Pēc rudens līdakām dzenoties

Ik rudeni katrs kārtīgs copmanis, pielāgojoties dažādiem laika apstākļiem, izstrādājis copes maršrutus, un pienāk brīdis, kad izvēlas lielās rudens līdakas. Tomēr pagaidām viņas kaitinoši klusē, ir vien daži izņēmumi, bet jācer, ka īstais laiks vēl nav pienācis.

Taču ir arī ziņas, kas vēstī, ka no trim līdz sešiem kilogramiem smagi eksemplāri nav nekāds retums. Tāpēc tiem, kas joprojām snauž uz pagājušo gadu lauriem, iesaku sākt lielo zaļsvārču medības.

Pēdējo nedēļu laikā divreiz pabiju Sedas purvu dīķos un visumā paliku apmierināts, jo dabas mātei ir grūti ko pavēlēt.

Rīta stundām zelts mutē

Tā parasti saka, un, šķiet, sava taisnība jau ir, bet rudens tomēr atšķiras no vasaras ar to, ka plēsoņas barojas visu gaišo dienas laiku, un atliek vien viņas sameklēt, izvēlēties pareizo mānekli, krāsu, lielumu, ūdenskrātuvi, īstajā ātrumā uztīt auklu, kā arī ievērot vēl dažus šādus tādus “sīkumus”, un tad jau tā lieta aizies, ja tikai līdakai šajā dienā būs vēlme baroties. Kā viņai var negribēties ņammāt, ja nāk rudens, — jāsāk uzkrāt taukus ziemai. Līdzīgi iznāca arī Sedā, taču ne tik gludi, kā gribētos.

Izbraucām no Ogres ap pulksten četriem rītā, lai ar visām maksāšanām jau ap sešiem būtu pie laivām. Cits iesauksies, ko gan tur tik agri darīt, jo vismaz stundu vēl būs piķa melna nakts. Problēma ir tajā, ka, pirmkārt, ezers pašlaik kapitāli pārplūdis. Vairākās vietās ūdens plūst pāri vienīgajam piebraucamajam ceļam pie laivu bāzes kā no Niagāras ūdenskrituma. Piebraucot klāt, gribot negribot jāapstājas un, uzvelkot garos gumijas zābakus, pārbraukšanas vietas jāpārstaigā. Dubļu vanna neiedomājama, un krastam iespējams piekļūt tikai ar džipiem vai arī ar daudziem stūmējiem.

Līdz ar pirmajiem gaismas stariem esam ezerā. Man tas labi pazīstams, tāpēc sāku ar tuvākajām vietām, bet liekas, ka tomēr esam iebraukuši mazliet par agru, jo vēl nedaudz par tumšu. Joka pēc uzlieku fosforizējošu gumijas zivtiņu, izdaru pāris desmitus metienu un saprotu, ka var mierīgi pārpīpēt, iedzert kafiju un pagaidīt, kad gaisma uzausīs pilnībā.

Taču arī pēc pusstundas joprojām viss ir nomācies un neko īpaši gaišāks nepaliek, tāpēc izlemju sākt darboties. Sedā vienmēr labi strādājuši septiņus centimetrus gari peldošie voblerīši, kas velkot neiegrimst dziļāk par 1,8 metriem. Ar šādiem mānekļiem darbojos jau gadus četrus, un rezultāti mani apmierina. Vislabāk “strādā” mazi asarīši vai kaut kas balts ar melnu. Tas laikam tāpēc, ka ezers pilns ar asariem, bet raudas īpatnējā krāsā — baltiem sāniem un piķa melnu muguru. Firmai “Relax” ir šādam gadījumam interesantas ceturtā numura gumijas zivtiņas. Tomēr uzlieku jau ierasto mazo asarīti, un nepaiet ne desmit minūšu, kad jūtu pirmo sitienu. Tātad izvēle pareiza, nodomāju, un turpinu. Piesakās līdacēns ap 40 centimetru garumā, kas tiek amnestēts, tad vēl viens un vēl...

Tā līdz pulksten desmitiem rītā man krājumā jau septiņas līdaciņas, no kurām gan nav nekādas jēgas, tādēļ visas tiek palaistas, lai paaugas. Paiet vēl kāds brīdis, līdz pa spininga kātu saņemu pirmo sitienu, ko gaidīju visu rīta cēlienu. Jūtu, ka pašam nekas vairs nav jāpiecērt, nedaudz atslābinu spoles bremzi un ļauju nezināmajam viņā galā nedaudz paskriet, bet tas ņem un ie-šmauc taisni meldros. Tā nu gan nebija plānots! Mēģinu izdabūt to gudrinieci no zāļu kušķa ārā. Nedaudz pacīnāmies, un pītā aukla izdara savu, tas ir, sagriež kā ar nazi pussapuvušās niedres, un 4,2 kilogramu līdaka ir laivā! Nav slikti, nospriežu, un turpinu ar mazajiem voblerīšiem. Taču atkal sākas tas pats, kas no rīta. Mazās līdaciņas, izdzītas no zālēm klajumā, turpina paniski krist uz visu, kas peld viņām garām. Sāku pamazām mainīt mānekļus un automātiski pāreju uz lielākām vērtībām. Pašās beigās uzlieku pat 19 centimetru garu “džerku”, uz kā uzķeras divas ap 40 centimetru līdaciņas. Tas jau par traku, ir pilnīgi skaidrs, ka lielās joprojām sēž zālēs un, apaugušas ar dēlēm, nekust ne no vietas. Mana mānekļu kaste stāv vaļā, laivā trīs spiningi, un ik pēc 30 metieniem tiem nomainu mānekļus.

Taču rezultāta nav.

Pirmajā copes reizē vēl piedevām uzspīd saulīte un sākas pilnīgs bezvējš. Tāda situācija neko labu nesola, jo seklajos ezeros šādi laika apstākļi plēsoņu copei pavisam nav izdevīgi. Savukārt otrajā reizē, kad ūdens līmenis pacēlies vēl augstāks, bet laiks vienkārši ideāls, jo pūš neliels vējiņš, nomācies, līņā, līdakas uzvedas tieši tāpat kā iepriekš. Nemitīgi ķeras zemmēri, bet ap pulksten 11 piesakās 4,2 kilogramu eksemplārs. Ko no tā varētu secināt? Katrā gadījumā un katrā ūdenskrātuvē savi likumi. Vienā vietā lielās guļ vēl zālēs, bet citās jau siro pa klajumiem.