Kā gatavoties Sacensībām

Mani copes izbraucieni visbiežāk ir saistīti ar gatavošanos dažādām sacensībām spiningošanā no laivas. Gribētos pastāstīt, kā tas tiek darīts. Uzreiz pateikšu, ka tā nebūt nav vienīgā pareizā pieeja, tā ir manējā, bet varbūt kādam noder, arī par to būšu priecīgs.

Ekipējums

3,9 m piepūšamā gumijas laiva ar 20 gadus vecu 15 ZS divtaktu motoru, Raymarine Dragonfly 4 DVS Pro eholote un pavecs planšetdators ar speciālo fasten stiprinājumu. Tā kā laivā jau tā pamaz vietas, šim brendam ir daudz dažādu fīču, kas reāli ieekonomē vietu, un alternatīvas tam pagaidām neredzu. Pēdējais domāts, lai WiFi sasaistē ar eholoti būtu iespēja uzzīmēt un uzreiz lietot ūdenstilpes dziļumu karti. Šī brīža gatavo karšu cenas, manuprāt, neatbilst kvalitātei, bet galvenais – tās nav pietiekami precīzas, lai man rastos vēlēšanās tās izmantot sacensību režīmā. Protams, ja nav vispār nekādas info un sajēgas par konkrēto ūdeni, tad tās noteikti noderēs.

Aprīkojums tiek pieminēts ar nolūku, lai jūs redzētu, ka sekmīgam startam sacensībās nemaz nav nepieciešams daudzu tūkstošu inventārs, viss ir atkarīgs no jūsu domāšanas, vēlēšanās un laika, cik esat gatavs veltīt šim pasākumam, kā saka – viss ir galvā! Ja jūs sadomājat piedalīties mačos ar budžeta aprīkojumu, droši kontaktējieties ar manu komandu – esmu gatavs savu iespēju robežās kopā ar jums kādu dienu pacopēt. Tā kā mana darba vieta Salmo ir pretimnākoša, uz ūdenskrātuvi varu doties jau 5–6 dienas pirms mačiem; un paldies ģimenei par sapratni un manas aizraušanās paciešanu – mums, večiem, dažbrīd vajag „pamērīties ar krāniņiem”.

Pat laiva un tās aprīkojums ne vienmēr ir noteicošais

Mājasdarbi vietas izzināšanā

Pirms dodos pie ūdens, sagatavošanos veicu arī mājās, internetā. Šis posms ir svarīgs! Skatos publiski pieejamās dziļumu kartes, ietekošās, iztekošās upes, upītes, strautus, krasta izbīdījumus, ezera apdzīvotību un krasta pieejamību. Diemžēl bieži ir tā – jo apdzīvotāka un pieejamāka ūdenstilpe vai tās rajoni, jo mazāk zivju un tās ir uzmanīgākas. Meklēju no vēja pasargātus līčus, kur zemūdens apstākļi var būt visstabilākie sliktā un arī labā nozīmē. Mans uzdevums ir atrast stabilas vietas ar iespējami precīzi prognozējamu rezultātu. Sacensībās paļauties uz zonām, kurās vien ik pa reizei ir bijuši labi lomi, ir riskanti, jo, pēc Mērfija likuma, tur, kur treniņos izšauj tikai periodiski, mačos parasti ir kluss. Aizmirst tās nedrīkst, bet paļauties uz šādām vietām arī ne.

Labi ir atrast kādu, kurš tur ir pietiekami daudz copējis un var pastāstīt par attiecīgās ūdenstilpes īpatnībām. Katrā vietā tomēr tādas, kaut nelielas, bet ir. Piemēram, Burtniekā līdaku kāre uz dažādiem dzelzs izstrādājumiem. Protams, gan tur, gan arī citur var noķert uz jebko, bet es runāju par darbošanos attiecīgos apstākļos, kas dos jums vajadzīgo rezultātu.

Manā copmaņa karjerā diemžēl ir bijis maz ezera pazinēju, kuru info reāli palīdzējusi sagatavoties startam, bet ir arī tādi, ar kuru palīdzību ir ietaupīts ļoti daudz laika, kā treniņos visvairāk arī pietrūkst, un bez šādu zinātāju atbalsta diez vai tiktu sasniegts tik labs rezultāts mačos. Šajā sakarā vislielākais paldies Pēterim no Rušona un Igoram no Alūksnes ezera! Mūsu ekipāžai ļoti ir palīdzējusi arī Zariņvalda info par Burtniekā notiekošo tajā laika sprīdī. Lai piedod man cilvēki, ko nepieminēju, bet šoreiz stāsts nav par to!

