Cik tālu no Salacas līdz Morumai?

Šī gada janvārī, Radio SWH raidījumā “Zaļais stūris” biedrības “Salackrasti” vīri, kuriem uzticēts apsaimniekot Salacas lejteci un organizēt tajā licencēto makšķerēšanu, uz Māra Oltes jautājumu, kādu jūs redzat šo upi nākotnē, atbildēja – tādu, kāda ir Moruma. Gandrīz katrs makšķernieks kaut ko ir dzirdējis par šo Zviedrijas upi, daudz ir mītu un aizspriedumu, tomēr reāli makšķerējis tajā ir vien retais. Tādēļ, lai līdz galam saprastu jauno Salacas saimnieku teikto un iztēlotos, kāda tad būs Salaca pēc dažiem gadiem, CL kāpa mašīnā un devās noskaidrot.

Visas šajā plakātā redzamās zivis esot sastopamas upē. Mūs gan vairāk interesē augšējā

Pirmais, kas atšķir Morumu no citiem iespējamiem copes braucienu virzieniem, ir izcili ērtais savienojums – mašīna līdz Klaipēdai, tālāk ērts prāmis, uz kura pārlaist nakti un no rīta jau esi Zviedrijā. Tālāk vien 10 minūšu brauciena attālumā no ostas arī atrodas šī slavenā zviedru upe. Tas tiešām ir ļoti ātri, turklāt pie upes ierodies svaigs un izgulējies nevis pēc gara pārbrauciena noguris, kā tas ir citos gadījumos. Tas ir liels pluss. Tikpat ērts, starp citu, ir arī ceļš mājup – pēc garas dienas, kas pavadīta pie upes, vakarā mierīgi iekāp mašīnā un pēc īsa padsmit minūšu pārbrauciena jau esi ostā – kaut vai ar visiem veideriem kājās. Ātra uzkāpšana uz prāmja klāja, vakariņas un kajītē gulēt.

Ja laicīgi esi iegādājies licenci, copēt var sākt jau uzreiz nonākot pie upes. Un te nu ir pirmā nianse, ko ir vērts ielāgot, domājot par Salacu nākotnē. Licence copei Morumā maksā ap 70 eiro par dienu. Tas ir vairāk nekā 3 reizes dārgāk, nekā šopavasar maksāja cope Salacā. Tiesa, copēt Morumā atļauts no pieciem rītā līdz diviem naktī, kamēr Salacā vien no saulrieta līdz saullēktam. Šī atšķirība ir būtiska, ir reizes, kad diennakts tumšais laiks var izrādīties makšķerniekam krietni produktīvāks. Ir copmaņi, kas Morumā patiešām izmanto iespēju copēt pa tumsu. Jo īpaši tas attiecas uz jūras foreļu copi vasarā un rudenī. Tomēr kopumā tas cipars ir samērā augsts, ja salīdzina ar citām upēm Zviedrijā un arī blakus esošajā Somijā. Savukārt, salīdzinot ar Norvēģijas lašupēm, 70 eiro dienā nemaz nav daudz. Tur cenas grozās ap divreiz lielāku summu, ja runā par publiski pieejamiem krastiem. Visbeidzot Skotijā vai Islandē zināmākās lašupes prasīs vairākus simtus eiro dienā par licenci vien. Par privātajiem krastiem un pūliem šeit mēs vispār nedomājam.

Morumā pat patilte atgādina, pēc kā uz šejieni esi atbraucis

Pats licences iegādes process internetā ir vienkāršs. Lapa, protams, ir labā angļu valodā un nevienam ārzemniekam problēmas nesagādā. Ko īsti nevar teikt par makšķerēšanas karšu un licenču iegādes iespējām pie mums. Pamēģini ieguglēt, piemēram, “how to buy a licence for Salaca”. Pats redzēsi, ka angliski runājošam cilvēkam bez vietējā aborigēna palīdzības pie licences Salacā netikt. Iespējams, tā mums tāda politika.

Makšķerēšana Morumā ir sadalīta vairākos posmos. Jaunākais pienācis klāt pavisam nesen un ir izveidojies pagājušogad nojauktā Mariebergas aizsprosta vietā. Tagad tur ir jauka krācīte, par ko pārliecinājāmies klātienē. Un arī iespēja tik pie laša copes, jo zviedru makšķernieki zina stāstīt, ka lasis labprāt ejot pāri šai krācītei uz no jauna pieejamām dzīvotnēm augstāk pa upi. Tas ir feini. Vēl feināk gan ir tas, ka Salacu pa visiem mūsu vēstures raibajiem gadiem tomēr ir izdevies nosargāt un neviens hess te nav uzbūvēts. Mēs ļoti bieži neprotam līdz galam novērtēt to, kas mums ir. Vai šajā gadījumā – to, kas mums nav.

