Ko nozīmē No Kill?

Kas tas tāds? Vazājoties apkārt pa pasauli ar makšķeri rokās, nereti nākas saskarties ar jēdzienu no-kill. Ar šādu terminu marķēti var būt atsevišķi posmi upēs vai konkrēti ezeri. Bet ko tas nozīmē? Kāda atšķirība ar mums zināmo catch & release jeb “noķer un atlaid” principu? Un vai vispār pastāv kāda principiāla robeža starp šīm divām metodēm?

No-kill prakse ietver sevī zināšanu, iemaņu un inventāra kompleksu, kas nepieciešams, lai maksimāli samazinātu risku zivij neizdzīvot pēc pārāk ilgas izvadīšanas vai neveiksmīgas apiešanās rezultātā. Lūk, galvenie no-kill elementi:

• Izmanto izturīgāku makšķerauklu, nekā tas būtu nepieciešams.
• Izmanto vienžubura āķus bez atskabargas.
• Izmanto uztveramo tīkliņu ar gumijotu vai smalki pītu tīklu.
• Turi gatavībā knaibles, ar ko izņemt āķi no mutes.
• Izvadīšanu veic enerģiski, pēc iespējas saīsinot tās laiku un pārlieku nenogurdinot zivi.
• Ņem zivi tikai ar slapjām un kailām rokām (cimdi un sausas rokas bojā aizsargājošo gļotādu).
• Lomu no āķa atbrīvo ar knaiblēm, zivij atrodoties uztveramajā tīkliņā.
• Necel zivi ārā no ūdens. Ja tomēr to dari, lai uzņemtu foto, cel ar abām rokām un sausumā turi ne ilgāk par 10 sekundēm.
• Atlaižot zivi, pagriez tās galvu pret straumi un ļauj ūdenim brīvi plūst caur žaunām dabiskā virzienā. Nevajag kustināt to uz priekšu un atpakaļ. Atbrīvo zivi tad, kad tā ir pietiekami enerģiska un gatava peldēt.

No-kill posmi upēs, kurās ir organizēta licencētā makšķerēšana, nereti ir paši garšīgākie – mežonīgi, grūti pieejami, ainaviski skaisti. Te būs svaigs, ar skābekli bagāts, kristāldzidrs ūdens, pār upi pārliekušies krūmi, lielāki un mazāki akmeņi, simtiem straumīšu, atstraumju un citu vietu, kur zivīm dzīvot mierā un komfortā. Parasti licences copei šajos posmos maksā visvairāk. Šeit ir iespēja vaigu vaigā satikt patiešām iespaidīga izmēra zivis, kuras ir skolotas, ne vienu reizi vien pabijušas uz āķa. Noķert šādu foreļu profesoru ir copes meistarības augstākā pakāpe. Līdzīgi ir ar dīķiem un ezeriem, kur tiek organizēta karpu, līdaku, zandartu vai, teiksim, pāliju cope. Arī šādās vietās apsaimniekotājs stingri nosaka no-kill prasības, nereti pievienojot vēl savējās. Ir vietas, kur ir obligāta inventāra dezinfekcija, piemēram. Vai vietas, kur ir ierobežotas iespējas izmantot līdzpaņemtās barības.

Jāsaprot, ka no-kill nav makšķernieku iniciatīva. Tieši otrādi – šādu sistēmu izstrādā un ievieš ūdenstilpes apsaimniekotājs ar mērķi sasniegt noteiktus parametrus, kas citur varbūt nav iespējami – zināmu zivju blīvumu, trofeju izmēru, nārstošanas apstākļus u. tml. Sekojoši šī metode konkrētajos ūdeņos nav brīvprātīga. Tā ir obligāta katram, kas izvēlējies šeit makšķerēt un iegādājies licenci. Praksē tas nozīmē, piemēram, sodu, ja ekipējumā nav piemērota zivs uztveramā tīkliņa, turklāt neatkarīgi no tā – esi kaut ko noķēris vai ne. Inspektors var arī lūgt uzrādīt mānekļu kasti, kurā nedrīkstētu būt āķi ar atskabargām. Ja obligāta ir inventāra dezinfekcija, tad līdzi jānēsā to apliecinošs sertifikāts. Par šī noteikuma pārkāpšanu sods var būt ļoti liels. Un liels arī potenciāli nodarītais posts.

Makšķerniekam, kas kādreiz plāno šādos apstākļos ķert, ir tam jāgatavojas. Nepietiek minētos principus zināt un domāt, ka tos ievēros tad, kad nonāks konkrētajā no-kill vietā. Starp no-kill principiem ir iemaņas, kas ir jātrenē, jānoved līdz automātiskumam, lai kopā ar adrenalīna pieplūdumu brīdī, kad dzied aukla, tirkšķ bremze un galā ir neredzēts monstrs, nekas neaizmirstos un nesamisētos. Tas, ka pārkāpums veikts neuzmanības vai nepietiekami izkoptu iemaņu dēļ, neatbrīvos no atbildības. Ir jāsaprot, ka tāda 3 kilo forele vai divdesmitniece karpa ūdens apsaimniekotājam ir daudzu gadu pacietīga darba rezultāts, turklāt liela materiālā vērtība pati par sevi. Tāpēc no-kill, pirmkārt, ir juridisks un tikai pēc tam morāli ētisks termins. Cik nopietni to ņemt vērā un lietot praksē tur, kur tas netiek prasīts, – tā ir katra makšķernieka paša brīva izvēle.

@Aivars_Rudzinskis