Tātad, ja ezera pazinējs pastāsta ko svarīgu, jums kā sportistam jāmāk objektīvi visu izanalizēt un paņemt to, kas noder konkrētajiem apstākļiem. Bieži cilvēki dalās ziņās par savām iecienītākajām vietām, diemžēl nereti tās ir daudzu vietējo iemīļotas – zivis ir, noķert var, BET – tās ir nopresētas. Respektīvi – tur makšķerē daudzi, un visdrīzāk šīs lokācijas zina visi, arī jūsu konkurenti. Šādas zonas sacensībām nederēs. Varbūt vienīgi tad, ja esat jau iekrājuši iecerēto punktu summu un pēc ieplānotā maršruta sanāk braukt garām vai arī ja visi plāni ir izgāzušies un nepieciešami vismaz kaut kādi punkti. Tieši tā – arī šādi mēdz gadīties.

Nu tad pieņemu, ka ar dziļumiem, ar ūdenstilpes konfigurāciju un perspektīvajām vietām esmu iepazinies. No šīs info, pēc savas vai citu pieredzes, jāizdara secinājumi – kādi mānekļi un to tipi būs rezultatīvi: dzelži, silikons, vobleri?

Tālāk jāizstrādā treniņu taktika, kura ir tikpat svarīga kā taktika sacensību laikā. Tās izveide ir atkarīga no laika, kas atvēlēts treniņiem, kā arī no laivu un cilvēku skaita, kuri piedalās treniņos un mačos. Es uz vietas pavadu apmēram 5 dienas pirms sacensībām: pirmajā vienkārši copēju, un nav tā, ka uzreiz atloku un novīlēju āķus, lai zivis nesadurtu, to vēlams darīt vēlāk.

Zivju jušana

Sākumā, manuprāt, vajag sajust zivi un vienkārši paķert savam priekam. Tā braukāju un vēroju ūdeni un apkārtni, kur kas notiek, kurās vietās eholotē mainās dziļumi, kāda kur grunts cietība – šis eholotes rādījums var būt ļoti svarīgs! Kādi ūdensaugi kur manāmi, kādos dziļumos un apstākļos to kļūst mazāk, kāda kur ūdens temperatūra un kādos apstākļos uzturas zivis un kādā daudzumā? Ja sanāk, piefiksēju, kur un cikos parādās vietējo laivas. Protams, uzreiz viņiem klāt nelienu, bet vēlāk to zonu papētu rūpīgāk un mēģinu rast atbildi, kāpēc aborigēni ir te un kādas zivis ar kādu spiningošanas tehniku copē.

Līdzīgi daru, ieraugot konkurentu laivas: ja kāda noteiktā vietā uzturas nepieklājīgi ilgi, vēlāk šo punktu apskatīšos. Citu sportistu laivām vērts veltīt uzmanību tikai 3–4 dienas pirms sacensībām. Vēlāk viņi savas perspektīvās vietas cenšas neatklāt. Sportistu laivas dažreiz ir redzamas arī vēlāk – ne vienmēr vietās, kur tās reāli strādās, bet pietuvinātos rajonos gan. Parasti tas izpaužas kā apstāšanās, daži metieni un došanās tālāk. Vai arī vienkārša braukāšana un eholotes pētīšana kādā ūdenstilpes rajonā – tas bieži nozīmē, ka tiek pieskatītas savas zivis. Par zivju un vietu pieskatīšanu runāšu vēlāk, arī tā būtu jāveic, lai atbildīgi sagatavotos mačiem.

Visas iepriekšminētās lietas būtu jāpiefiksē rakstiski. Ja to nedarīsiet, galvā izveidosies putra, un ar garantiju varat palaist garām kādu noderīgu detaļu, kad pēc treniņiem ar pārējiem filmu līmēsiet kopā.

Es daru tā – lai varētu pierakstīt, kas kurā vietā ir noticis, man ir izdrukāta ezera karte, sadalīta sektoros, līdzīgi, kā bērnībā bija sadalīts laukums, spēlējot kuģīšu spēli. Tad es rakstu – sektorā, piemēram, A6 notika tas un tas. Vēlāk šīs vietas salīdzinām ar dziļumu kartēm, un, ja tajās ir bijis kas interesants, mēs mēģinām atrast līdzīgus punktus un pārbaudām, vai tur eholotē bilde ir līdzīga.