Nojauktās spēkstacijas vietā tagad Morumā ir glīta krācīte.

Ja jau sākām apspriest Salacas priekšrocības pret Morumas upi, tad ir vēl vairākas. Daudzus gadu desmitus Morumas krastā, pašā pilsētas centrā atradās zivjaudzētava. Tajā tika slauktas turpat upē noķertās lašu mammas un baseinos audzēti lašu mazuļi, kas vēlāk ceļoja atpakaļ uz upi un tālāk uz Baltijas jūru. Zivju upē bija daudz, makšķernieki priecīgi. Tomēr ne visi. Progresīvākie no viņiem jau sen bija pret šādai praksei. Lieta tāda, ka šāds mākslīgi pavairots lasis nav gluži tas pats, kas savvaļā dzimis un audzis - tas ir dumjāks, vieglāk noķerams un miksējas ar dabisko populāciju. Diskusiju rezultāts ir tāds, ka dažus gadus atpakaļ zivjaudzētava tika slēgta un Morumā uzņemts kurss uz dabiskās populācijas atjaunošanu un nostiprināšanu. Tas nozīmē papildus dzīvotņu veidošanu, dambju jaukšanu un arī ķer un atlaid popularizēšanu makšķernieku vidū. Salacā, savukārt, lašu populācija vienmēr ir bijusi dabiska, šeit nav tikuši laisti mākslīgi audzētie laši (taimiņi gan ir). Tā kā populācijas kvalitātes ziņā mēs noteikti esam priekšā.

Konkurents pretējā krastā ticis pie spoža desmitnieka

Par populācijas skaitu jeb par to, cik daudz upē ir zivju, spriest ir grūtāk un šajā rakstā par to nerunāsim. Jo īpaši tādēļ, ka dažus gadus atpakaļ Morumas lašus skāra nepatīkama infekcija, daudz bija mirušu zivju un, iespējams, šogad tas rezultējās daudz pieticīgākā lomu statistikā. Tomēr viena būtiska atšķirība ar mūsu indeksupi gan ir jāmin – Morumā, kas atrodas aptuveni tādos pašos platuma grādos, kā Salaca (patiesībā pat vēl vairāk uz Dienvidiem), laši sāk nākt iekšā jau pavasarī. Tādēļ oficiālā lašu copes sezona tiek atklāta 27.martā ar visiem zināmo lielgabala šāvienu. Aprīļa pirmajā pusē gan vairāk ķeras ķelti, jeb krītošie nonārstojušie laši, kurus paturēt lomā nav atļauts vispār. Svaigos, tikko no jūras ienākušos lašus gan paturēt drīkst. Tiesa, ar zināmiem ierobežojumiem. Kā mums izdevās pārliecināties, zviedri nebūt nav tādi sportisti, kā parasti jūtūbē var skatīties, un arī starp viņiem gadās tādi, kas slaktē noķertos lašus bez sirdsapziņas pārmetumiem. Savukārt slavenajā Morumas lašu copes centrā ir iespaidīga zivju tīrīšanas vieta – burtiski blakus smalkajam restorānam. Tā kā C&R principa popularizēšanai arī tur vēl ir daudz darāmā.

Maijā Morumā laši sāk nākt iekšā arvien aktīvāk, turklāt šis ir laiks, kad ir iespēja tikt pie patiešām iespaidīgiem izmēriem. Pēc statistikas, vidējais maijā noķertais svaigais lasis sver 11kg. Eksemplāri pie 20kg atzīmes nav nekāds retums. Tieši tādēļ maijs Morumā skaitās top mēnesis – Zviedrijas ziemeļos un Norvēģijā sezona pat vēl nav sākusies, bet makšķernieki jau ir nocietušies pēc garās ziemas vismaz parādīt upei mušu vai vizuli. Šī nu ir tā bēdīgā atšķirība no Salacas – pie mums laši maijā iekšā nenāk. Tiesa, pirms daudziem gadiem arī Salacā bija šī pavasara lašu populācija, bet tā tika izkauta un šobrīd no tās nekas nav palicis. Varbūt to varētu mēģināt atjaunot?

