiem. Cik, tavuprāt, liela nozīme ir krāsai?

Es teiktu – kas pašam labāk patīk, ar to arī ir jāstrādā. Es uzskatu, ka krāsojumam ir nozīme atkarībā no tā, kādā ūdenī makšķerē. Ja ir duļķains – tad ņemu košāku; ja skaidrāks – izvēlos pēc iespējas dabīgāku. Līdz ar to pavasarī – spilgtākus, vasarā – klusākus toņus. Pēc tā es arī vados. Man mānekļu ir daudz, līdz ar to ir, ar ko eksperimentēt.

Kādi ir tie modeļi, kurus tu esi notestējis un palaidis nu jau kā gala produktu?

Pagaidām es orientējos uz lašveidīgajām zivīm, līdz ar to man ir dažāda izmēra un formu vobleri, kas der gan forelēm, gan taimiņiem, gan lašiem. Šobrīd smagākie un lielākie lašiem ir 70 un 85 mm, mazāki forelēm – 48 un 50 mm. Bet, protams, ir vēl virkne prototipu un eksperimentālo modeļu. Procesā ir 65 mm, ko tieši tagad pilnveidoju.

Ja es gribētu uztaisīt pats savu vobleri – ar ko man būtu jāsāk?

Ja zini, kādu formu vēlies un skice ir gatava, izgriez sagatavi, piemēram, no cietāka papīra un uzliec uz koka. Es izmantoju balsu, jo tā ir viegla, izturīga un viegli apstrādājama. Pēc tam, kad esi pārnesis zīmējumu uz koku, seko apstrāde un formas iegūšana. Es vobleri līmēju no divām daļām, lai pa vidu var ielikt stiepli, kura tiks izmantota kā mānekļa karkass riņķu un āķu stiprināšanai. Nu jāpadomā par svaru un voblera balansēšanu. Var likt dažādus svarus atšķirīgās vietās un tad testēšanas laikā izvēlēties vienu ar optimālu spēli. Un, protams, ielīmē lāpstiņu – mēli.

Kā notiek prototipa testēšana – reālajos apstākļos vai vannā?

Es savus mānekļus testēju pa tiešo upē. Jā, es zinu, ka ir meistari, kas vispirms pārbauda vannā. Es gan ne – es braucu uz upi un skatos, kā vobleris uzvedas pret straumi, pa straumi, mierīgā ūdenī un tā tālāk.

Kas ir tie kritēriji, pēc kuriem tu nosaki, vai rezultāts ir tāds, kādu esi iecerējis, un vai tu to iekļausi VV Craft klāstā?

Pirmkārt, lai tālu un precīzi lido. Tad vērtēju, kā grimst, jo atkarībā no svara izvietojuma var grimt uz vienu vai otru pusi. Man patīk, kad vobleris sēžas iekšā horizontāli vai stāv pusūdenī, ja tas ir suspenders. Tad, protams, – pati spēle, velkot pa straumi, pret straumi, dziļākās un seklākās vietās. Tie ir galvenie kritēriji. Es vērtēju arī – vai man pašam patīk vai ne. Divus pilnīgi vienādus voblerus ar rokām nav iespējams uztaisīt.

Nevar vienādus uztaisīt? Bet tev viņi izskatās pilnīgi identiski kā no ražotnes?

Tā ir tā hand made būtība – neviens nākamais nebūs ideāli tieši tāds pats kā iepriekšējais. Tiks saglabāts kopējs virziens, bet katram izstrādājumam būs savas mazās niansītes. Globāli vairāki viena modeļa analogi strādās identiski, bet tieši šīs nianses katru padara individuālu.

Pēdējais un laikam pats radošākais posms ir...

Kad viņu pabeidz, krāso. Krāso, liec kopā un domā, kā tas gala variantā izskatīsies – sākot ar punktiem, beidzot ar sāniem, muguru, vēderu un asti. Tur var izpausties, kā vien vēlies. Reizēm pat ir tā, ka iedomājies vienu krāsojumu, bet, kad viss ir galā, tad tas ir kas pavisam cits.

Kurš posms tev pašam sagādā lielāko baudu?

Visi – no sākuma līdz beigām! Bet patīkamākais ir, kad jau esmu visu pabeidzis, uzlieku pēdējo lakas kārtu un dodos upē pārbaudīt, kā tas ķer zivis. Tieši noslēdzošais posms.

Vai tev kāds palīdz voblerus testēt?

Man ir daži draugi – foreļu cilvēki, kam es dodu savus mānekļus, un viņi savukārt dod atpakaļ man savas recenzijas par to, kas ir labi, un padomus, ko vajadzētu uzlabot. Tas ir ļoti vērtīgi, ka var iesaistīt vairāk cilvēku un saņemt plašāku atgriezenisko saiti.

Kurš modelis tev ir vismīļākais?

Man personīgi vislabāk patīk 50 mm modelis, kurā ieguldīju daudz laika pilnveidojot. Pats uz to esmu noķēris patiešām daudz zivju. Ja runā par krāsām – tad mani piesaista vairāk dabīgie toņi.

Vai tas ir tas, ar ko es šodien noķēru 2 foreles?

Jā, tieši tas. Vēl no favorītiem varu pieminēt lašiem paredzētos voblerus.

Lašu tēma ar katru gadu kļūst arvien populārāka, jo spēkus Gaujā, Ventā un Salacā izmēģina aizvien vairāk un vairāk cilvēku. Vai tu pats arī ķer lašus?

Pavisam nopietni neesmu vēl pieķēries, bet ir plānā. Pagaidām lašu voblerus man palīdz testēt draugi un ar diezgan labiem panākumiem.

Vai tavā kastē var atrast arī citu meistaru un arī lielo ražotāju izstrādājumus?

Protams. Man ir citu meistaru darinājumi, un es ar tiem arī labprāt pastrādāju. Ir viens meistars no Krievijas, arī Vasilijs starp citu, kura voblerus es esmu ļoti iecienījis, un tie man vienmēr ir mānekļu kastē.

Tavs viedoklis par japāņu masu produkciju?

Viennozīmīgi mans favorīts ir Smith, no tā man ir daži pārbaudīti modeļi. Tomēr pamatā ķeru uz hand made viena iemesla pēc. Esmu novērojis, ka masu produkciju izmanto daudzi, un, tā kā šie ražojumi strādā pilnīgi identiski, zivis, manuprāt, tomēr pierod pie spēles un kļūst uzmanīgākas. Un šeit es redzu hand made priekšrocību – te katrs māneklis ir unikāls, ar savu raksturu.

@Vladimirs Žilinskis