Pie visa, ko rakstu, man ir svarīgi arī, lai pastāvīgi planšetē zīmētos dziļumu karte. Planšetes ekrānu parasti turu izslēgtu, citādi ātri izbeidzas baterija – tas notiek apmēram 5–6 stundās. Protams, ērtāk ir lietot eholoti, kurā karti var zīmēt uzreiz – onlainā, tomēr tādu aparātu šobrīd atļauties nevaru. Bet arī manam pašreizējam komplektam nav ne vainas!

Kad esmu dienu pavadījis uz ūdens, tad braucu krastā, skatos un analizēju savus pierakstus, kādās vietās ar kādām spiningošanas tehnikām un kādiem mānekļiem ir veicies, un secinu, ka tur vai tur un pulksten tikos un tikos ir jautri gājis ar vobleriem. Nu tad nākamajā dienā vobleru tēmai pievēršos pastiprināti, paplašinu rajonu – līdzīgu apstākļu vietās izmēģinu dažādu izmēru mānekļus dažādā prezentācijā, animācijā – nezinu, kā vēl pateikt, skan jau laikam baigi gudri un svarīgi.

Vienu dienu vēlams ziedot asariem, jo tie parasti ir visprognozējamākie un stabilākie. Ja jau esat atradis, kur viņi uzturas tad, kad nemedī virspusē, tā jau ir svarīga informācija, kuru ārpus komandas laist nevajadzētu. Šoreiz runāju par asaru izmēru 25+ cm, un, ja šis strīpainais mačos paliek aktīvs, tad īsā laikā var tikt pie labiem punktiem tabulā.

Vienīgā ūdenstilpe, kur asaru izmēram un skaitam nav noteicošas nozīmes, ir Burtnieks, jo tur stipri vienkārši ir dabūt līdaku. Izvelkot tur asarus, nu nekādi nevar dabūt tik punktu, cik no līdakas. Sīkākos, tādus plus mīnus 15 cm, parasti sameklēt nav nekādas mākslas, šobrīd mazāki par 20 cm jau pilnībā zaudējuši savu aktualitāti. No šī gada mačos ir ieviests minimālais izmērs asariem, par kuru tiek piešķirti punkti, un tie ir 20 cm.

Daļa Jadvigas līcīša Ķīšezerā – ar Raymarine paša zīmētais. Uzmanīgi vēroju, kas notiek zem ūdens, un reizē zīmēju dziļumu karti

Braukājot pa ezeru vai upi, ir piefiksētas vietas, kur strīpainos varētu meklēt. Biežāk tie ir dažādi zemūdens paaugstinājumi un grāvīši ar cietu grunti, vēlams, apaugušu ar sīkiem gliemežiem. Grunts struktūru vienkāršāk ir uzzināt, iemetot smagāku svinu un lēni velkot pa apakšu: ja spininga spice asi vibrē, tad, visdrīzāk, tie ir gliemeži. Ja vibrācija ir maigāka, tad tā var būt cieta smilšaina grunts, uz tās tīri teorētiski var būt vai medībās var iznākt asaris, bet parasti tas notiek īslaicīgi. Pēc manas pieredzes, tikai cieta un smilšaina grunts bez papildu piesaistes (mikroreljefs, barības zivis un citi apstākļi) asarim nav interesanta. Izņēmuma gadījumi, protams, arī ir, bet tādi vairāk ir ūdeņos ar mīkstu un dūņainu grunti.

Pieņemot, ka asari atrasti, tad nu jāmēģina tos noķert, lai saprastu, kādā izmērā un kādā daudzumā viņi te varētu būt salasāmi.

Ķeries asari – lielais un mazais

Ja noskatītā vieta ir līdz 3 m dziļa, tad parasti sāku ar vobleri. Populārākie manā kastē asariem ir Zipbaits Orbit 80 DR versijā un nu jau gana lielu popularitāti iekarojušie Lucky John Basara 90, arī DR versijā. Uz vobleri biežāk (bet ne vienmēr) parakstās lielākie eksemplāri, tātad es saprotu, vai te ir kas ievērības cienīgs. Ja nav rezultāta, tad mēģinu ar džigu. Pārsvarā lietoju 4–6 g un 2–3 collu silikona mānekļus. Ja uz tiem arī nekas tobrīd neatsaucas, tad lieku otvodu (pavadiņu sistēmu) ar 2–2,5 collu gumiju.