Morumas brūnajā straumē lasim netrūkst vietu, kur piestāt skrējienā uz nārsta vietām. Kura šodien būs īstā?

Rezultāts šim maija fenomenam ir tāds, ka uz Morumu šajā mēnesī dodas copēt daudzi. Diemžēl, absolūtais vairums viņu aizbrauc, tā arī copi neredzējuši. Ar to ir jārēķinās – maijā lasi Morumā noķert ir grūti. Te netrūkst kungu, kas pie upes pavada vairākas nedēļas un zivi nav redzējuši. Viena cope pa varākām dienām ir veiksme. Maijā laši lai arī ir upē, ļoti ātri kustas uz augšu, neuzkavējas ilgi vienā vietā un pārsvarā ir lieli. Tādēļ tie ir noķerami daudz grūtāk nekā rudenī. Toties jo lielāks ir gandarījums, ja izdodas kaut vienu vismaz paturēt galā. Savukārt, noparkots lasis - tas jau ir pamats nopietnām svinībām.

Neskatoties uz visu šo, Moruma maijā ir lašu copes Meka. Uz šejieni dodas lašu makšķernieki ne tikai no Zviedrijas. Te ir dāņi, vācieši, somi un daudzi citi. Publika ir bezgala solīda un pieklājīga, komunikācija arī starp svešiem cilvēkiem ir draudzīga un atvērta. Daudzi no kungiem ir pieklājīgos gados, kaut gan var sastapt arī jaunus puikas. Iespējams, tieši šīs pavasarīgās atmosfēras dēļ te dzimst jaunas pazīšanās un draudzības. Un tieši šīs draudzības ir tās, kas aicina cilvēkus Morumā atgriezties pēc gada, pieciem un desmit – lai satiktu senus paziņas, apspriestu copes piedzīvojumus un salīdzinātu jaunuzsietās mušas.

Pūlu robežas atzīmētas ar šādiem stabiņiem. Redzamas norādes par atļautiem makšķerēšanas veidiem (spiningošana, mušiņmakšķerēšana) un bīstamāko pūlu krastos arī glābšanas inventārs. Ļoti prātīgi.

Jā, Morumā lielākā daļa makšķernieku strādā ar divrocīgajiem mušiņkātiem. Tas gan nenozīmē, ka spinings te būtu kaut kā mazāk gaidīts. Praktiski visā upes garumā spiningošana ir atļauta tāpat kā mušiņmakšķerēšana, turklāt daudzas vietas, sevišķi lēnākie pūli ir jo īpaši piemēroti spiningam. Šī iemesla dēļ spiningotāji pulcējas vienkop un mušotāji ir sastopami citviet. Tas gan nenozīmē, ka tie viens uz otru te šķībi skatītos, pieklājība krastā ir visaugstākajā līmenī. Atšķirībā, piemēram, no citas zviedru upes Byske, kur nepārtraukti valda sajūta, ka tu šeit esi lieks – reti kurš tur vispār sveicina nepazīstamu makšķernieku. Kur nu vēl apspriest, kur kas ķeras. Morumā tev neviens nepienāks klāt un neaizrādīs, ka tu, redz, neievēro nerakstīto likumu, ka pēc katra metiena jānoiet pāris soļi uz leju, pārāk ilgi čammājies un kavē visu pagastu.

Likumi, tais skaitā nerakstītie, Morumā, protams, pastāv. Upes populārākā daļa ir sadalīta 32 pūlos. To robežas ir precīzi atzīmētas ar stabiņiem – kur beidzas viens pūls, tur uzreiz sākas nākamais. Patiesībā tie ir upes posmi, kuros ir gan krāces, gan lēnāki pūli. Šīs robežas kalpo makšķerniekiem kā starta vietas – no stabiņa parasti mušotājs sāk strādāt un pamazām kustas uz leju, pēc katra metiena veicot soli vai divus pa straumi uz leju. Ja mušotāju ir vairāk, tie stājas rindā un kāpj upē tad, kad iepriekšējais ir nogājis savus pārdesmit metrus. Nostāties priekšā jeb zemāk pa straumi no cita mušotāja ir kategoriski nepieņemami. Sasniedzot nākamo pūla robežstabu, makšķernieks kāpj ārā no upes un vai nu atgriežas iepriekš noietā pūla rindas galā vai arī stājas rindā nākamajā pūlā. Vai dodas uz kādu citu, mazāk “apdzīvotu” vietu. Forši ir tas, ka gan gaidīšanai rindā, gan vienkārši copmaņu ērtībai pie populārākajiem pūliem ir iekārtoti galdiņi ar soliņiem, kur atpūsties, pārsiet makšķeres un patērzēt savā starpā. Spiningotāji, savukārt, nekur neiet. Tie pārsvarā stāv uz vietas un apmētā teritoriju. Pēc tam pārceļas uz citu punktu. Interesanti, ka vismaz maijā vairums sastapto spiningotāju strādā ar mušām, kuras ūdenī palīdz dabūt svina nūjiņas. Ja nemaldos, mums pazīstamas kā tiroliešu.

