Sindi stāsts

Laikā, kad arvien aktīvāk runājam par zivju migrācijas ceļu atjaunošanu Latvijas upēs, ir vērts papētīt, kā ar dambju un dažādu citu šķēršļu nojaukšanu veicies citviet. Tāpēc CL iesāk publikāciju sēriju par nojauktiem dambjiem, savu laiku pārdzīvojušām spēkstacijām un saprātīgiem upju apsaimniekošanas risinājumiem. Sāksim ar mums tuvāko – Sindi aizsprostu Pērnavas upē Igaunijā.

Pērnavas upe ir lašupe ar vislielāko zivju populācijas potenciālu Igaunijā. Tā ir lielāka par visām pārējām Igaunijas lašupēm, kopā ņemtām. Pērnavas upes baseinā var saskaitīt 270 upes un strautus vairāk nekā 3000 kilometru kopgarumā. Sindi aizsprosta atvēršana zivju migrācijai notika pēc “Dzīvotņu atjaunošanas projekta Pērnavas upes baseinā”. To realizēja Igaunijas valsts Vides aizsardzības aģentūras vadībā. Dambis atradās 14 km attālumā no Pērnavas upes ietekas jūrā un zivīm bija nepārvarams šķērslis migrācijai uz nārsta vietām augštecē un daudzajās pietekās. Realitātē aizsprosts bloķēja 90% upes baseina dzīvotņu. Kopējās projekta izmaksas veidoja 15 miljonus eiro, no kuriem 85% tika segti no ES Kohēzijas fonda, bet 15% apmaksāja Igaunijas valsts.

Pirmo Sindi aizsprostu 1834. gadā uzbūvēja Sindi fabrikas dibinātājs Johans Kristofs Vormans. Fabrikai bija nepieciešams enerģijas avots, tāpēc uz Pērnavas upes izbūvēja pirmo dambi. Tas tika konstruēts no baļķiem vietā, kurā ūdens plūsmas kritums bija liels, pats ūdens bija mīksts, bet krastā netrūka lipīga māla.

Sindi tekstilfabrika (Tuchfabrik Zintenhof) ar dambi uz Pernu upes (Štafenhāgens, 1866)

Kopumā vēstures gaitā tika uzbūvēti četri aizsprosti. Jau sākot ar pašu pirmo, tie raisījuši pretrunīgus viedokļus sabiedrībā. Vēl pirms paša pirmā dambja celtniecības tika rakstītas petīcijas pret apkārtējo zemju applūdināšanu un pašas Pērnavas upes bloķēšanu zivīm, kuģiem un baļķu plostiem.

1883. gadā tika uzbūvēts otrais dambis, kas noturējās līdz 1919. gadam, kad to nonesa pavasara plūdi un ledus. Tomēr trīs gadus vēlāk tika pabeigts jau trešais dambis. 1929. gadā fabrika lūdza atļauju būvēt jaunu aizsprostu nedaudz augstāk, paplašinot elektrostacijas darbību. Tajā tika plānots iestrādāt zivju ceļu (kāpnes), kā arī slūžas ūdens transportam un spraugu baļķu plostiem. Celtniecībai bija jābūt pabeigtai 1944. gadā, un aizsprostam bija plānots funkcionēt līdz 2004. gadam, tomēr pasaules ekonomiskās krīzes rezultātā plāns netika realizēts. 1930. gadā šī HES tika pabeigta bez kādiem zivju ceļiem un slūžām.

1971. gadā šis trešais Sindi aizsprosts sabruka. Tā vietā 1977. gadā tika uzbūvēts jauns, nu jau ceturtais, kurā šoreiz tika izveidots arī zivju ceļš (kāpnes). Tomēr 11 gadus vēlāk Valsts Dabas aizsardzības pārvaldes spriedums bija nepārprotams – zivju ceļš nestrādā, tas ir pārāk šaurs. 1991. gadā uz aizsprosta tika izveidots ūdens līmeņa regulators, bet arī tas nespēja atrisināt problēmu.

1993. gadā Sindi aizsprosts tika iesūdzēts par zivju resursiem nodarītajiem postījumiem, un tam tika piespriesta soda nauda 920 000 kronu apmērā. Šim lēmumam sekoja uzņēmuma bankrots gadu vēlāk.

Sindi aizsprosts pirms nojaukšanas (foto: kylauudis.ee)

2002. gadā aizsprostu par 3 miljoniem kronu pārpirka uzņēmums Maru, bet 2008. gadā tika izveidota iniciatīvas grupa aizsprosta nojaukšanai. Tās darbības rezultātā Igaunijas valsts 2009. gadā izteica piedāvājumu aizsprostu atpirkt no minētā privātā uzņēmuma. 2015. gadā pirkums arī tika īstenots, un varēja sākties aizsprosta likvidācijas projekts. 2019. gadā nojaukšana tika pabeigta, aizstājot dambi ar glītām krācītēm. Gadu vēlāk tika likvidēta arī iniciatīvas grupa.

Gribētos šajā arhitektūras piemineklī pēc dažiem gadiem redzēt lašu makšķerēšanas centru (foto: A.Rudzinskis)

Viss, kas palicis pāri no četriem Sindi aizsprostiem (foto: A.Rudzinskis)

Mūsdienās jau notiek aktīvs darbs pie dzīvotņu apzināšanas un atjaunošanas Pērnavas upē, bet lašiem, taimiņiem un citām migrējošām zivīm upe beidzot ir brīva no šķēršļiem.

@Aivars Rudzinskis