Man mānekļi parasti ir tārpveidīgi, jo ķeru ar diezgan specifisku animāciju – ar tā saucamo Filpova tehniku. Populārākie mānekļi man ir 2,5 collu Keitech Live Impact, ļoti noder arī LJ Ballist, bet ar apgrieztu asti (nav gan obligāti), lai, pavadiņu sistēmu ietvičojot, māneklis nesavērptu pašu pavadiņu. Arī jaunajam brendam Select ir daži superkrāsojumi un modeļi, ar kuriem prieks copēt.

Ja nepalīdz arī pavadiņu sistēma, es treniņos pārāk neiespringstu par šo jautājumu, dodos meklēt aktīvāku asari. Laika nav pārāk daudz, un katru dienu ir jāizdara kāds darba apjoms. Taču, ja vieta man šķiet pietiekami interesanta, tad noteikti te vēl atgriezīšos, visdrīzāk no rīta vai vakarpusē, kad pastāv lielākā varbūtība, ka zivs sakustēsies.

Kāpēc es domāju, ka, piemēram, eholotē redzamā zivs ir tieši asaris? Ir dažādas pazīmes, ka tas tieši ir viņš, un arī pieredze Raymarine eholotes lietošanā ir pietiekama, lai būtu pārliecība par to, ko redzu. Protams, iespēja kļūdīties pastāv vienmēr. Šajā gadījumā gan stipri minimāla.

Plēsoņām pa pēdām

Līdzīgi notiek arī ar līdaku, zandartu un citu sugu atrašanu. Noteikti pierakstu, kādos apstākļos un pulksten cikos, kas un kur ir noķerts – un vakarā ar komandu līmējam filmu kopā. Kartē veidojas ezera rajoni, kuros ir lielāka vai mazāka zivju aktivitāte. Pastāv zonas, kur viņas kustīgākas ir no rīta, un ir tādas, kur tas vērojams vakarā, – šīs lietas ir jāatceras.

84 cm sams Daugavas sacensību posmā. Vērā ņemams bonuss!

Regulāri jāseko līdzi arī sinoptiķu prognozēm, jo laikapstākļi jebkurā brīdī var ieviest savas korekcijas jūsu plānos – kā treniņu procesā, tā pašās sacensībās. Tās var būt tādas, ka maz neliksies. Uzsākot treniņus, vēlams nočekot prognozi, tas svarīgāk ir lielās ūdenstilpēs, izstrādājot plānu, ko un kā darīsiet. Tad uztaisa plānu pa dienām rajonam, kam pievērsīsiet vairāk uzmanības, jo bieži mēs gribam un pat it kā varam, bet kvalitatīvi veikt izpēti ar eholoti lielu viļņu laikā ir grūti. Neaizmirstiet pastāvīgi zīmēt dziļumu karti, tas ir liels ieguldījums arī nākotnes ūdens izpētē; man šajā lietā patīk arī tas, ka visu sazīmēto mierīgi un samērā ērti varu lietot vēlāk ziemā.

Vēl viens taktiskais variants, kā meklēt zivi, ir – ķeršana dreifā. No piepūšamās laivas nav pārāk ērti, bet nav neiespējami. Šajā gadījumā jums vajag pareiza virziena vēju un peldošo enkuru. Jādreifē pa jums saprotamiem dziļumiem, jo, ja jūs pūtīs perpendikulāri pāri kantij, aiz kuras sākas, teiksim, liels dziļums, tad visdrīzāk dreifā nespēsiet adekvāti apstrādāt šo rajonu. Iegūtā informācija būs stipri virspusēja un maz derīga izmantošanai. Atcerieties – ja peldošo enkuru siesiet priekšgalā, laivu vējš nesīs lēnāk, nekā ja tas būtu fiksēts pa vidu. Šo fīču var izmantot, ejot pāri perspektīviem un ne tik perspektīviem rajoniem.