Perspektīvās vietās pāri upei tikt palīdz iekārtie tiltiņi. Ļodzīgi, bet droši.

Kā jau katrā upē, arī Morumā ir vietas, kas ir perspektīvākas un kas ir mazāk perspektīvas. Pie perspektīvākajām, protams, pulcējas makšķernieki un visbiežāk tiešām ir jāgaida rindā sava kārta pacopēt. Tikmēr citos pūlos presings ir mazāks un vietām tā nav nemaz. Interesanti, ka potenciālas lašu stāvvietas ir meklējamas katrā pūlā, tāpēc pastāv zināmas aizdomas, ka ne viss šeit ir dabas veidots. Pilnīgi noteikti kādi no akmeņiem savā vietā ielikti ar ekskavatoru un traktoru palīdzību, radot gan atpūtas vietas zivīm, gan ērtus copes punktus makšķerniekiem. Turklāt darīts tas ir patiešām ar profesionālu un pieredzējušu aci un pēc daudziem gadiem vispār nav pamanāms un izskatās bezgala dabiski. Vien sataustot tērauda skavas vienā otrā zemūdens klintsbluķī par šo sanāk aizdomāties. Vai Salacā ir pietiekoši daudz akmeņu, klintsbluķu, bedrīšu, straumes kaklu, kabatu un citu garšīgu vietu – par to jau lemt speciem. Katrā ziņā rezultāts ir tāds, ka, lai arī ir pāris trīs vietas, kas skaitās top top punkti, lielākā daļa makšķernieku izkliedējas visas upes garumā. Tas, savukārt, ļauj pārdot vairāk licenču, vienlaikus neradot pārlieku copes diskomfortu un pārāk spēcīgu presingu uz zivju migrāciju.

Ja jau sākām runāt par cilvēka roku darba klātbūtni upē, tad noteikti ir vērts parunāt par infrastruktūru krastā. Šoreiz nelikšu akcentu uz miskastēm vai labierīcībām, kas vietām iekārtotas populārāko pūlu krastos. Pārņemšanas vērts paņēmiens ir gar krastu iekārtotās laipiņas, kas aizvieto taciņas. Divu trīs dēļu platuma celiņi lieliski kalpo ne tikai tam, lai makšķernieks neiegāztos kādā bebru alā vai nepaslīdētu dubļu zampā. Šādi celiņi arī ļauj saglabāt pašu piekrasti neskartu. Patiešām, tās dubļu vannas, kas veidojas Salacas krastos laikā, kad ir lašu copes sezona, ir vizuāli apšaubāmas, skumjas no dabas saglabāšanas viedokļa un ārkārtīgi traumatiskas pašiem makšķerniekiem.

Līdzīgi var priecāties par nogāzēs ierīkotām kāpnītēm. Vietām no koka, vietām no tērauda tās gan pasargā copmaņus no šļūkšanas uz dibena nereti pa taisno upē, gan vizuāli izskatās pat dabiskāk nekā cilvēku iemīdītās takas. Ir jāsaprot, ka lašupe nav foreļupe, te makšķernieku plūsma sezonas laikā ir daudz lielāka. Turklāt viņi visi iet pa vieniem un tiem pašiem maršrutiem, nostājas vienos un tajos pašos punktos un kāpj uz vieniem un tiem pašiem akmeņiem. Tādēļ apsaimniekotājs var tādā vietā iekārtot celiņu, nolikt akmeni, uz kā nostāties vai pat ierīkot kādas margas vai vismaz novilkt starp diviem kokiem striķi, pie kā copmanim ar vājāku līdzsvara izjūtu pieturēties. Bet var arī nelikties ne zinis un iekasēt procentus no vietējā traumpunkta. Morumā ir pat izbūvētas laipas, kas ļauj iemest no tādām vietām, kur citādi nebūtu iespējams – tās nav brienot sasniedzamas dziļuma vai pārāk spēcīgas straumes deļ.

Grūti ejamos brikšņos izveidotas šādas laipas. Makšķerniekiem ērti un daba paliek neskarta. Šī konkrētā laipa der tikai spiningam.

Protams, ir makšķernieki, kas šādā “parkā” makšķerēt nemaz negrib. Tie meklē vietas, kur ir mazāk cilvēka pēdu, viss ir dabiskāk un neskartāk. Daudzus tieši šis mīts par Morumu kā par pilsētas centrā ierīkotu parku, kur uz katru makšķernieku ir desmit skatītāji, attur no došanās uz šejieni. Patiesībā tāda parka sajūta ir vien piecos no 32 diviem pūliem, kuros ir sadalīta upes zemākā daļa. Pārējie ir mazliet mazāk “civilizēti” un nereti rodas pat sajūta, ka esi pavisam viens kaut kur meža vidū.

Turklāt bez šiem 32 pūliem kuru krastos ir gan privātas mājas, gan stipri pabiezi meži, augšup pa straumi ir vēl 10 kilometri makšķerējamas upes - Vittskovle, Knaggalid un Harnas – zonas, kuras ir daudz mežonīgākas, mazāk apmakšķerētas, bet nebūt ne mazāk perspektīvas. Kaut vai daudz mazākā presinga dēļ. Šeit jau var atrast gan džungļus, kur apmaldīties, gan dubļainas slīkšņas, kur iestigt līdz jostai. Tomēr pamatā ir glīti lapu un skuju koku meži. Visbeidzot ir ļoti glīts posms Ekeberg, kas sākas vien dažus metrus uz leju no nojauktās spēkstacijas.

Burvīgas saliņas upes vidū, kas padara zivs izvilkšanas misiju tuvu neiespējamai.

Tomēr 32 pūli ar pūliem nr. 1 un nr. 2 pašā vidū ir Morumas klasika. Jā, numerācija ir interesanta pati par sevi – skaitot no jūras, pūli ir numurēti no 16 līdz 1 un tad no 17 līdz 32. Starp pūliem nr. 1 un nr.17 ir pamatīga kaskāde, kas lasim liek apstāties un padomāt, pirms mesties tai pāri. Tāpat te ir dažas glītas nārsta vietas, tādēļ pūls nr.1, kopā ar nr. 2 ir viszivīgākie no visiem. Šeit arī atrodas divas slavenas salas – Viskija sala un Konjaka sala. Bridiens sākas no pirmās un beidzas pie otrās un šajā metrus 70 garajā posmā iespēja tikt pie copes ir vislielākā. Tādēļ uz Viskija salas visu maiju atrodas 5-10 makšķernieki, kas gaida savu rindu, lai nostaigātu slaveno posmu, bet pēc tā uzreiz atgrieztos rindas galā. Lai pieparkotu šeit pieķērušos lasi, makšķerniekam klūpot, krītot un parasti piesmeļot veiderus, nākas šķērsot upi un turpināt cīņu no pretējā krasta, kur ir glīts parks, celiņš un soliņi. Tādēļ tajos video un foto, kuros ir redzami Morumas noķertie laši, visbiežāk fonā ir šis parks, noklusējot visnotaļ ekstrēmo ceļu līdz tam.

Slavenā Viskija saliņa, no kuras sākas perspektīvākais bridiens.

Un jā, tepat pie pūla nr.1 ir arī visiem zināmais lašu copes centrs ar iespaidīgu veikalu, kurā ļoti plašā sortimentā ir viss lašu copei nepieciešamais – gan mušotājiem, gan spiningotājiem. Šeit ir vērts atbraukt arī tad, ja ir plānos izdarīt kādus lielākus pirkumus – reti kur ir tāda iespēja uz vietas aptaustīt un pavicināt desmitiem kātu, spoļu vai piemērīt neskaitāmus brienambikšu modeļus. Savukārt ne mazāk zināmais restorāns šajā pat lašu copes centrā labprāt uzņem sasvīdušus makšķerniekus slapjos veideros un dubļainos zābakos – vai nav feini? Ja kas, sātīgas pusdienas te var paēst par 10 eiro.

Re, par 79 kronām restorānā var tikt pie cerības dabiskajam lasim.