Savādāk ir rajonos, kur dziļums ir samērā vienmērīgs, nu, piemēram, kur tas svārstās no 1 līdz 3,5 metriem. Tādā variantā parasti izmantoju mānekļus, ar kuriem varu izdarīt pēc iespējas vairāk metienu, respektīvi – viegls džigs un tviča vobleri īsti nederēs, turpretī vienmērīgi velkamie modeļi būs pašā laikā. Tātad der dažādi dzelži, rotiņi, šūpiņi, spinerbaiti, arī kranki un vienmērīgi vilkts silikons. Var arī izmantot smagu džigu ar agresīvu animāciju, bet tad, ja grunts to ļauj, respektīvi – ja tā nav pārāk noaugusi, lai varētu copēt, nevis ravēt zāles.

Sajūtot copi vai kādu citu zivs aktivitāti, vēlams izmest enkuru un papētīt rajonu nedaudz plašāk, un izdarīt secinājumus, kāpēc ņēmiens ir tieši te. Ja jūsu laivai ir elektromotors (I-pilots), tad īstenot šādu meklēšanas taktiku ir stipri ērtāk. Ja laivā esat divatā, ieteicams katram darboties ar cita tipa vai vismaz izmēra mānekļiem, un jāskaita, uz kuru ir vairāk iznācienu un copju un kāds ir zivju izmērs. Tomēr pirms sacensībām neaizraujieties ar zivju vilkšanu, tad mačos viņas jums sagādās vairāk prieka!

Noteikti būs rajoni, par kuriem būsiet pārliecināts, ka dažādu apstākļu dēļ tur mačos nebrauksiet un nedarbosieties, tad tajos gan varat izpausties – dažādi ķert un laist vaļā, paturēt un likt uz pannas. Labāk ir apēst konkurentu zivis, ne savējās. Tiesa, konkurenti, vismaz daži, visdrīzāk domā tāpat... Tāpēc lieki nezīmējieties vietās, kas jums ir svarīgas, un, ja kas piekožas, citiem redzot, lieciet aiz auss: to zivi dabūt laivā tobrīd nav būtiski! Tāpēc tajā brīdī nolieciet spiningu, apsēdieties, apēdiet kādu sviestmaizi... un izvelciet zivi vēlāk, kad jūs vairs neredz! Ar pieredzējušiem konkurentiem jau tas neies cauri tāpat, nu, bet varbūt...

Komanda apspriedes laikā

Divas dienas pirms mačiem

Priekšpēdējā dienā pirms sacensībām mēs sanākam kopā, stāstām, ko katrs darījis, ko redzējis un ko sapratis. Ja komandā ir daudz cilvēku, tad lietderīgāk vienam apstaigāt visus un apkopot info, jo publiskā apspriešanā parasti divi un pat trīs cilvēki grib runāt reizē. Tad tāds mazs tirgus sanāk, un var palaist garām ko svarīgu.

Vēl būtiska lieta laivā, varbūt pat visbūtiskākā – divu sportistu saderība. Lai viss būtu oki, vēlams arī ikdienā copēt kopā, tad saskaņa būs izveidojusies jau tādā līmenī, ka laivā mačos praktiski vairs nav jārunā. Mana saprašana par mačiem ir tāda, ka labāk nepiedalīties vispār, nekā bojāt sev nervus, startējot ar cilvēku, ar kuru nespēj saprasties. Man gan pašam personīgi nekad tā vēl nav gadījies, mūsu komanda vispār ir labākais kolektīvs pasaulē, mēs kā musketieri – visi par vienu un viens par visiem. Bet ir bijuši arī gadījumi, pasen gan, būt dažās laivās par tiesnesi, kad vispār jābrīnās, kā viņi viens otru nav nosituši! Šādā variantā vieta tabulā pirmajā divdesmitpiecniekā ir brīnums, tāpēc labāk ir copēt ar cilvēku, kurš neko nemāk, bet grib, nevis ar tādu, kurš domā, ka māk visu!

Nesalūstiet pēc pirmajām neveiksmēm mačos, rociet dziļāk un tālāk. Atrodiet tēmu, kura ir pievilcīga abiem kopā copētājiem un kurā arī ķeras. Atrodiet savu stilu, kādā jums ir ērti darboties. Medaļas tāpat vien kaklā neviens nekārs. Varbūt to darīs viņa augstība nejaušība vai vienkārši veiksme... Bet arī nejaušība un veiksme ir jānopelna – starp citu! Viss būs, bet būs ar smagu darbu – kurš izturēs un nesalūzīs, tas sasniegs lielas lietas! Veiksmi un izturību visiem!

Tiekamies mačos!!!

@Jānis Briedis