Līdzīgi kā Salacā, arī Morumā daudzviet upes krasts robežojas ar privātmāju īpašumiem. Daudzi no tiem ir nodalīti ar sētu, atstājot makšķerniekam viņa teritoriju – joslu starp privātīpašumu un upi. Savukārt pieeju upei netrūkst un atrast tās nav grūti, atliek vien ieskatīties kartē. Cita lieta, izdomāt, kur labāk copēt un kā. Morumas apsaimniekotāji tiem, kas šeit ierodas pirmo reizi, piedāvā īpašu iesācēja paku, kurā ir iekļauta cope trīsarpus dienām, pāris dienas gida pakalpojumi, kā arī dzīvošana un pusdienreizes. Gida pakalpojumi Morumā gan nav sevišķi pieprasīta lieta. Pirmkārt jau tādēļ, ka zivīgu punktu ir daudz un tos nebūt nav grūti noteikt. Ja nekā savādāk, tad pavērojot citu makšķernieku darbības.

Cita lieta – sākumā ir grūti izdomāt, uz kuru pūlu kad labāk doties. Lai atvieglotu šo izvēli, apsaimniekotāji ir izlaiduši īpašu Morumas upes aplikāciju. Tajā ļoti detalizēti ir aprakstīts katrs pūls un glīti, saprotami un ar fotogrāfijām parādīti interesantākie copes punkti. Tāpat ir apstāstīts arī, kā pie tiem pareizi pieiet un kādos ūdens apstākļos tie vai citi ir perspektīvāki. Ļoti ieteicams šo aplikāciju nolādēt jau mājās, vairākas dienas pirms brauciena un rūpīgi izstudēt – tur tiešām ir ļoti daudz informācijas, kuru neviens gids tīri fiziski nevar iedot. Tad, upes krastā, vien atliks pāršķirstīt atmiņā esošos pieturas punktus un izstrādāt pareizo stratēģiju.

Aplikācijā katrā pūlā iezīmētas perspektīvākās copes vietas un aprakstīts, kā konkrēto vietu pareizāk izstrādāt, īpašu uzmanību veltot informācijai, kas ar aci nav redzama.

Paturpinot par sezonām, jāsaprot, ka vasarā upē ūdens parasti ir ļoti silts un cerības uz copi samazinās. Jūnijā atveras citas lašu copes iespējas Zviedrijas ziemeļos un Norvēģijā, tādēļ Morumā makšķernieku strauji paliek mazāk. Tas gan nenozīmē, ka nebūtu iespējams noķert. Visperspektīvāk ir mēģināt tik pie jūras foreles jeb taimiņa copes, turklāt jēdzīgāk ir to darīt diennakts tumšākajā posmā. Šajā laikā upē makšķerē arī vietējie iedzīvotāji. Jāatzīmē, ka piekrastes zemju īpašniekiem par to, ka tie “piecieš” apkārt spietojošos makšķerniekus, ir iespēja iegādāties makšķerēšanas licences ar ievērojamām atlaidēm. Savukārt nākot rudenim un jo īpaši jau septembrī, Moruma uzplaukst otrreiz. Pēc 31. augusta, kad citviet ziemeļos sezona tiek slēgta, Morumā viss tikai pa īstam sākas. Zivju upē ir daudz, tās ir nākušas iekšā visu pavasari, vasaru un turpina nākt klāt. Ir iespējas tikt gan pie jau tumšākām, kādu laiku upē pabijušām zivīm, kuru agresivitāti un vēlmi ķerties atmodina ūdens atdzišana un jaunu svaigu zivju parādīšanās, gan arī pie šīm tikko no jūras ienākušajām. Nāk gan laši, gan jūras foreles, gan arī t.s. hibrīdi, kas svarā mēdz pārsniegt iespaidīgus 10 kilogramus. Loģiski, ka jo tuvāk septembra beigas, jo lielākas cerības tikt pie loma. Kaut gan mēdz būt arī tā, ka jau augusta otro pusi var saukt par rudeni. Šajā ziņā Morumā situācija ir ļoti līdzīga tai, kāda ir Salacā, kur tieši septembris ir perspektīvākais periods lašu copes organizācijai. Bet ne par to šoreiz stāsts.

Saulainā laikā strādā netīri dzeltenas banānkrāsas mušas, arī brūnās Pahtakorva un tām līdzīgās.

Zivis ķeras nevis tur, kur ir daudz makšķernieku, bet gan tur, kur to nav vispār. Viskija salas gadījumā gan šis princips nestrādā.

Aivars Rudzinskis